Mednieku kluba Aizkraukle vadītājam Elmāram Karpovičam medības nav tikai hobijs vai brīvā laika aizraušanās – tas ir dzīvesveids, kas aizsācies jau bērnībā laukos pie meža un turpinās joprojām gan kā medniekam, gan medību vadītājam un savulaik arī kā veterinārārstam. Elmārs uzskata, ka mednieku vidū drošība, cieņa un savstarpēja palīdzība ir svarīgāka par visu pārējo.
Kāpēc tu esi mednieks?
Tas nāk no bērnības. Es visu bērnību pavadīju laukos. Tie bija padomju laiki. Esmu dzimis 1962. gadā Koknesē. Tā slimnīca, kur piedzimu, tagad ir applūdināta. Tā atradās starp Likteņdārzu un luterāņu baznīcu. Kad Daugavā būtiski samazina ūdens līmeni, tad slimnīcas drupas var redzēt.
Vecākiem bija daudz jāstrādā, tāpēc visas vasaras un brīvlaikus pavadīju laukos pie vectēva un vecmammas. Tā bija naturālā saimniecība – govis, cūkas, aitas. Katrs mēģināja iztikt, kā mācēja. Vecmamma kolhozā bija zirgkope. Aiz žoga ganījās kolhoza zirgi. Pati māja bija pie liela meža, un apkārt citu māju nebija. Dzīvojām diezgan nošķirti.
Tāpēc saikne ar dabu un dzīvniekiem man ir kopš bērnības, šūpuļa. Visai loģiski, ka vēlāk kļuvu arī par mednieku, lai būtu dabai tik tuvu, cik vien iespējams.
Kāds no radiem arī bija mednieks?
Krusttēvs šad tad niekojās ar medībām. Un viņš bija tas, kurš mani ievadīja šajā jomā. Viņš iedeva pirmo reizi pamēģināt izšaut ar medību ieroci.
Atceries savu pirmo šāvienu un zilumu uz pleca?
Ziluma ne uz pleca, ne zem acs nebija! Un atmiņas ir iespaidīgas! Tas viss – vide, kurā augu – noteica arī profesijas izvēli. Kad beidzu vidusskolu, man jau bija skaidrs, ka negribu stāvēt rūpnīcā pie konveijera vai strādāt pilsētā. Izvēle bija skaidra – kļuvu par veterinārārstu.
Kā sākās ceļš uz mednieka statusu?
Jau sen biju plānojis kļūt par mednieku. Mācījos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā no 1981. līdz 1986. gadam. Augstskolā bija mednieku klubs, bet studentu bija ap diviem tūkstošiem, tāpēc tikt klubā bija sarežģīti. Meža fakultātes studentiem tas bija vieglāk nekā veterinārmedicīnas studentiem. Painteresējos, bet sapratu, ka kluba platības nebija pārāk lielas, vietu nav daudz. Protams, klubā bija mednieki studenti, lielākoties no Meža fakultātes, taču no vecākiem kursiem. Pirmā un otrā kursa studentiem vietas nepietika.
Meklēji kādu klubu ārpus akadēmijas?
Nē. Kad 1986. gadā pabeidzu akadēmiju, septembrī jau sāku strādāt Aizkraukles kolhozā par veterinārārstu. Tur mednieku bija daudz. Tajā laikā ļoti daudz sportojām, braukājām pa sacensībām, sporta spēlēm – volejbols, basketbols, vieglatlētika. Tā arī iepazinos ar daudziem medniekiem. Tā paša gada oktobrī pieteicos vietējā mednieku klubā, kas toreiz skaitījās kā Daugavas HES kaskādes klubs. Mani pieņēma uz diviem gadiem kā kandidātu.
Kādi toreiz bija noteikumi kandidātiem?
Divus gadus bija jāiet par dzinēju, jāpiedalās biotehniskajos pasākumos, jāstāda eglītes. Ja sevi labi parādīji, tad tikai pēc diviem gadiem pieņēma klubā kā pilntiesīgu biedru.
Daudzos klubos tā ir joprojām.
Kā tas notiek jūsu klubā tagad?
Pie mums, mednieku klubā Aizkraukle, kandidāta statusā jāpavada viens gads. Jāpiedalās medībās, talkās, dažādos darbos, un tad kluba biedri vērtē, vai kandidāts iederas kolektīvā.
Pie mums nāk lielākoties cilvēki, kuri jau ir mednieki un medījuši citos klubos. Viņi mainījuši dzīvesvietu vai ir kādi citi dzīves apstākļi, kāpēc viņiem ērtāk ir medīt šeit, Aizkraukles apkaimē.
Ja esi kandidāts, maksā mazāku biedra naudu nekā pilntiesīgs biedrs. Vienīgais ierobežojums – kandidāts nevar medīt staltbriežu un aļņu buļļus. Pārējos dzīvniekus medīt drīkst.
Otrs noteikums – gaides medībās kandidāts drīkst piedalīties tikai kopā ar kādu kluba biedru. Vienā tornī gan nav jāsēž. Mums WhatsApp tīklā ir izveidoti divi čati – kluba čats un medību pieteikšanas čats. Ja kāds brauc medībās, viņš ieraksta, kur sēdēs. Kandidāts to redz un var pievienoties. Un nav nevienam jāzvana. Visi redz, kur kurš būs gaides medību laikā. Protams, man kā atbildīgajai personai ir tiesības nepieciešamības gadījumā veikt korekcijas.
Ja mednieks vēlas doties medībās, viņš to vispirms saplāno. Tajā dienā vai dažas dienas iepriekš. Un tad sarakstē ieraksta, ka brauc medībās, un norāda konkrētu medību vietu. Un to informāciju izlasa gan kluba biedri, gan kandidāti, kuri jau ir pievienoti sarakstei.
Tas viss galvenokārt ir drošības dēļ. Tā šodien ir dzīves nepieciešamība. Un, ja medības ir bijušas veiksmīgas, tajā pašā sarakstē jāievieto medījuma bilde.
Vispirms, protams, medījums ir jāreģistrē Mednī, bet tūlīt pēc tam attiecīgajā kluba sarakstē.
Cik svarīga klubā ir kopības sajūta?
Ļoti svarīga. Mēs esam draudzīgs kolektīvs. Un ar cilvēku, arī to, kurš ir kluba biedra kandidāts, vislabāk iepazīsties darbos un talkās. Īstenībā jau pēc pusgada ir skaidrs, kāds cilvēks viņš ir. Kāda ir viņa attieksme pret medībām, citiem kluba biedriem un dabu.
Es kandidātiem vienmēr saku, ka viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņiem pašiem. Man nav jādomā, ka tu esi foršs cilvēks. Tev jāpierāda, ka tu esi tas foršais cilvēks.
Ja cilvēks atnāk ar ambīcijām, tad nekas nesanāks un būs jāmeklē cita vieta. Klubā svarīgākais ir cieņa vienam pret otru.
Vairāk lasi žurnāla Medības jūlija numurā vai portālā lasi.lv!
Kad sistēmā ir bardaks un paliec bez ieročiem! “Šauj garām!” #339 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūnija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
