Februāris ir lapsu riesta laiks. Šajā periodā rudastes, aizmirstot gan par barošanos, gan reizēm arī par piesardzību, nododoties riesta gaitām. Tas ir brīdis, kad šīs ugunīgā kažoka īpašnieces biežāk nekā parasti redzamas dienas laikā un atklātās vietās. Bet, ja pašas lapsas neredzam, nereti dzirdam to garo, skanīgo saucienu, kas atskan kaut kur tālumā.
Ziema kopumā, bet īpaši februāris, ir ļoti piemērots laiks lapsu medībām. Tieši ar to nodarbojās arī šī stāsta galvenais varonis, līdz medību dieviete viņam negaidīti uzdāvināja pavisam neplānotu un pārsteidzošu medījumu.
Sūdzības par lapsu nodarījumiem izskanēja arvien biežāk
“Šajā sezonā savā medību kluba teritorijā ļoti aktīvi medīju lapsas. Jau pagājušajā gadā vietējie iedzīvotāji vairākas reizes nedēļā zvanīja mūsu klubam un stāstīja par lapsu postījumiem sētās un vistu kūtīs. Tāpēc kopš rudens šos plēsējus medīju ļoti intensīvi, un līdz februāra sākumam manā kontā jau bija 70 lapsas,” stāsta mednieks Toms Karalis.
Lielā lapsu blīvuma dēļ daļa nomedīto dzīvnieku bijuši slimi ar kašķi, tomēr daudzām, īpaši ziemā nomedītajām lapsām, bijis arī skaists kažoks.
“Padomāju – ja jau ieguldīts tik daudz darba, ir vērts ar to padalīties arī plašāk. Nosūtīju fotogrāfijas Lietuvas Mednieku un makšķernieku biedrībai, kura rīkoja konkursu Nomedī plēsēju, pasargā irbi un medni, ar mērķi popularizēt sīko plēsēju medības. Laimīgas sagadīšanās dēļ varēju nosūtīt ne tikai lapsu fotogrāfijas,” stāsta mednieks.
Tieši šī sagadīšanās kļuva par stāstu tam, kā viņam izdevās nomedīt Lietuvā joprojām retu plēsēju
Ja tajā brīdī būtu paskatījies uz otru pusi…
Katrs mednieks zina to sajūtu, kad daudzas sīkas detaļas sakrīt tieši tā, kā vajag. To bieži saproti tikai pēc tam, kad medījums jau ir iegūts. Līdzīgi notika arī šoreiz. “Sēdēju tornī, vienkārši vēroju lapsas, analizēju to pārvietošanās ceļus un plānoju turpmākās medības. Protams, biju gatavs mainīt pozīciju, ja lapsas pienāktu tuvāk,” stāstu sāk Toms.
Lai arī Toms vēl ir salīdzinoši jauns, medī viņš jau 25 gadus – faktiski kopš agras bērnības. Viņš sevi pieskaita pie vecās skolas medniekiem un medībās neizmanto termālos tēmēkļus. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka nav tehnoloģiju pretinieks. “Man vienkārši patīk medīt vecajā stilā – balstoties uz sajūtām, pieredzi un instinktiem,” viņš saka.
Tajā vakarā, sēžot tornī, Toms pamanīja kustību sniegā. Visbeidzot viņš saprata, ka viņa virzienā tuvojas kāds plēsējs. Dzīvnieks atradās aptuveni 300 metru attālumā un nāca tuvāk.
“Sākumā domāju, ka tā ir lapsa. Pēc izmēra dzīvnieks šķita līdzīgs. Kad tas pienāca tuvāk un radās iespēja veikt šāvienu, pamanīju, ka ķermeņa forma un aste tomēr ir citāda. Sapratu, ka tas varētu būt šakālis. Arī kustības īsi pirms šāviena nebija tādas kā lapsai,” stāsta mednieks. Pienākot pie nomedītā dzīvnieka, Toms nespēja noticēt veiksmei. Tajā apvidū šakāļi iepriekš neesot ne redzēti, ne dzirdēti.
“Ir zināms, ka šie dzīvnieki izplatās no dienvidiem gar rietumu piekrasti. Daļa, iespējams, ienāk no Latvijas puses, bet daļa, kā norādīja viens no medniekiem un taksidermistiem, varētu atnākt arī no Kaļiņingradas apgabala. “Šobrīd šādai pārvietošanās iespējai ir piemēroti apstākļi. Kuršu joma ir aizsalis, un dzīvnieki pa ledu var salīdzinoši viegli nokļūt Lietuvas teritorijā,” skaidro Toms.
Par reto medījumu interese bijusi liela. Daudzi mednieki braukuši dzīvnieku apskatīt klātienē, bijuši arī piedāvājumi trofeju iegādāties. Tomēr Toms nolēmis šakāli nodot taksidermistam un izgatavot izbāzni. Tiks sagatavota arī trofeja – galvaskauss, ko paredzēts nodot vērtēšanai Lietuvas trofeju ekspertiem.
Sarunas noslēgumā Toms atklāj, ka viņa mērķis ir iegūt Lietuvas mazo četrinieku – salīdzinoši nesen ieviestu trofeju apbalvojumu par bronzas, sudraba vai zelta kategorijas āpša, lapsas, jenotsuņa un bebra galvaskausiem. Savācot vienas medaļu kategorijas trofejas, mednieks saņem īpašu statueti.
Tā ir laba motivācija iesaistīties sīko plēsēju populāciju regulēšanā, vienlaikus palīdzot pasargāt sīkos dzīvniekus, putnus un stirnu kazlēnus, kā arī mazinot slimību izplatību.
Kā atšķirt šakāli no lapsas?
Kājas
Šakālim, tāpat kā lapsai, ir četras kājas. Taču, ja runājam nopietni, šakāļa kājas ir ievērojami garākas nekā lapsai. Īpaši izceļas pakaļkāju aizmugurējās daļas apmatojums – tā dēvētās bikses.
Ķepas
Šakālim otrā un trešā pirksta spilventiņi ir daļēji saauguši. Smiltīs vai sniegā atstātajās pēdās to var diezgan labi pamanīt. Šāda īpatnība evolūcijas gaitā šakāļiem palīdzējusi pielāgoties ātrākai skriešanai atklātās ainavās. Šī suga sākotnēji saistīta ar Āzijas reģioniem un ir labi pielāgojusies dzīvei zālājos, atklātās teritorijās un lauksaimniecības zemēs.
Aste
Šakāļa aste ir salīdzinoši īsa un strupa. Ar visu apmatojumu tā sniedzas tikai līdz pakaļkājas locītavai. Pārvietojoties šakālis asti nes līdzīgi kā vilks, bet miera stāvoklī to gandrīz nekad nepaceļ augstāk par muguras līniju.
Ausis
Ja dabā redzams plēsējs un nav skaidrs, vai tā ir lapsa vai šakālis, jāpievērš uzmanība ausīm. Lapsai ausu aizmugure ir melna, bet šakālim ausis saglabā rudu toni. Proporcionāli tās ir zemākas nekā lapsai.
Galva
No priekšpuses šakāļa galvas siluets ir izteikti rombveida. Ausis proporcionāli nav lielas, arī acis ir salīdzinoši nelielas. Ziemā labi redzamas vaigu bārkstis un izteiktāka apkakle. Purns ir smails, tomēr kopumā galva ir masīvāka nekā lapsai.
Ķermenis
No attāluma lapsa ar savu garo asti ziemā var izskatīties kā gara desa. Arī bez sniega lapsas ķermeņa proporcijas ir izstieptas. Šakālis ir kompaktāks – tā ķermeņa proporcijas ir aptuveni trīs pret divi, reizēm pat tuvāk kvadrātam.
Kustība
Šakālis bieži pārvietojas rikšos, un tā gaita ir elastīga, atsperīga. Lapsas skrējiens parasti ir plūstošāks un vienmērīgāks.
Izmērs
Kopumā šakālis izskatās būtiski lielāks par lapsu. Arī svara ziņā tas ir krietni smagāks.
Jauns plēsējs Baltijā
Zeltainais šakālis Baltijas valstīs parādījies salīdzinoši nesen, un tā ienākšana tiek saistīta ar dabisku areāla paplašināšanos, nevis apzinātu cilvēka veiktu introdukciju. Tieši tāpēc šakālis netiek uzskatīts par invazīvu sugu. Dzīvnieki Baltijas reģionā ienāk paši, izplatoties no dienvidiem gar Rietumeiropas un Baltijas jūras piekrasti, izmantojot atklātas ainavas, lauksaimniecības teritorijas un piekrastes joslu. Ziemās, kad izveidojas stabils ledus, tie var pārvarēt arī ūdens šķēršļus.
Pašlaik šakāļu klātbūtne visbiežāk tiek fiksēta Lietuvas rietumu daļā, netālu no piekrastes, bet atsevišķi novērojumi bijuši arī Latvijā un Igaunijā. Populācija vēl ir neliela un fragmentēta, bez skaidras, stabilas struktūras.
Ekoloģiski šakālis ieņem līdzīgu nišu kā lapsa. Tas ir oportūnistisks plēsējs un maitēdājs, kas barojas ar sīkajiem zīdītājiem, putniem, kritušiem dzīvniekiem, kā arī izmanto cilvēka saimnieciskās darbības radītos barības resursus. Nelielā skaita dēļ tā ietekme uz vietējām sugām Baltijā šobrīd tiek vērtēta kā ierobežota, tomēr ilgtermiņā iespējama konkurence ar lapsām un citiem sīkajiem plēsējiem.
Tāpēc šakāļa izplatība tiek rūpīgi novērota. Tā nav sveša, mākslīgi ievesta suga, bet gan dabiska Eiropas faunas daļa, kas reaģē uz klimata pārmaiņām, ainavas atvērtību un pieejamajiem barības resursiem.
Staltbriedis ar slotu dzen prom alni un mednieku kluba sociālā funkcija! “Šauj garām!” #338 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūnija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
