Matīss Vītols-Vītoliņš
Kurzeme ir neaprakstāmi ainaviska, bez satriecošiem dabas skatiem mums ir paveicies ar aizraujošiem ūdeņiem. Kurzeme ir vislabākā vieta, kur braukt iedvesmoties no seklajiem ezeriem, kuriem piemīt cita veida šarms – bez tehnoloģijām, klusi un mierīgi. Šajā reizē pastāstīšu par savu ceļa sākumu tajā, kas šķita absolūti svešs, bet galu galā kļuva par elpu aizraujošu piedzīvojumu. Visa sākums bija pludiņš. Tam sekoja gruntene, jūra, butes, ķert uz dzīvo pa kādai zaļsvārcei. Galu galā tas rezultējās ar vēlmi pamēģināt citas tehnikas – fīderi, asaru džigošanu, taču tagad jau akcents tiek likts uz zaļsvārcēm. Un viss šis kopums mani ierāva sportā.
Šogad ir bijis gods piedalīties Papes kausā, kas rezultējās ar godpilno pirmo vietu sacensībās. Taču pie katrām sacensībām tiek strādāts. Protams, var aizbraukt, “izšaut”, un viss – nekādas dziļākas loģikas nav. Gribētu teikt, ka tas ir atkarīgs no katra paša, kā uztvert šo pasākumu. Laivā par to runājot, nonācām pie secinājuma – sports liek uz copi lūkoties no absolūti cita rakursa. Ikdienas cope kļūst vairāk par darba copi, kurā jau ar mērķi mēģini atklāt ko jaunu. Ezers pēkšņi paveras citās krāsās, tiek meklētas vietas, atzīmētas kartē, mānekļu vienmēr ir par maz un vajag vēl. Vienmēr tiek domāts par plānu B, ja plāns A nenostrādā. Jāsaka, ka tas dod jaunu mīlestību pret copi. Tas ir brīdis, kurā jau mēģini atrast vairāk likumsakarību nekā tad, kad pirms sporta copē savam priekam. Abos gadījumos mērķis ir viens – noķert zivi. Taču, ejot sportā, šis mērķis ieņem citu formu. Padalīšos tajā, kā pieejam sacensībām mēs, ko darām un ko vērojam, kā gatavojamies. Papes ezers, kārtējais Kurzemes lagūntipa dārgums. Lēnām daba to velk ciet, taču tieši tajā ir tā šarms – cilvēka pirksta teju neskarts ezers, kaut ir savas nianses, kur tomēr cilvēks mēģina ietekmēt ūdeni. Vieta, kura parāda, ka cilvēka ietekme uz dabu nav noteicošais faktors tajā, kā tā ritēs savu gaitu. Piebraucot pie ezera, iespaidus iegūt ir grūti. Ezers ir teju nepieejams. Ne vienmēr pie tā izdodas piebraukt, ne vienmēr ir iespējams tajā laivot. Papes ezers atrodas blakus jūrai, tātad nereti vējš ievieš savas korekcijas.
Papes ezerā laivot atļauts ar tajā reģistrētām laivām. Tad nu liekam mantas iekšā laivā un dodamies lūkot. Vietas ezerā ir tādas, no kurām acis ir paēdušas, pirms rokas sākušas meistarīgi kustēt. Taču vienmēr galvā skan copes biedra teiktais: “Tas, ka tu domā, ka vieta ir baigi labā, vēl nenozīmē, ka zivis domā tieši tāpat!” Šis teikums ir bijis zelts priekš manis. Tulkoju to sev tā – ja zivs tur nav, tad tās tur nav! Tā varētu būt viena no lielajām kļūdām – ilgi kavēties vienā vietā, mainīt desmitiem mānekļu un norakstīt vietu tikai tādēļ, ka nav bijis kontakta ar zivi. Lai cope būtu veiksmīga, jāizpildās svarīgam nosacījumam – zivij tur ir jābūt! Nereti tas ir apstākļu kopums, kurš zivij liek domāt citādi un uzturēties citviet. Šeit klajā nāk foreļu copes atklāsmes – katra diena ir absolūti citāda. Nereti, aizbraucot uz upi, diena ir tik neinteresanta, ka pie sevis nākas nodomāt: “Ja nebūtu bijis šeit iepriekš un labi ķēris, nebrauktu vairs uz šejieni!” Tas ir pierādījums manis minētajam – apstākļu kopums. Lagūnas tipa ezers, vidējais dziļums – metrs. Tehnoloģijas nelīdz, ja neskaita jaudīgāku elektromotoru. Arī šeit darbojas ierobežojumi, kas liedz pārvietoties ar lielākiem motoriem par 5HP. Bez tehnoloģijām ezeru šarms ir tajā, ka zivīm jāpieiet gudri un ar kaut kādu taktiku, spēlējot paslēpes. Šādos seklos ezeros zivs laivas siluetu redz pa gabalu, tādēļ jāspēj pieslīdēt klusi un ar distanci. Šajā visā trumpis ir vējš. Vēja virzienu var izmantot savā labā – tas ļauj mānekli aizmest ievērojami tālāk pūšanas virzienā. Atliek nostāties ar laivu pret vēlamo vietu un lādēt mānekli iekšā. Šādos ezeros zivis labprāt uzturas slēpņu tuvumā – pie kritalām, lēpju laukiem, doņiem un niedru saaugumiem. Tur izvēlos tieši šādu taktiku. Bez ievērības nedrīkst atstāt tā saucamās kabatas – vietas, kur ezerā veidojas aizvējš, ezera neliela anomālija, kuru nereti zivis labprāt izmanto un gaida medījumu. Vējš nereti sīkās zivis sadzen tieši tajā virzienā, kurā tas pūš. Tas piespiež zivis noteiktam krastam, un plēsēji seko tām līdzi, pieskatot pusdienu galdu. Gadās situācijas, kurās zivis labprāt izvēlas doties atvērtu ūdeņu virzienā, taču tas ir ievērojami retāk. Saulains laiks šajā ezerā nereti ir tas, kurš ļauj novelt uz sevi absolūtu necopes dienu. Šī ezera zivis reti draudzējas ar makšķernieku, ja pie debesīm gozējas spilgta saule.
Pape, gluži kā citi seklie ezeri, ļauj mānekļu kastē ieviest korekcijas. Nav nekādas vajadzīgas pēc ātri grimstošiem, smagiem vai dziļi strādājošiem mānekļiem. Galvenokārt jāstrādā ir ūdens virsējā slānī, retāk – grunts rajonā. Mana izvēle visbiežāk krīt uz darba zirgiem – peldoši džerki, retāk suspenderi, silikons ar vieglu svina galvu, pa ūdens virsu staigājoši un trokšņaini mānekļi. Tiesa, liela nozīme ir gadalaikam. Rudenī skaļos virsmas mānekļus lieku kastē atpūsties. Priekšroku dodu “cūkām”, bet saprāta robežās – līdz 5 collām. Godīgi sakot, neko diži lielāku nelietoju. Absolūts zelta vidusceļš ir kubira gumijas, strādā gan bez svara, gan ar vieglām džiga galvām. Kubira izcili strādā pie lēnas un pasīvas spēles, kas nereti ir panākumu atslēga. Papes ūdens ir īpaši tumšs. Tas nozīmē, ka jāpiemeklē ir kontrasts – gaišs. Viens no maniem stūrakmeņiem ir tieši tas, ka priekšroku dodu lēni izspēlētam māneklim. Labi strādā spilgtas krāsas džerki, taču tas nav viennozīmīgi – nereti “izšauj” zilā krāsa. Arī silikons un pārējie mānekļi jāpiemeklē tādi, kuri labi kontrastē. Bez rotiņa, bez klasikas laikam nav iedomājama neviena copes kaste. Noteikti jāpaņem ir līdzi kāds roteris, kurš var dienu padarīt aizraujošu. Svarīga atziņa visā šajā ir fakts, ka ir jābūt kādam gramam ticības tam, ko uzliec pavadas galā. Ir nācies novērot, kā vienā laivā viens ķer, bet otrs ar to pašu nu nekādi nevar noķert. Nereti ticība tam, ko izmanto, ir atslēdziņa. Līdaku īpatsvars šajā ūdenī ir ļoti liels. Taču virsroku ņem zemmēra līdacēni, kas varbūt nav slikti, jo jūtama ir dzīvība un liek piestrādāt pie lielā izmēra līdakām. Kā dzirdēts no uzticama avota – tuvu 50 līdakām vienā dienā. Tiesa, galvenokārt mazās līdakas. Šeit mājo arī metriņi. Mans metrs mani vēl gaida, taču zināmi jūras vilki saka, ka Pape nav Pape, ja rudenī nav noķerts metrs. Mana pieredze rāda, ka līdaka 60–70 cm ir pilnīga norma šajā ezerā, viss šis kopums liek atplaukt smaidam, saprotot, ka resurss tur ir. Ūdens izpēte ir neatsverama, lai rezultāts būtu stabilāks. Pape ir zināma arī ziemas periodā, kas devis iespēju saprast to, kas ir galvenais zivju īpatsvars, šajā ezerā tas ir asaris. Tādēļ nereti turu tuvumā kaut ko tādu, kas savā krāsojumā atgādina asari, jo līdakai šī zivs ir labi zināma un strādā izcili kā kairinātājs. Treniņi dod savu pienesumu rezultāta veidošanā. Arī tie ir ļoti aizraujoši, jo tiek pētīti ezera dziļākie krūmi un nostūri, veidojot taktiku sacensību dienai, tādēļ cope kā sports kļūst aizraujošs, tiek veidoti plāni un scenāriji, kaut arī tie var nepiepildīties. Arī šajās sacensībās cīņu biedri atzina, ka “nesalikās”: zivis stāvējušas absolūti citur, savukārt treniņos – citur. Tieši tādēļ plāns B ir ļoti svarīgs. Jā, veiksme ir tas, ko nu nekādi nevar iemācīties, nevar pierunāt vai citādi apmānīt. Veiksme ir tā daļa, kura makšķernieku izvēlas pati. Uz sacensībām vienmēr dodos ar mērķi satikt līdzīgi domājošos, parunāties par situāciju kopumā, dzirdēt treniņu rezultātus, atziņas, domu graudus. Uzvaras un kausi ir skaisti, bet sekundāri. Būt tajā atmosfērā, piedalīties un piedzīvot to jau ir zelts! Par taktiku runājot, dzīvojot tik mūsdienīgā pasaulē, nereti internets ir izmantojams par špikeri. Palasot par mērķa ūdeni forumus, apskatot pieejamos video un parunājot ar ūdens pazinējiem, rodas priekšstats un skaidrība par to, kā varbūt trūkst arsenālā. Vai arī par to, kas ir tāds, ko noteikti nav vajadzības sev vilkt līdzi, lai netērētu dārgo copes laiku.
Tuvojoties sacensību dienai, treniņā noteikti nemēģinām zivis noķert. Bija kontakts? Ideāli – tātad zivs šeit stāv. Neaiztiekam, dodamies tālāk. Kļūda noteikti būtu mērķtiecīgi ķert zivis īsi pirms sacensībām. Tās būtu nevajadzīgi iemācītas no kā izvairīties. Jāmin, ka šajās sacensībās ieskaites zivis bija piecas lielākās līdakas un pieci lielākie asari. Šāds formāts ir lielisks, jo, ja neķer līdaku, ir visas iespējas veidot rezultātu no asariem, turklāt asarim bija piemērots koeficients 125. Tas nozīmē, ka viens mēra asaris dod tādu pašu punktu skaitu kā mēra līdaka, kas lika iesvīst arī tiem, kuri ķer tikai līdakas. Asaris šajā ezerā ir interesants. Nereti gadās noķert nejaušības pēc, copējot līdakas. Tas labprāt izvēlas lielus mānekļus, tajā skaitā džerkus, salīdzinoši lielas gumijas, kaut to ir iespējams veiksmīgi ķert, izmantojot vieglos kātus un mānekļus. No vieglā arsenāla noteikti labi strādās silikona mānekļi līdz 2,5 collām, labprāt ēd dažādas ūdens kukaiņu imitācijas. Larva, ultra worm, tioga – šis ir labs trio, ar kuru mānīt asari šajā ūdenī. Neizpaliek arī mazie vobleri, kuri veiksmīgi provocē strīpaiņus. Tā kā ezers ir sekls, tad jārēķinās, ka ilgi no vienas vietas asari ķert nebūs iespējams. Pāris asaru, un vieta ir iztramdīta. Visbiežāk, atrodot asari, tie ir vien pāris gabali no punkta, un jādodas prom. Asari šeit neuzturas lielos baros, kaut ziemas periods ir pierādījis pretējo. Gribu teikt, ka šogad Papē asaris ir netipiski kuplā skaitā un atsaucas satriecoši. Daudzi makšķernieki, krastā pakojot mantas, stāsta, ka atbraukuši ķert tieši asarus. Tie trāpās brangi, pārsniedzot 40 cm atzīmi. Un kas par krāsām! Šādos, īpaši tumšos, ezeros zivju krāsu gamma ir kaut kas pilnīgi cits – melni kā velni, krāsas izteiktas un tumšas.
Sacensību diena! Adrenalīns mazliet virmo gaisā, uztraukums un simts domu par to – kā, kur, kāpēc. Ar pārinieku no rīta izrunājam versijas par to, kur iesim, kā strādāsim, kurš ko darīs. Laiks nelutina, 15–17 m/s brāzmās. Ezers vairāk atgādina jūru. Vestes mugurā, komandas iziet starta vietā. Starts! Pa galvu pa kaklu neskrienam. Novērojam situāciju, mūsu domas par to, kur kas aizies, sakrīt ar realitāti. Ideāli, dodamies uz savu vietu, pa ceļam jau meklējot līdaku. Katrs metiens var būt izšķirošs uz tablo. Tuvojoties savai vietai, visu darām pēc plāna. Nometam gāzi, nostrādājam ieeju, taču nekā. Tas nekas, tas tā var būt. Ielienam savā punktā, neviena nav, ideāli! Pirmie metieni lēpju biezoknī ar ofseta piesegtu gumiju, un bams! Pirmā stīvējas ārā. Pilnīgi citas sajūtas, esot sacensību režīmā un saprotot, ka kļūdām vietas nav. Līdaka uztverta, mērām, fotografējam, sūtām. Pirmā 66 cm līdaka ieskaitē! Tā nu kasām sevis izvēlēto ezera daļu, un rezultāts veidojas. Kamēr viens cīnās ar līdakām, otrs ar vieglākiem rīkiem meklē asari. Pārinieka uzdevums ir vieglos ieročus vilkt ārā vien tajās vietās, kur ir skaidrība, ka asarim jābūt. Treniņi atmaksājas. Asarus salasām tik kupli, ka varam atļauties audzēt to izmēru. Šeit doma vienkārša – sākotnēji aizvērt asari kaut vai ar mēriem. Sacensībās mērs ir noteikts 20 cm. Tālāk jau piestrādāt pie izmēra un to audzēt. Treniņu pēdējā diena gan šķiet pietiekami bezcerīga, kaut strādājam jaunās vietās, saprotam, ka šis laukums mums īsti nepatīk, arī tam ir nozīme. Ja komanda jūt, ka konkrētā vieta vai plāns nav labs, tad jāmāk no tā atteikties un strādāt citviet. Treniņam tuvojoties beigām, pārbaudām galveno plānu, kontakti ir, tātad ideja skaidra – dosimies turp. Taču arī tas nedod izcilu pārliecību. Vienkārši nav vēlamo apstākļu treniņa dienā, kas tikai pastiprina manis teikto – ne vienmēr problēma ir vietā, bet gan apstākļu kopumā.
Pa brīžam ejot no vienas vietas uz citu, ir iespēja paskatīties rezultātus. Ak vai, cik tas ir mokoši, jo saprotu, ka zivju ir gana daudz iesūtīts, tātad rezultāti aug. Pavīd līdakas – 80 cm, asari – 35 un pat 40 cm. Tas liek mazliet uztraukties par to, kā tablo izskatītos pilnībā. Nekas, svešas zivis noķert nevar, ķeram savējās! Nedrīkst sākt stresot, redzot tikai daļu rezultāta, jo, iespējams, tā ir vienīgā zivs komandai. Sacensību tablo rāda, ka lielākā līdaka noķerta 97 cm. Asaris – 42 cm. Sacensībām beidzoties, visi draudzīgi tiekamies bāzē. Sarunas, čalošana, atziņas, apmaināmies ar pieredzi un pārrunājam sacensību gaitu. Pēc noslēguma stress ir pagājis sāņus, un visi absolūti draudzīgi apspriež dienu. Silta zupa katram dalībniekam ir kā punkts uz i. Sākoties apbalvošanai, valda klusums, katrs grib dzirdēt savu vārdu pēdējo! Galvenais tiesnesis sauc rezultātus, kopā piedalījušās 29 ekipāžas. Tiekot pie desmitās, ir forša sajūta, ka esi desmitniekā, tad izskan piecinieks, trijnieks, un – tavu brīnumu! Mūsu ekipāžas rezultāts stāv tablo pašā augšgalā ar pietiekami pārliecinošu pārsvaru, kas uz kopējā fona dod sajūtu, ka esam izdarījuši visu pareizi. Esam pārliecinoši izveidojuši rezultātu. Veiksme tomēr mūs izvēlējusies apmeklēt un palaivot kopā ar mums! Papi iesaku nobaudīt katram kaislīgam makšķerniekam. Emocijas, skaisti skati un vietas ir garantētas. Noteikti iesaku pamēģināt savu veiksmi kādās sacensībās, visi esam cilvēki – sirsnīgi un atvērti. Atbraucot un piedaloties katrs no mums jau ir uzvarējis. Gaidīsim arī Tevi, lasītāj, kādā no sacensībām! Kas to zina, varbūt veiksme izvēlēsies laivot kopā tieši ar Tevi? Ne asakas!
Raksts publicēts ar Zivju fonda atbalstu
Abonē un lasi žurnālu Lielais loms! Abonē 2027. gadam, saņem dāvanā makšķernieku kalendāru ar copes dienām un vari laimēt jaunu laivu Gladiator E350 no “Laivu nama”. Akcijas periods: 1.10.-22.12.2026. Loterijas atļaujas nr. 9170. Loterijas noteikumi. Kalendārs tiks piegādāts kopā ar žurnāla 1. numuru februārī.
Divi gadi bez tiesībām, aiziet ar sirdi un pārkāpumi! Par drošību uz ūdens
