Intars Jurģis ir dzimis un audzis Mazsalacā, bet dzīve viņu aizvedusi uz Mētrienu. Šodien viņš vada mednieku kolektīvu Mētrienas mednieki, organizē dzinējmedības un rūpējas par visu, ko ierindas mednieks nereti pat nepamana – līgumiem, dokumentiem, medību plānošanu un drošību. Taču pāri visam Intaram medības ir iespēja pēc darba nedēļas Rīgā atgriezties mežā, izslēgt ikdienas steigu un vienkārši vērot, kā mostas un dzīvo daba.
– Esi dzimis un audzis Mazsalacā?
– Jā, Mazsalaca ir mana dzimtā puse. Tur piedzimu, uzaugu un mācījos līdz devītajai klasei. Pēc tam devos uz Smilteni mācīties par automehāniķi. Sākumā gan gribēju kļūt par pavāru un bārmeni, taču mani neuzņēma – atzīmes nebija tās labākās. Vairāk skraidīju pa mežiem nekā sēdēju mājās un mācījos. Taču dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek!
– Vai medības iepazini jau bērnībā?
– Mans vecvectēvs bija mednieks un mežsargs. Kad es vēl biju mazs, viņš medībās gāja, taču, kad paaugos, viņam jau bija sirmi mati un cienījams vecums. Tāpēc kopīgu medību mums nebija. Vairāk kopā makšķerējām.
Par mednieku es kļuvu daudz vēlāk. Medīju tikai 12 gadus. Lai gan vecvectēvs bija mežsargs un kopā bijām izstaigājuši ne vienu vien meža stigu, mūsu medību laiki nekādi nevarēja sakrist.
No viņa medību stāstiem visu vairs neatceros, bet atmiņā palicis, kā viņš stāstīja par šaušanu ar savu divstobru horizontālo bisi. Viņš tajā laikā smēķēja un lielījās, ka varējis trāpīt arī caur cigarešu dūmiem pa spuldzīti!
Vecvectēvam bija tradīcija Jaungadā vienu šāvienu no bises veltīt aizejošajam gadam un otru – atnākošajam. Tieši pusnaktī! Arī man viņš ļāva izšaut. Tolaik jau nebija tā, ka visiem būtu salūta raķetes, tāpēc plintes šāviens bija daļa no Jaungada sagaidīšanas. Un jā, šāvām ar medību patronām. Pirmajās reizēs bija tā, ka pēc mana šāviena bise bija sniegā!
Intars Jurģis: “Lai medības saprastu, ir jānāk uz mežu”
– Kā tu kļuvi par mednieku?
– Dzīvojot Rīgā, iepazinos ar vienu burvīgu dāmu, kura nāca no Mētrienas. Tā pamazām nonācu šajā pusē, iepazinu vietējos cilvēkus un medniekus.
Mans labs draugs Gunārs Pastars aizrāvās ar sporta šaušanu. Viņš bija sarunājis ar mednieku kolektīvu iespēju pašaut pa šķīvīšiem. Sametām naudu patronām un braucām šaut. Nekādu elektronisko šķīvīšu metamo mašīnu toreiz nebija – bija veca mehāniskā mašīna ar atsperi.
Sākumā doma par mednieku kursiem vairāk bija saistīta ar sporta šaušanu. Ja cilvēks nav mednieks, iegūt ieroci sportam nav nemaz tik vienkārši. Taču, sākot braukt līdzi kolektīvam un iepazīstot mežus, mani pašas medības aizrāva vairāk nekā sports.
Tajā laikā kolektīvu vadīja Jānis Trops. Arī, kā es tagad saku, vecie buki braukāja pa sporta sacensībām un mūs, jaunos, pavilka sev līdzi. Tajā laikā Mētrienas apkaimes mežs man bija svešs, lai gan pašas medības – nē. Tās vienkārši nebija iesāktas.
– Kas medībās tevi piesaista visvairāk?
– Meža dzīve. Klusie vakari un rīti. To grūti izstāstīt cilvēkam, kurš pats nav piedzīvojis. Tas ir jāizbauda.
Pēc smagas darba nedēļas Rīgā piektdienā atbraucu uz Mētrienu un varu pilnībā atslēgties. Ir bijuši vakari, kad sēžu mežā un neko nemedīju. Vienkārši skatos, kā rosās mežacūkas, kā iznāk staltbrieži, klausos un vēroju. Vakars tāpat ir izdevies!
Daudzi domā, ka medības ir tikai šāviens. Taču šāviens ir ļoti maza daļa no medībām. Ja cilvēka sirds mežam nepieder, viņam to ir grūti saprast.
– Sabiedrībā joprojām netrūkst aizspriedumu pret medniekiem.
– Jā, īpaši sociālajos tīklos. Cilvēks izlasa komentārus un sāk domāt, ka mednieki tikai staigā pa mežu un visu iznīcina. Es vienmēr saku – atbrauc līdzi, pastaigā un pavadi ar mums vienu dienu. Tad redzēsi, ka viss ir citādi!
Interviju ar Intaru Jurģi lasi žurnāla Medības augusta numurā!
Staltbriedis nenoteikts? Vai šogad limiti noteikti pareizi? “‘Šauj garām!” #349 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
