Makšķerēju kopš aptuveni trīs gadu vecuma. No tā laika, protams, nav palicis daudz sakārtotu atmiņu, drīzāk atsevišķi kadri. Aizaudzis karūsu dīķis, tēvs blakus, lazdas kāts rokās un sajūta, ka kaut kas tūlīt var notikt. Šī atmiņa dzīvo ar mani vēl šodien. Toreiz nebija svarīgi, kāds kātam tests, cik maksā spole vai kāda diametra auklu vajadzētu izvēlēties. Bija lazdas kāts, lieli āķi, zivis ķērās, un viss bija ļoti vienkārši.
Vēlāk parādījās pirmie nopietnākie kāti, iespēja sakrāt naudu savam inventāram un arī tā īpašā sajūta, kad nopērc pirmo makšķeri, kas patiešām ir tava. Šodien, iespējams, tik sliktus kātus vairs pat neražo, bet toreiz man tas bija milzīgs pirkums. Jo dziļāk ieplūdu makšķernieku vidē, jo vairāk sāku pievērst uzmanību inventāra kvalitātei. Auga iztērētās summas, auga zināšanas, un kaut kādā brīdī sapratu, ka aug arī manas prasības. Sāc skatīties uz akciju, svaru, balansu, auklu, mānekli un vēl simts citām lietām. Tas laikam ir dabisks izaugsmes ceļš, kurš makšķerniekam ir neizbēgams. No vienkārši makšķere līdz brīdim, kad pie veikala plaukta jau ļoti labi zini, ko meklē un kāpēc. Pēc vidusskolas beigšanas atkal sāku makšķerēt ļoti aktīvi. Vienā reizē aizbraucām forelēs. Noķērām! Ar to arī viss sākās. Sākām par foreļu copi vairāk runāt, veidot saturu, iepazīties ar cilvēkiem, kam interesēja tas pats. Makšķerēšanā tas notiek ļoti organiski. Sāc ar vienu cilvēku, tad iepazīsti vēl kādu, pēc tam jau esi daļa no veselas kompānijas, kuru vieno viena zivs, viena upe vai viens konkrēts copes veids. Kādā brīdī mūs uzaicināja aizbraukt paskatīties foreļu sacensības. Aizbraucām. Un te nu es kaut kā attapos… trīcošām rokām, slapjā rīta rasā, gaidot nezināmo. Bet kopumā pozitīvā gaisotnē ar foršu komandu sev apkārt.
Pirmās sacensības atceros ļoti labi. Viss sanāca daudz labāk, nekā biju gaidījis, jo tajā laikā pats daudz ķēru foreles, un izrādījās, ka sportā tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ir jābūt tonusā, ir jātrenējas. Kā jebkurā sportā – visbiežāk panākumus sasniedz tie, kuri daudz trenējas. Ar talantu var nepietikt. Grūtākais bija spriedze pirms starta. Rokas trīc, aukla plīst, adrenalīns dara visu, bet nepalīdz. Bet tieši tajā pašā laikā parādījās kaut kas ļoti aizraujošs. Blakus vēlmei uzvarēt man vienmēr ir bijusi sportiska interese un vēlme augt. Sacensībās tas notiek ļoti strauji. Tu aprunājies ar citiem, redzi, kā viņi dara, saproti savas kļūdas un nākamajā reizē jau ķer labāk. Sportā zināšanu apmaiņa ir milzīgs bonuss. Protams, ir arī medaļas un pjedestāli. Melotu, ja teiktu, ka tie neko nenozīmē. Mans svarīgākais panākums ir mūsu komandas uzvara Latvijas čempionātā foreļu spiningošanā no krasta. Tajā gadā arī individuāli man veicās vislabāk – sudrabs, bet savu rezultātu vienmēr esmu licis otrajā vietā. Esmu komandas cilvēks, un sajūta, ka mēs kopā esam izdarījuši darbu līdz galam, man vienmēr bijusi svarīgāka. Bet sportam ir arī otra puse. To laikam saproti tikai tad, kad tajā esi kādu laiku iekšā. Katra cope pamazām pārvēršas par treniņu. Jāizmēģina jauna metode, jānotestē māneklis, jāizprot katra kļūda un gandrīz vai jānoķer katra zivs, kuru esi redzējis vai sajutis. Vienkārša izbraukšana pie ūdens vairs nav tik vienkārša. Tu automātiski skaiti, analizē, domā, kā izdarīt labāk. Sports iedod ļoti daudz. Tas iemāca ķert zivis, ātrāk pieņemt lēmumus un būt disciplinētam. Bet tajā pašā laikā makšķernieks kaut ko arī zaudē. Varbūt mieru. Varbūt to romantiku, kas bija pašā sākumā. To maģisko sajūtu, ka esi dabā un tev nekas nav jāpierāda.
Sportā visu laiku gribas vairāk. Ātrāk. Precīzāk. Lielākas zivis, labāku rezultātu, labāku vietu tabulā. Un kaut kādā brīdī es sāku just, ka tas asums sāk pieklust. Grūti pateikt, kurā dienā tas notika. Tiku līdz iespējai pārstāvēt Latvijas izlasi Itālijā. Tā bija ļoti laba pieredze un noteikti kaut kas tāds, ko neaizmirsīšu. Bet pēc šī brauciena pazuda iepriekšējais azarts. Paralēli sāku strādāt Salmo, kur savā ziņā biju labprātīgi spiests izkāpt no viena konkrēta copes veida. Vairs nevarēja būt tikai foreles. Bija jāskatās uz fīderi, jūras copi, asariem, līdakām un vēl visu ko. Mans fokuss pašķīda, un interesantā kārtā tas man atkal atvēra makšķerēšanu no jauna. Tajā pašā laikā sabruka arī viena mana ilgstoša pārliecība par inventāra nozīmi. Agrāk šķita, ka labāks inventārs ļoti lielā mērā padara arī makšķernieku labāku. Tagad domāju citādi. Inventārs tikai papildina labu makšķernieku. Tas var dot komfortu, precizitāti un iespējas, bet tas neiemāca lasīt ūdeni, pieņemt pareizu lēmumu un saprast zivi. Daudzi jaunie makšķernieki nepareizi sāk savas copes gaitas, piešķirot inventāram primāru nozīmi. Pāri visam stāv pieredze, zināšanas un spēja lasīt ūdenī notiekošo, to inventārs makšķernieka vietā neizdara. Šobrīd droši varu teikt, ka esmu atpakaļ pie saknēm – copes procesa baudīšanas. Gribas visu – fīderi, jūru, spiningu, karpas, vienkāršu vakaru pie ūdens. Vairs neesmu tik kategorisks un daudz vairāk pieņemu domu, ka katrs makšķerēšanas veids sevī slēpj kaut ko skaistu. Pazūd stresošana un adrenalīns, bet uzrodas vairāk smaidu un prieka. Īpaši labi to sajutu kādā īsā karpu copes izbraucienā. Tajā laikā pats sāku savas method feeder gaitas, un tā cope man ļoti palika atmiņā. Sieva varēja sauļoties. Vecākā meita pati tika galā ar zivju izvadīšanu un pa kluso jauca savas mistiskās putras no boilām un barībām. Dēlam vēl nebija pat gads, un viņš mierīgi gulēja svaigā gaisā un baudīja sauli. Tajā brīdī ļoti skaidri sapratu, ka manā hobijā ir vieta arī ģimenei. Tā nebija cope, kurā iespringsti, visu laiku pārmet un gribi noķert pēc iespējas vairāk. Tur bija pavisam cita vērtība – būšana kopā. Šķiet, tieši tajā brīdī es makšķerēšanu iemīlēju vēl vairāk. Kopības sajūtu es joprojām ļoti novērtēju arī sportā. Sacensības nav tikai starts un rezultātu tabula. Pirms starta pārmij vārdus, izskan joki, sākas makšķernieku stāsti. Pēc finiša lielākā daļa nevis apskauž uzvarētāju, bet grib saprast, kā viņam izdevās. Ir cilvēki, kuri piedalās jau gandrīz inerces pēc. Viņos nav degošas vēlmes uzvarēt, bet viņi grib būt daļa no klubiņa. Un man šķiet, ka tas ir pareizi. Makšķerēšanas sportā vienmēr būs arī veiksmes moments. Viss var salikties. Zivs var ienākt pareizajā sektorā, māneklis var nostrādāt īstajā brīdī, un rezultātā notiek pārsteigums. Man pašam tā sajūta – vienkārši salikās – nepatīk. Es gribu just, ka rezultāts ir nopelnīts ar treniņiem, darbu un simtprocentīgu atdevi. Esmu arī uzvarējis reizē, kad vienkārši salikās, un tā uzvara man garšoja vairāk pēc veiksmes nekā pēc darba augļiem. Lielākā vērtība no visa šī ir cilvēki. Mani tuvākie paziņas un draugi ir iegūti, pateicoties makšķerēšanas gaitām. Tas ir arī loģiski, jo mūs vieno sirdslieta. Kopīgi piedzīvoto uz ūdens neviens nevar atņemt. Vienalga, vai draudzība radusies ikdienas copē vai sacensību sektorā, pēc tam tā jau vairs nav tikai par zivīm. Makšķerēšana ļoti spēcīgi vieno cilvēkus, un šobrīd tas man šķiet daudz svarīgāk par jebkuru rezultātu tabulā. Ir jau arī ēnas puse, kuru es nespēju saprast. Ja pirms starta tu vari sarokoties, kopā smieties un sacensībās krāpties, tad tas skaidri parāda, ka sportā uz viena pleca sēž eņģelītis, uz otra – velniņš. Ir tikai saprotami, ka gribas uzvarēt, bet pāri visam vajadzētu būt cieņai vienam pret otru. Es joprojām šad un tad nostājos uz starta līnijas. Braucu pēc atmosfēras, pēc nelielas adrenalīna devas un tāpēc, ka visu mūžu kaut kādā veidā esmu bijis sportā un pilnīgi bez tā nevaru. Sacensībām atkal jānoskaņojas, jāatrod laiks treniņiem un galva jāpārslēdz citā režīmā. Un es pieļauju, ka kādā brīdī “uzvarētājs” manī atkal izlēks ārā un pieprasīs vairāk uzvaru. Bet šobrīd tas nav galvenais dzinulis, lai atrastos pie ūdens.
Sports man devis iespēju ļoti strauji augt kā makšķerniekam. Ikdienas cope man sniedz pavisam ko citu – mieru, prieku un iespēju uz dažām stundām izkāpt no ikdienas. Mūsdienās asu sajūtu, steigas un informācijas tāpat ir pietiekami. Man šķiet, ka makšķerēšanas skaistums ir tieši tās plašumā. Ja paliek garlaicīgi, nav obligāti jāmet hobijs pie malas. Varbūt jāmaina copes veids. Varbūt tieši jāizmēģina sports un jāpārbauda sevi. Bet varbūt, gluži pretēji, ir laiks nokāpt no adrenalīna adatas, saskaņot datumus ar ģimeni, paņemt līdzi bērnus un aizbraukt uz dažām stundām vienkārši pabūt dabā. Makšķerēšana var mainīties kopā ar cilvēku. Un laikam jau tas ir viens no iemesliem, kāpēc ar šo hobiju var nodzīvot visu dzīvi. Vienā dzīves posmā tu gribi uzvarēt. Citā vienkārši gribas būt pie ūdens. Un šeit nav nepareiza izvēles varianta. Klausiet prātu un sirdi!
Ne asakas!
Raksts publicēts ar Zivju fonda atbalstu
Abonē un lasi žurnālu Lielais loms! Abonē 2027. gadam, saņem dāvanā makšķernieku kalendāru ar copes dienām un vari laimēt jaunu laivu Gladiator E350 no “Laivu nama”. Akcijas periods: 1.10.-22.12.2026. Loterijas atļaujas nr. 9170. Loterijas noteikumi. Kalendārs tiks piegādāts kopā ar žurnāla 1. numuru februārī.
Divi gadi bez tiesībām, aiziet ar sirdi un pārkāpumi! Par drošību uz ūdens
