Šoreiz stāsts nav tikai par jaunu mednieci un viņas pirmo staltbriedi. Tas ir stāsts par to, kas notiek, kad sešpadsmitgadīga meitene sociālajos tīklos publicē fotogrāfiju ar savu godīgi un likumīgi nomedīto medījumu.
Vairāk nekā 500 komentāru. Privātas ziņas. Apvainojumi. Un arī draudi nogalināt.
Diemžēl Līvas gadījums nav vienīgais. Ar līdzīgu reakciju saskārās arī žurnāla Medības komandas biedrs Egils Paņēvičs pēc tam, kad sociālajos tīklos dalījās ar pavisam citu medību stāstu, kurā viņam līdzās bija 11 gadus vecā meita. Arī šoreiz diskusija par medībām ātri pārvērtās personiskos apvainojumos, rupjībās un nāves vēlējumos, turklāt tie tika adresēti arī bērnam.
Kur beidzas nepatika pret medībām un sākas uzbrukums cilvēkam? Vai komentārs tev pašai vajadzētu sudraba lodi ielaist pierē joprojām ir tikai viedoklis? Un vai cilvēks drīkst internetā draudēt, pazemot un apsaukāt bērnu, aizbildinoties ar vārda brīvību?
Žurnāls Medības apkopoja divus reālus stāstus un vērsās Valsts policijā, lai noskaidrotu, kur šādās situācijās ir juridiskā robeža un ko darīt cilvēkam, kurš sociālajos tīklos nonācis šāda uzbrukuma centrā.
Abus stāstus lasi žurnāla Medības oktobra numurā!
Kur beidzas vārda brīvība?
Vārda brīvība nenozīmē tiesības rakstīt pilnīgi jebko
Sociālajos tīklos bieži dzirdams arguments – man ir tiesības uz savu viedokli. Tā ir taisnība. Satversme garantē vārda brīvību, un cilvēkam ir tiesības paust arī asu kritiku vai viedokli, kas citam šķiet nepatīkams.
Taču vārda brīvība nav universāla atļauja draudēt, vajāt vai citādi vērsties pret cilvēku.
Valsts policija žurnālam Medības skaidro, ka ne katrs rupjš, aizvainojošs vai negatīvs komentārs automātiski uzskatāms par naida runu, neslavas celšanu vai citu pārkāpumu. Katrā situācijā jāvērtē konkrētais saturs un konteksts.
Būtiska ir arī atšķirība starp viedokli un nepatiesu faktu apgalvojumu. Neslavas celšanas gadījumā runa ir par apzināti nepatiesu un personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu, proti, par faktu ziņu, kuru iespējams objektīvi pārbaudīt un kura izrādās nepatiesa. Savukārt subjektīvs viedoklis vai kritika pati par sevi parasti nav neslavas celšana.
Taču aina var būt pavisam cita, ja sākas draudi, sistemātiska pazemošana, iebiedēšana vai nevēlama saziņa.
Es tevi nogalināšu un rupjš komentārs nav viens un tas pats
Arī draudu gadījumā nepietiek izraut no konteksta vienu teikumu un automātiski secināt, ka izdarīts noziedzīgs nodarījums.
Policija skaidro, ka tiek vērtēts draudu formulējums un konkrētība, autora iepriekšējā uzvedība un attiecības ar cietušo, tas, vai draudētājs zina cilvēka dzīvesvietu, darbavietu vai ikdienas gaitas, cik intensīva bijusi saziņa, vai izmantoti vairāki profili un citi apstākļi.
Citiem vārdiem, būtisks jautājums ir, vai cilvēkam konkrētajā situācijā bijis objektīvs pamats baidīties, ka draudi patiešām varētu tikt īstenoti.
Ja rīcība kļūst vairākkārtēja vai ilgstoša, robeža var tikt pārkāpta vēl tālāk. Krimināllikuma 132.¹ pants paredz atbildību par vajāšanu, ja notiek vairākkārtēja vai ilgstoša personas izsekošana, novērošana, draudu izteikšana vai nevēlama saziņa un cietušajam ir bijis pamats baidīties par savu vai tuvinieku drošību.
Tātad arī internets nav kaut kāda juridiski brīva teritorija. Draudus var izteikt, ne tikai cilvēkam stāvot pretī, bet arī komentārā, privātā ziņā, e-pastā vai citā elektroniskā saziņā.
Bet ja uzbrukuma mērķis ir bērns?
Tieši šeit abi žurnāla Medības aplūkotie gadījumi kļūst īpaši būtiski. Vienā no tiem agresīvie komentāri un draudi tika adresēti 16 gadus vecai medniecei, otrā rupji uzbrukumi skāra 11 gadus vecu bērnu.
Un bērna gadījumā situācija tiek vērtēta citādi.
Valsts policija norāda, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā emocionāla vardarbība ietver arī bērna pašcieņas aizskaršanu un psiholoģisku ietekmēšanu, bērnam draudot, viņu lamājot vai pazemojot.
Tas attiecas ne tikai uz klātienē pateiktiem vārdiem.
Arī atkārtota bērna apsaukāšana internetā, publiska pazemošana vai izsmiešana, iebiedējoši komentāri, draudi bērnam vai viņa tuviniekiem, nevēlama saziņa un pat vairāku vai viltus profilu izmantošana var tikt vērtēta kā emocionāla vardarbība. Būtiska var būt arī bērna personiskās informācijas, piemēram, dzīvesvietas vai skolas, izmantošana iebiedēšanai.
Turklāt bērnam nav obligāti jābūt sākotnējam konflikta mērķim. Ja komentētājs uzbrūk vecākam, bet kā iebiedēšanas līdzekli izmanto viņa bērnu, arī šādu situāciju var vērtēt kā emocionālu vardarbību pret bērnu. Vienlaikus policija uzsver, ka tas nenozīmē, ka jebkurš bērnam pieejams aizskarošs komentārs automātiski ir emocionāla vardarbība. Jāvērtē bērna iesaiste un iespējamā ietekme uz viņa pašcieņu un emocionālo attīstību.
Vairāk lasi žurnāla Medības oktobra numurā!
Kad pārkāptas nepieciešamās aizstāvības robežas! Šauj garām! #358 epizode
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz ar tematiskajiem pielikumiem.
Iznācis žurnāla Medības trešais pielikums Mednieka gads 2027!
