Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus mednieku klubu Odzīte vada Aivars Gloveckis. Tikpat ilgi viņš ir arī medību vadītājs. Aivars ir ne tikai mednieks, bet arī mežsaimnieks. Ilgus gadus strādājis gan kā mežsargs, gan mežzinis, gan mežkopis. Vaicāts, kurš medību veids viņam pašam ir tuvākais, Aivars teica, ka medības ar dzinējiem, taču tad, ja pašam šīs medības nav jāvada. Medību vadītāja darbs ir ļoti grūts un atbildīgs. Un, lai medības notiktu, kādam tās ir jāvada!
Kāpēc tu esi mednieks?
Tāpēc, ka man tas patīk. Tāpēc, ka tas man šķiet dabiski. Nevis izdomāts vai iemācīts, bet kaut kas tāds, kas vienkārši ir manī jau no bērnības.
Droši vien liela nozīme bija arī videi, kurā uzaugu. Mans vectēvs bija mežsargs, un bērnībā es ļoti daudz laika pavadīju pie viņa Tadenavas pusē. Praktiski visas vasaras dzīvoju turpat, meža tuvumā. Pie vectēva brauca mednieki, bieži vien no Rīgas, un es to visu redzēju – sarunas, gatavošanos, attieksmi pret mežu, pret dzīvniekiem. Man, mazam puikam, tas viss iesūcās asinīs.
Un tad jau kā Zentas Ērgles grāmatā par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi!
Protams! Kā jau visiem puikām: loki, bultas, indiāņi, skraidīšana pa mežu, iedomu medības. Mēs paši bērnībā taisījām savas medības, stāvējām uz mastiem, tēlojām, ka dzinēji nāk, ka zvērs tūlīt iznāks.
Tas nebija tā, ka vienā dienā izdomāju – nu, tagad būšu mednieks. Tas vienkārši veidojās. Ja bija brīvs brīdis, mēs gājām uz mežu. Tas bija tuvāks par jebko citu. Tur bija interesanti, tur bija dzīve, piedzīvojums!
Vai arī profesijas izvēli noteica šī tuvība mežam?
Noteikti. Man ir mežinieka izglītība, esmu strādājis mežā, un tas viss ir ļoti loģiski saistīts. Sākumā biju mežsargs. Tajos laikos šis amats arī skanēja citādi un nozīmēja kaut ko ļoti konkrētu – tu tiešām sargāji savu iecirkni. Apgaita bija mazāka, un tu praktiski pazini gandrīz katru koku. Tu zināji, kur kas aug, kur kas notiek, kur kāds ceļš, kur kāds postījums. Tā bija ļoti cieša saikne ar savu apgaitu.
Vēlāk daudz kas mainījās – sistēma, amatu nosaukumi, un no mežsargiem mēs kļuvām par mežziņiem. Tas arī nav bez pamata – ja tev jāzina milzīgas platības, desmit tūkstoši hektāru, tad vairs nav runa par to pašu sargāšanu vecajā izpratnē. Tad svarīgāk ir zināt mežu, saprast to, orientēties tajā. Pēc tam strādāju arī Kalsnavā Meža pētīšanas stacijā par mežkopi. Darbs visu laiku palika saistīts ar mežu, un būtībā tas ir viens stāsts, tikai dažādos posmos.
Vai mežkopja darbs palīdz medniekam?
Ļoti. Un ne tikai tehniskā nozīmē. Protams, ir svarīgi pazīt mežu, reljefu, augšanas apstākļus, dzīvnieku pārejas un uzvedību, bet ir vēl viena lieta – tu iemācies mežu redzēt kā veselu sistēmu. Tu saproti, kur dzīvnieks jūtas droši, kur viņš ies, kur gulēs, kāpēc vienā vietā viņš uzturas, bet citā nē. Medniekam tas ir milzīgs ieguvums.
Vai atceries savas pirmās medības?
Tās pavisam pirmās bērnības izjūtu ziņā droši vien vairs neizstāstīšu tik precīzi. Bet pirmo mednieka statusā nomedīto dzīvnieku gan atceros – tas bija stirnāzis. Un man šķiet, ka ļoti daudziem medniekiem tieši stirnāzis ir pirmais nopietnais medījums, kas paliek atmiņā. Tā ir tāda sava veida klasika.
Visu interviju ar Aivaru Glovecki lasi žurnāla Medības maija numurā!
Kad uzskaite nav pareiza, bet bebri lido pa gaisu! “Šauj garām!” #336 epizode
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
