Domāju, ka Latvijas makšķerēšanas sporta aprindās un arī makšķernieku vidū nebūs daudz tādu ļaužu, kuri nepazītu vai neko nebūtu dzirdējuši par Egīlu Draudiņu. Vienmēr smaidīgs, ar labu humoru apveltīts, izpalīdzīgs, prasmīgs un prasīgs. Šīs ir tikai dažas no daudzajām pozitīvajām īpašībām, kuras pieminējuši cilvēki, kuriem bijusi darīšana ar šo vīru, kuru nu jau pavisam droši var personificēt ar tādiem jēdzieniem kā makšķerēšanas sacensību tiesāšana, “Salmo”, cope.
Kāds tad ir bijis Egīla ceļš līdz makšķerēšanas virsotnēm?
E. Draudiņš: Sarežģīts, vēl jo vairāk tāpēc, ka manos bērnības gados, laikā, kad puikas sāk peldināt savu pirmo tārpiņu, nekas neliecināja, ka ar makšķerēšanu un visām ar to saistītajām lietām būšu tik ļoti saistīts. Te gan uzreiz jāsaka, ka ar to makšķerēšanu nemaz jau sākumā tik gludi negāja. Esmu dzimis un audzis Rīgā, pa vasarām dzīvoju Jūrmalā un kādā jaukā dienā pienāca tas brīdis, kad kopā ar saviem vienaudžiem un domubiedriem, desmit gadus veciem puišeļiem, nobrieda plāns nākamajā rītā doties uz Lielupi makšķerēt. Ievērības cienīga jau bija pati lielā gatavošanās, tārpiņu rakšana, makšķeru siešana un puikas gados tik netīkamā agrā celšanās.
Makšķerējām pie dzelzceļa tilta, sēdēdami uz betona izvirzījuma upē, uzspraudu uz āķa tārpiņu, iemetu vienā vietā, pēc stundas citā, vēl pēc stundas atkal to pārmetu, bet nekas nenotika. Tajā dienā sapratu, ka tas nav priekš manis, un liku makšķeri pagraba tālākajā stūrī. No trešās klases savu sirdi un dvēseli atdevu hokejam, mani vienaudži un domubiedri bija pazīstami sportisti – Irbe, Vītoliņš, Opuļskis, Naumovs.
Pabeidzu pamatskolu un kopā ar draugu Gundaru Kurzemnieku aizgāju mācīties uz Rīgas elektromehānisko tehnikumu (REMT), tad nāca pirmais izaicinājums. Praksē VEF uzzinājām, ka Rīgas Tehniskajā universitātē nodibināta sakaru grupa, kurā iestāties varēja tieši no REMT, pēc manas saprašanas, liels pluss bija arī tas, ka no turienes nebija jāiet armijā. Mācījos un muzicēju, dziedāju domubiedru izveidotā grupā “0 cikls”, brīvajos vakaros piepelnījos Jāņa Stikuta nodibinātajā uzņēmumā “Salmo”, taisot rotiņus. Vēl pēc kāda laika atkal jauns izaicinājums – piedāvājums pāriet uz Latvijas Universitātes Vadības zinību fakultātes ekonomiskās kibernētikas grupu, kas, runājot vienkāršiem vārdiem, nozīmē sarežģītu ekonomisko procesu vadīšanu.
Otro, savu liktenīgo, reizi ar makšķerēšanu saskāros darbā “Salmo”, kur vadīju vairumtirdzniecību ar Lietuvu un Igauniju. Ar izbrīnu klausījos klientu sarunas par makšķerēšanu un vēroju, ar kādu pietāti tie pieskārās kātiem, spolēm, auklām un mānekļiem, tā viņu acīs nebija tikai prece, bet tas bija kaut kas vairāk, tikai viņiem vien zināms un saprotams. Bet āķi uz makšķerēšanu manā lūpā dziļi, jo dziļi iecirta Latvijas makšķerēšanas sporta lielmeistars Guntis Kārkliņš, kurš iebarotā vietā upē man pasniedza makšķeri un teica: “Velc, te ir zivis.” Un es vilku, vilku un pūlējos saprast, kur vajag pieturēt, kur palaist vaļīgāk, kā un kad piecirst, kā iebarot.
Lai arī tas vilināja un aizrāva, bet gribējās kaut ko vēl dinamiskāku un aktīvāku, varbūt lielu lomu nospēlēja tas, ka strādāju kopā ar Normundu Grabovski, šo vīru apmakšķerēt man nebija nekādu cerību, un es nopietni pievērsos spiningošanai. 2010. gadā, kad Latvijā notika pasaules čempionāts spiningošanā no laivām, biju norīkots par tiesnesi Rumānijas komandai, sēdēju viņu laivā, skatījos, mācījos un sapratu – es arī tā gribu.
Un jau no 2011. gada sāku piedalīties Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām kopā ar Ingusu Dukaļski, vēlāk ar Kārli Goldmani, bet šogad startēšu kopā ar Aldi Vārnu, kurš PČ zemledus makšķerēšanā, kas 2017. gadā norisinājās Latvijā Baltezerā, izcīnīja 3. vietu individuāli. Un par šo čempionātu ir mans stāsts par kārtējo izaicinājumu. Startējot daudzās sacensībās, biju ievērojis, ka liela problēma tiesnešiem, kuri tiesā šīs sacensības, ir dalībnieku punktu skaitīšana un rezultātu apkopošana.
Tā kā esmu draugos ar datoru un ekseli, sastādīju programmu, kas ļoti palīdz apkopot rezultātus un makšķernieki, iznākot krastā, jau uzreiz var uzzināt, kādā vietā atrodas. Nu tad, lūk, mans lielais izaicinājums bija novadīt šo PČ zemledus makšķerēšanā, paldies Dievam, izdevās godam.
Tavi sasniegumi makšķerēšanas sportā un neaizmirstamākais piedzīvojums?
Individuāli Latvijas čempionātā esmu divas reizes ticis pie bronzas medaļas, pirmo reizi kopā ar Ingusu Dukaļski, otro ar Kārli Goldmani, bet komandu ieskaitē pagājušajā gadā kopā ar Kārli kļuvām par čempioniem.
Kas attiecas uz piedzīvojumu, tad varu teikt to, ka citiem tas bieži saistās ar lielas zivs noķeršanu, man gan tas notika ar atlaišanu.
Kāda LČ posma treniņu laikā Daugavā pie Liepkalniem spraigā cīņā pieveicu virsmetrīgu līdakmammu un tā sagurusi tā īsti negribēja atgriezties dzimtajā stihijā. Kāds man bija prieks un gandarījums brīdī, kad tā atžirgusi devās atpakaļ upes dzelmē. Tā jau gluži nav, ka es tikai ķeru un atlaižu, gan man, gan manai sievai Lailai un meitai Danielai zivis garšo un copes izbraukumos vakariņu tiesu paturu, ļoti garšo ceptas salakas, to dēļ esmu gatavs doties arī uz zemledus copi.
“Salmo” zināms kā makšķerēšanas sacensību atbalstītājs. Pēdējos gados atbalstāt “Mammasdabas” spiningošanas čempionātu. Kādēļ jūs to darāt, un kādi nākotnes plāni?
Uzskatām, ka jāatbalsta arī mazāka mēroga sacensības, kurās izstrādāti sakarīgi un atbildīgi noteikumi. Ne jau visi var piedalīties Latvijas čempionātos, bet sacensībās aug jauna maiņa un sacensties prieks vienmēr bijusi un būs atbalstāma lieta. Bet, kas attiecas uz lielākiem “Salmo” plāniem, tad varu teikt, ka šogad noteikti vēlamies atvērt makšķernieku internetveikalu, kas varētu būt labs ieguvums tālāk no copes bodēm dzīvojošajiem makšķerniekiem.
