“Noķer un atlaid” – domāju, ka lielā mērā tas ir tikai pareizi. Neesmu par to, ka jāatlaiž visas noķertās zivis, kaut ko der paturēt ikdienas ģimenes maltītei, bet katru noķerto eksemplāru derētu ar vēsu prātu izvērtēt un izsvērt, no kā tad īsti būs lielāks labums. Vai no tā, ka ģimene vienu divas reizes piebāzīs punčus, vai no tā, ka zivs, kuru turat rokās, atlaista paaugsies un tās ķeršana sagādās jums vai kādam citam laimīgajam daudz lielāku prieku, jo būs jau sasniegusi prāvus izmērus, tātad nodzīvojusi daudzus gadus un jau kļuvusi par iekārojamu trofeju. Tātad varbūt labāk atlaist, lai tā rada daudzus pēcnācējus un kārtējā tās noķeršana sagādā kādam lielu prieku.
Visi makšķernieki, kas sevi pieskaita pie rūdītajiem karpeniekiem, jau sen lielos lomus sver, fotografē un atlaiž. Dīķu saimnieki, kuru īpašumos mīt milzu karpas, savukārt ir sapratuši savu īpašumu lietderību ilgtermiņā un gan dīķos rīkoto sacensību laikā, gan makšķernieku ikdienas apmeklējumu reizēs kā pamatnosacījumu atļaujai makšķerēt, min “noķer un atlaid” principu. Latvijā nav īpaši daudz tādu vietu, kur varētu paspēkoties ar prāviem eksemplāriem, tāpēc mūsu bāleliņi, karpgribīši dodas lielo zivju meklējumos uz tuvām un tālām ārzemēm. Kā vienu no tuvākajām vietām, kur iespējams noķert lielu karpu, minot arī Lietuvu.
Kādā jaukā augusta nedēļā Lietuvas virzienā kopā ar nelielu karpu ķeršanas entuziastu grupu devos arī es. Trīs stundu brauciens, un esam Tauragē, kuras pievārtē atrodas Gintauta Valuta ūdenskrātuve. Tā mūs patīkami pārsteidza, krastos aug slaidas papeles, kas dod ēnu karstajos saules staros, iekārtoti sektori ar laipām un nojumēm makšķerniekiem. Dīķa īpašnieks Gintauts smaidīdams mūs sagaida, ierāda copes vietas un stāsta:
“Ūdenskrātuvi iegādājos pirms astoņpadsmit gadiem. Agrāk šeit bija karjers, kurā ieguva mālus ķieģeļu ražošanai. Darbiem beidzoties, rūpnīca karjeru rekultivēja, nolīdzināja krastus, iestādīja kokus un ielaida zivis. Jau tad, kad nopirku šo jauko vietu, te mita prāvas karpas, pielaidu vēl klāt un vēlāk gandrīz katru gadu atkal pa nelielai porcijai laidu klāt zivis. Tagad ūdenskrātuve ar saviem lomiem priecē pašmāju un ārzemju copmaņus, tie šeit ierodas no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Krievijas un, protams, daudz vietējo. Kuru katru zivju ķērāju tā uzreiz nemaz neņemu, tam jābūt ar kāda šeit bijuša un no labās puses parādījuša makšķernieka rekomendāciju. Lai cik tas arī būtu skumji, bet diemžēl ir ļaudis, kuri uzvesties nemāk, nevīžīgi izturas pret zivīm, nesavāc atkritumus, no atkalredzēšanās ar tādiem cenšos izvairīties. Karpeniekiem ir uz ko tiekties, lielākā šeit noķertā karpa svēra 22,6 kilogramus.”
Kamēr ritinu sarunu ar dīķa īpašnieku, mani biedri iekārtojuši nometni, sametuši makšķeres un visā nopietnībā ķērušies pie iebarošanas. Darbā tiek likti spomi (rīki boilu tālmešanai) un arī iebarojamais kuteris. Makšķeru mata sistēmas āķiem tiek uzkabināti PVA maisiņi, kas pildīti ar barības sīkdaļām. Maisiņš saskarē ar ūdeni izšķīst un uz grunts paliek ēsmas boila, kas ieskauta smaržīgā barības mākonī. Karpucis rokas pa gultni, lasa smalkumus, jūt kārdinošo smaržu un te uzreiz tāda laime, uz grunts prāva boila, jāuzkožas. Boila tiek iesūkta mutē, seko sajūtas, ka kaut kas nav īsti labi, spļaudama ārā boilu, karpa metas prom, bet ir jau par vēlu, smailais āķis ir precīzi iecirties apakšlūpā. Signalizators kauc, spole griežas un sākas dievišķīgais jampadracis.
Mani draugi Vladimirs un Andis četrās pie ūdenskrātuves pavadītajās dienās noķēra gandrīz trīs simtus kilogramu zivju, kuru vidējais svars bija tuvu pie desmit kilogramiem. Kopīgiem spēkiem pieveica līdz šim lielāko noķerto karpu septiņpadsmit ar pusi kilogramu vērtē. Dīķa īpašnieks teica, ka tai esot pāri par divdesmit gadu.
UZZIŅA
Populāras karpu ķeršanas vietas Latvijā
“Makšķernieku paradīze”, Vecumnieku novads
Mālpils dīķis, Mālpils novads
Pāles ūdenskrātuve, Limbažu novads
“Vitkopi”, Ķeguma novads
“Vīpēdis”, Dobeles novads
Sēļu dīķis, Mazsalacas novads
“Sillakas”, Priekuļu novads
