Intars Jurģis, mednieku kolektīva Mētrienas mednieki vadītājs, ikdienā autoservisā Rīgā vada auto virsbūves krāsošanas cehu, kur pats skrūvē, krāso un dara visu, tāpēc pēc nedēļas ar klientiem, Rīgas burzmas un sastrēgumiem dodas uz Mētrienas mežiem, labprāt izvēdina galvu un bauda dabu – klusumu, mieru un svaigo gaisu. Īpaši pavasarī, kad daba mostas. Turklāt Intars nav tornī sēdētājs, bet labprātāk lēnu garu izstaigā mežu un piestāj uz celma.
Medības Intaram nekad nav bijušas svešas, vecvectēvs bijis mednieks un mežsargs, līdz ar to jau no bērna kājas zina, kas ir mežs, taču tajā laikā nav pat spējis iedomāties, ka kļūs par mednieku, jo, lai cik dīvaini skanētu, bijis žēl meža zvēru.
Par mednieku kļuvis tāpēc, ka draugi paaicinājuši ciemos uz šautuvi, pārbaudīt šaušanas prasmes dažādās disciplīnās. Tas iepaticies, un radusies vēlme sākt nodarboties tieši ar sporta šaušanu. Tika nokārtota apliecība, un mednieki palēnām ievilka mežā. Intars pats smej, ka šobrīd šķiet – tā meža jau kļuvis mazliet par daudz. Taču, atgriežoties pie sākumā minētā, pēc ikdienas Rīgas straujajos ritmos brīvdienas mežā ir kaut kas fantastisks – miers, klusums, četri gadalaiki, kuros iespējams izbaudīt dažādas medības.
Intars nu jau gadu ir kolektīva vadītāja statusā. Vēlme kļūt par medību vadītāju radusies tāpēc, ka gribējies mainīt skatu uz dzinējmedību procesu. “Protams, ir skaidrs un acīmredzami, ka vecie mednieki, kas kolektīvu vadījuši iepriekš, nogurst. Radās vēlme medības sakārtot, lai tās kļūtu interesantākas, ieviešot arī ģimeņu medību tradīciju, kad uz medībām sabrauc draugi, radi, sievas un bērni, lai tuvie un mīļie redzētu, kas ir medības un kur tad tie vīri nedēļas nogalēs pazūd,” stāsta Intars, piebilstot, ka tas ir veids, kā parādīt, ka atpūsties iespējams arī citādi.
Medījam pareizi
Kolektīvs jau vairāku gadu griezumā ieviesis selektīvas medības. Galvenais priekšnosacījums ir medīt tos, kas atpalikuši no dabas un nav ar pilniem dotumiem. “Nemedījam jaunus aļņus, sākam ar 4×4, zinām, ka alnis nav nometnieks un nedzīvo uz vietas, tomēr cenšamies viņus saudzēt. Ja ir vēlme tiekties pēc gaļas, ir iespēja medīt teļus. Tāpat arī ar briežu buļļiem – medījam spīles un tos, kas ir atpalikuši, vai attiecīgi, ja runājam par trofeju, tad medījam tikai no bronzas uz augšu,” stāsta Intars, norādot, ka bez selektīvas medīšanas nebūs iespēja savos mežos izaudzēt trofejas, un vēršot uzmanību – ja katru gadu tiks atmedīti bullēni ar otrajiem vai trešajiem ragiem, nebūs nekāda prieka nākotnē.
Pirmais briežu bullis gaidīts septiņus gadus
Savu pirmo briežu bulli Intars gaidījis septiņus gadus. Visu šo gadu laikā skatoties un vērtējot, mācoties no draugiem, kas nu jau ir zinoši un pieredzējuši mednieki. Intara gandarījums par nomedīto sudraba bulli bijis neiedomājams, trofejas vērta buļļa medības neesot salīdzināmas ar iespējām medīt divgadīgus bullēnus.
Iespēja parādīt, ar ko vīri brīvdienās nodarbojas
Ģimeņu medības ieviesa Jānis Trops un Jānis Kuprāns – iepriekšējais kolektīva vadītājs ar palīgu. Ideja radusies gluži vienkārši – ikdienā ejot uz mežu un saprotot, ka mājās paliek sievas, draudzenes un bērni. Tieši tāpēc arī dzimusi ideja par ģimeņu medībām – uz mežu doties kopā ar visu saimi. Lai redz, kur tad pazūd tie vīri piektdienās, sestdienās un svētdienās, ar ko tad viņi slimo. Parādīt, cik ļoti iespējams baudīt dzinējmedības tieši dzinēju acīm, jo nereti tieši dzinēji ir tie, kas mežā redz vairāk nekā paši mednieki. Bērna sajūsma, ieraugot meža dzīvnieku, ir fenomenāla. Tāpat arī iegājies, ka tieši jaunākā paaudze uz mežu līdzi ņem maisiņus un cenšas no meža iznest to, ko sēņotāji, ogotāji un citi divkājainie tur atstājuši, – sākot ar pudelēm un papīriem, beidzot ar dažnedažādiem rīkiem. Tādējādi tieši bērniem tas kļuvis par veselu pasākumu, un, pateicoties ģimeņu medībām, izdevies bērniem iemācīt, ka aiz sevis mežā jāatstāj tīrība un kārtība.
Ieraugot meža dzīvnieku, bērnu pārņem sajūsma
Mūsdienās liela problēma ir tā, ka jaunatni saista vien viedtālruņi un planšetes, pilnībā zaudējot vēlmi doties laukā pie dabas, svaigā gaisā un kur nu vēl uz mežu, lai slapinātu kājas un rokas. Taču ikvienam būtu vērtīgi saprast, ka šī mežā gūtā pieredze ir svarīga, neskatoties nedz uz slapjām kājām vai salijušu jaku. Tieši iespēja ieraudzīt meža dzīvnieku ir tas, kas jaunos ķiparus aizrauj un aicina atgriezties dzinēju rindās. Ieraugot meža dzīvnieku, bērnu pārņem sajūsma. Savukārt sievas un draudzenes atklāj, ka šāviena radītais troksnis ir tas, kas rada pārliecību par labi padarītu darbu, jo ir sekmēts pozitīvs rezultāts – ir izdzīts meža zvērs, ko medniekiem izdevies veiksmīgi nomedīt.
Mednieku pienākums ir stāstīt, kas viņi ir un ko viņi mežā dara
Un jāsāk tieši ar saviem tuvākajiem, lai priekšstats un pārliecība veidotos. Zinot, ka dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kur ikvienam ir piekļuve sociālajiem tīkliem, kur iespējams iegūt nudien negatīvu informāciju par medniekiem. Protams, ir arī pozitīvas lietas, taču dažkārt šķiet, ka šo negāciju ir stipri vairāk, kas var raisīt absolūti greizus uzskatus par medniekiem. “Kā lai saka – mednieks ir meža sanitārs. Mēs medījam atbilstoši valsts likumiem un tam, ko noteicis Valsts meža dienests. Mednieks nešauj visu pēc kārtas un neiznīcina meža infrastruktūru, kā daži mēdz to pasniegt. Mednieks tomēr cenšas turēt visu līdzsvarā, nosargāt zemnieku laukus, lai mazinātu meža zvēru radītos postījumus,” skaidro Intars.
Mīts par mednieka tēlu
Nereti tautā izskan apgalvojums, ka mednieks ir vecs, neapmierināts vīrs, kurš sēž meža malā ar alus pudeli rokā, – bet tā nav. Ikdienā, redzot cilvēkus sev apkārt, bieži vien pat neiedomāsimies, ka viņš ir mednieks. Lai to saprastu, ir jānāk uz mežu!
Dažkārt gluži vienkārši jāuzprasās līdzi draugiem, radiem, paziņām uz medībām. Arī Intars nereti uz medībām līdzi ņem draugus. Tie, kas iepriekš nav bijuši mednieku aprindās, šobrīd jau kļuvuši par medniekiem vai vēlas par tādiem kļūt. MK Mētrienas mednieki nevienā brīdī neatsaka jaunajiem medniekiem doties medībās un jauno mednieku kolektīvā kļūst arvien vairāk. “Brīdī, kad mēs nokārtojām mednieka apliecības un parādījām draugiem, viņi ieinteresējās, jo pieredzētais aizrauj. Labs piemērs ir tieši bebru medības, pats process, dambju jaukšana un rakšana. Tās ir medības, kurās lieliski izbaudīt tieši procesu,” skaidro Intars.
Mežs ir cita pasaule
“Kad vakarā aizej uz mežu un esi dabā, tu saproti, ka sākas pavisam cita dzīve – mežs gluži vienkārši ir pavisam cita pasaule. Esot tajā visā iekšā, tu aizrauj arī apkārtējos un ir patīkami, ka apkārtējie pozitīvi spēj ietekmēties no tevis,” stāsta Mētrienas mednieku kolektīva vadītājs.
Nenoliedzami, viena no lielākajām problēmām mūsdienās tieši jaunajiem medniekiem ir iespēja tikt mednieku kolektīvos. Precīzāk, šādu iespēju praktiski nav. Un runa nav tikai par jaunajiem medniekiem, bet arī medniekiem ar stāžu, kuri joprojām medī kā viesmednieki, jo gluži vienkārši viņiem nav iespēju tikt kolektīvā, ko varētu skaidrot ar neesošām mantošanas iespējām no tēva vai vectēva. “Mums tādā ziņā ir pilnīgi pretēji. Jau iepriekšējais kolektīva vadītājs to aizsāka. Medniekiem, kas izrāda interesi un vēlmi, nav bijusi liegta iespēja nākt medīt un ar laiku tikt uzņemtiem kolektīvā. Protams, kolektīvā ir noteiktais biedru skaits, kas nozīmē, ka līdz brīdim, kamēr kāds neizstājas vai nebeidz medīt, kolektīvā nav iespējas tikt uzņemtam. Bet jaunajiem ir iespēja medīt, maksājot kluba biedru naudu, kas nozīmē brīvu piekļuvi medībām. Protams, ir ierobežojumi uz ragaiņu medībām, bet iespējas ir! Medniekmājā stāv licences, mednieki zina, kas jādara, viņiem ir iespēja pieteikt medības un pašiem braukt un medīt. Kā citādi piesaistīt jaunos medībām, ja mēs šo iespēju liegsim? Mums ir jānāk pretī un jāņem jaunie savā pulkā. Tomēr daudzviet tas viss ir gana skarbi un ir kolektīvi, kur uz jauno mednieku būšanu pat neskatās, kur nu vēl viņu iespējām nākt līdzi medībās vai ļaut to darīt pašiem, ejot individuāli. Ir jāļauj jaunajam medniekam izbaudīt to, kāpēc viņš nokārtojis mednieka apliecību un kļuvis par mednieku. Jāsaprot, ka arī jaunais mednieks iegulda savus resursus kolektīva izaugsmē, jo diemžēl nereti tieši vecos medniekus gadu gājuma dēļ uz mežu vairs nav iespējams aizdabūt, lai sakārtotu mastus, meža stigas, torņus. Tieši jaunajos medniekos ir tā lielā uzņemšanās, azarts un vēlme iesaistīties. Medības nav tikai medību process, tas lielākoties ir iepriekš ieguldītais darbs, lai medības kā procesu varētu baudīt,” stāsta Intars.
Steyer, Lapua, Leica! Dažādu Jagd und Hund jaunumu apskats. Video bloga #63 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
