Rencēnos Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) ir izsniegusi vietējiem medniekiem atļauju problemātiska lāča nomedīšanai. Šāds lēmums pieņemts, reaģējot uz lāča regulāru parādīšanos cilvēku dzīvesvietu tuvumā un iespējamo apdraudējumu iedzīvotāju drošībai. Tomēr šī situācija aktualizē būtisku jautājumu – kā medniekiem dabā nepārprotami identificēt tieši to lāci, kura iegūšanai izsniegta atļauja, un kurš uzņemsies atbildību, ja pēc nomedīšanas izrādīsies, ka tas nav bijis konkrētais dzīvnieks? Valsts institūcijas izsniegta atļauja pati par sevi vēl negarantē, ka medniekam vēlāk neradīsies juridiskas problēmas.
Lāču kontrole ir nepieciešama, bet kurš uzņemsies atbildību par sekām?
Žurnāla Medības galvenās redaktores Lindas Dombrovskas komentārs
Dabas aizsardzības pārvalde rīkojas pareizi, sākot risināt jautājumu par bīstamu lāču un tādu lāču kontroli, kuri regulāri tuvojas cilvēku mājām un potenciāli apdraud viņu drošību. Tā ir nepieciešama un atbildīga rīcība. Tomēr šobrīd pastāv ļoti nopietna problēma – normatīvais regulējums ir pretrunīgs, un nav pārliecības, ka mednieks, kurš iesaistīsies šādu lāču kontrolē, pēc tam pats nenonāks ļoti sarežģītā juridiskā situācijā.
Pat tad, ja medniekam ir izsniegta oficiāla atļauja konkrēta lāča iegūšanai, mēs nevaram ar simtprocentīgu pārliecību apgalvot, ka pēc tās izmantošanas viņam nedraudēs izmeklēšana, iespējamie sodi vai citas smagas sekas.
Kriminālprocess, atņemti ieroči?! Kas draud medniekam, kurš nošauj lāci ar valsts atļauju?
Piemēram, ja atļauja izsniegta konkrēta lāča iegūšanai, pamatojoties uz tā DNS profilu, rodas būtisks jautājums – kā mednieks dabā var nepārprotami pārliecināties, ka viņa priekšā ir tieši šis dzīvnieks? Pat ja atļauja izsniegta likumīgi un mednieks rīkojies labā ticībā, pēc lāča nomedīšanas var būt nepieciešama izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai iegūtais dzīvnieks patiešām atbilst atļaujā norādītajam.
Kamēr tas tiek noskaidrots, mednieks var nonākt ļoti nepatīkamā situācijā. Turklāt, ja izrādīsies, ka nomedītais lācis nav tas, kuram izsniegta atļauja, pastāv risks, ka notikušais tiks vērtēts kā nelikumīgas medības ar visām no tā izrietošajām sekām. Lāča gadījumā tās var būt ārkārtīgi smagas, tostarp ievērojamas finansiālas sankcijas.
Mēs redakcijā uzskatām, ka pašreizējais normatīvais regulējums nav pietiekami skaidrs un viennozīmīgi interpretējams. Tāpēc nevaram izslēgt, ka mednieks, kurš pēc valsts institūcijas izsniegtas atļaujas piedalīsies problemātiska lāča kontrolē, vēlāk būs spiests pierādīt savas rīcības tiesiskumu izmeklēšanas procesā.
Atgādinām, ka 2012. gadā Latvijā jau bija līdzīgs gadījums, kad pēc vairākkārt izbēgušās Līgatnes dabas taku lācenes Mades nošaušanas tika sākts kriminālprocess. Lāceni nošāva pieaicināts mednieks pēc atbildīgo personu pieņemta lēmuma, tomēr vēlāk tika pieprasīts izvērtēt arī paša šāvēja iespējamo kriminālatbildību. Kriminālprocess tika izbeigts tikai 2013. gada maijā, nekonstatējot noziedzīgu nodarījumu. Lai gan nav publiski apstiprināts, ka medniekam būtu piemērots aizdomās turētā statuss, šis gadījums spilgti parāda, cik sarežģītā situācijā var nonākt cilvēks, kurš pēc atbildīgo institūciju lēmuma iesaistās bīstama dzīvnieka likvidēšanā. Kurš uzņemas atbildību par sekām – lēmuma pieņēmējs vai mednieks, kurš šo lēmumu izpilda?
Un te rodas principiāls jautājums. Ja valsts institūcija pieņem lēmumu, ka konkrēts lācis ir jāiegūst, kāpēc medniekam būtu jāuzņemas risks par iespējamiem trūkumiem šā lēmuma izpildes tiesiskajā regulējumā? Valstij ir jānodrošina ne tikai atļaujas izsniegšana, bet arī skaidra, juridiski droša tās izpildes kārtība.
Nedrīkst izveidoties situācija, kurā valsts lūdz mednieku palīdzību sabiedrības drošības nodrošināšanai, bet pēc tam visu juridisko atbildību un iespējamos riskus atstāj uz paša mednieka pleciem. Turklāt mums jau ir bijuši precedenti, kad pašvaldības policijas pieņemta lēmuma rezultātā mednieks, kurš iesaistījās situācijas risināšanā, sabiedrības acīs tika demonizēts. Tas parāda, cik viegli atbildība par institūciju pieņemtajiem lēmumiem un to sekām var tikt pārlikta uz cilvēku, kurš faktiski tikai izpilda viņam uzticēto uzdevumu.
Turklāt nedrīkst ignorēt arī sabiedrības attieksmi. Lāču kontrole ir ārkārtīgi emocionāls un pretrunīgi vērtēts jautājums. Pat pilnīgi tiesiska rīcība var izraisīt publisku nosodījumu, agresīvus komentārus, draudus medniekam un viņa ģimenei, kā arī personīgus uzbrukumus. Šādas situācijas sekas var skart ne tikai pašu mednieku, bet arī viņa tuviniekus, kuriem nav nekādas saistības ar konkrētā lēmuma pieņemšanu vai izpildi. Arī šis risks ir jāņem vērā, pirms piekrist dalībai šādos pasākumos.
Tāpēc žurnāla Medības redakcija šobrīd aicina medniekus būt īpaši piesardzīgiem un atturēties no šādu atļauju izmantošanas, kamēr nav nepārprotami sakārtots tiesiskais regulējums un skaidri noteikta valsts institūciju un mednieku atbildība. Ir jābūt skaidrībai ne tikai par to, kādos apstākļos lāci drīkst iegūt, bet arī par to, kurš uzņemsies atbildību, ja pēc tam radīsies strīds par konkrētā dzīvnieka identificēšanu vai atļaujas nosacījumu izpildi.
Mēs atbalstām nepieciešamību kontrolēt bīstamus un problemātiskus lāčus. Taču mēs neatbalstām situāciju, kurā mednieks, palīdzot valstij risināt tās identificētu problēmu, riskē kļūt par vienīgo, kuram nāksies atbildēt par iespējamām sistēmas nepilnībām.
Valsts nevar prasīt medniekam uzņemties šādu uzdevumu, vienlaikus nespējot nodrošināt viņam tiesisko skaidrību un aizsardzību. Un tas attiecas ne tikai uz juridiskajām sekām, bet arī uz mednieka un viņa ģimenes drošību.
Kad atbrauks specvienība un sašņorēs. Par nākotni un zaļo teroru. Šauj garām #357
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz ar tematiskajiem pielikumiem.
Žurnāla Medības oktobra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
