Savos rakstos, gan aprakstot zivis, gan arī labākās jeb perspektīvākās vietas, vairākkārt esmu runājis par konkrētu zivju makšķerēšanu. Un gandrīz vienmēr esmu minējis, ka zivīm tīk slēpties, tām nepatīk medīt atklātās vietās. Viena no universālākajām makšķerēšanas vietām ir dažāda veida aizsprostojumi, piemēram, siekstas, akmeņi u. c. Makšķerēšana šādās vietās ir daudzsološa un tajā pašā laikā ļoti sarežģīta. Es uzskatu, ka šī tēma ir pelnījusi īpašu uzmanību. Šajā rakstā pastāstīšu, kā makšķerēt aizaugušās vietās, kur daudz dažādu ķērāju, no kā komplektēt makšķerēšanas inventāru, kādus mānekļus izmantot. Vispirms jau makšķerniekam jāsaprot, kāpēc zivīm patīk uzturēties dažādu zemūdens ķērāju tuvumā. Tam ir daudz iemeslu. Nogrimušie koki ir dabisks šķērslis, kas pasargā zivis no straumes, kā arī no plēsīgajām zivīm, kurām šīs ir slēpņa vietas. Aizaugušās vietās barības vienmēr ir vairāk nekā tur, kur nav zemūdens šķēršļu. Pie koku zariem pielīp aļģes, kur mājvietu rod dažādi sīki kukainīši. Tā visa ir barība zemūdens iemītniekiem. Koks, kas iekritis upē, ir dabisks magnēts zivju barībai, ko nes ūdens plūsma. Ap nogrimušo koku straume palēninās, un sāk veidoties atstraume. Zivis, kas slēpjas aiz zemūdens šķēršļiem, savāc visus šos iekritušos labumus. Interesants fakts. Nogrimušie koki ir dabiska pajumte, kas nodrošina ēnu vasaras karstumā. Piemēram, zandartus dienas laikā var atrast zem kritušo koku resnākajiem zariem. Informāciju man laipni piedāvāja kāds niršanas speciālists. Problēmas rada izvilināt un pēc tam izvilkt zivis no šādiem zemūdens šķēršļiem, izmantojot tradicionālo makšķerēšanas inventāru.
Galvenā problēma, makšķerējot šādās vietās, ir biežā mānekļu aizķeršanās, turklāt zemūdens ķērāji bieži vien atrodas dziļākajās vietās, kas vēl vairāk apgrūtina makšķerēšanu, savukārt zivīm, jo īpaši trofeju zivīm, šādas vietas ļoti patīk. Makšķerniekus varētu iedalīt divās kategorijās. Pirmie ir tie, kas baidās no ķērājiem, viņi baidās noraut mānekļus vai kā citādi sabojāt inventāru. Pie otro makšķernieku kategorijas var pieskaitīt cilvēkus, kurus šādas vietas piesaista, bet viņi atgriežas ar ievērības cienīgu lomu. Šoreiz par makšķerēšanu aizaugušās vietās.
Zemūdens ķērāju klasifikācija
Lielākajai daļai mūsu upju krastos ir mežs. Palu laikā ceļas ūdens līmenis un izskalo krastus. Bieži vien koku sakņu sistēma tiek izskalota, un koki sakrīt ūdenī. Upe maina savu tecējumu. Dažās upēs šādu vietu ir ļoti daudz. Šādas vietas ir paradīze zivīm, bet elle bailīgajiem makšķerniekiem. Koksne uzsūc ūdeni un pakāpeniski nogrimst uz gultnes, savukārt daži koki vienkārši karājas gaisā, tiem daļa sakņu krastā, bet to zari ir ūdenī. Kad upe maina savu tecējumu, nereti daži upes posmi kļūst par palieņu ezeriem, atsevišķiem līčiem jeb tā saucamajām vecupēm. Bet nogrimušie koki paliek savās vietās, tāpēc nav jābrīnās par aizsprostojumiem uz gultnes. Visvienkāršākais ķērājs ir vidēja izmēra koka zars, ko nolauzis vējš un kurš iekritis ūdenī. Pēc pavisam īsa brīža šis zars nogrimst uz gultnes. Šis nesen nogrimušais zars nereti dreifē pa ūdenskrātuvi, bet arī piesaista zivis. Aiz šī zara kaitinoši aizķeras māneklis, ko nereti nākas pazaudēt. Ārēji nekas neliecina par tā esamību, tas nav redzams, bet aiz tā viegli ķeras mānekļi. Ja nogrimušais zariņš ir pavisam neliels, bet makšķerēšanas piederumi uzticami, tad vienkārši var izvilkt to krastā, neradot nekādas problēmas. Arī nelielais zariņš jāizvelk ar prātu, nedrīkst vilkt, acis pārgriežot. Brīvi gulošs, nogrimis koks ir klasisks ķērājs. Senais koks, kas ilgāku laiku atradies ūdenskrātuvē, zaudējis zarus, bet vienalga ir lieliska slēptuve zivīm. Ja makšķernieks zina šādu zemūdens šķērsli, tad var gudri un samērā droši apmētāt. Āķi pie šī stumbra nepielīp, bet tievos zarus tas laika gaitā zaudējis. Daži nogrimuši koki vienuviet nav tik bieži sastopama parādība, taču šādas vietas pastāv. Piemēram, pie Lielupes ietekas jūrā. Šīs ir ļoti perspektīvas vietas makšķerēšanai jeb, pareizāk būtu teikt, spiningošanai. Pie viena koka var slēpties laba izmēra līdaka, bet pie cita atrasties neliels bariņš citu zivju. Pie vairākiem nogrimušiem kokiem slēptuves var ierīkot vairākas zobainās zaļsvārces. Apkārt var riņķot neskaitāmi dažādu mierīgo sugu zivju bari. Īpaši perspektīvas ir vietas, kur dziļā bedrē nogrimuši vairāki ķērāji.
Šādas vietas ir ļoti sarežģītas makšķerēšanai. Tajās ir visi iespējamie ķērāji: galvenie stumbri, vidējie un mazie zariņi. Tas viss guļ kaudzēm, cits uz (pie) cita, zari sagūluši krustām šķērsām. Šādās vietās praktiski nelīdzēs pat visuzticamākie un viltīgākie pretzāļu āķi un mānekļi. Applūdis vai nogrimis krūms ir viens no visnodevīgākajiem šķēršļiem, kādu vien var iedomāties. Plūdu ūdenī ieskalots krūms ir bīstams, jo tam ir simtiem zaru, aiz kuriem aizķerties var katrā metienā. Otra un galvenā problēma ir tā, ka krūma elastīgie zari ir ļoti atsperīgi. Cietais koka zars nolūzīs vai āķis atlocīsies, bet krūma zaros māneklis noteikti paliks, bet, ja darbosies nepieredzējis makšķernieks, tad var salauzt gan kātu, gan arī spoli. Mākslīgajās ūdenskrātuvēs ķērāji var krasi atšķirties. Rezervuāri tiek veidoti, izbūvējot dambi un applūdinot palienes posmu. Šajās vietās kādreiz auga meži, krūmi, iespējams, kādreiz bija kādas mājas vai citas būves. Tagad tas viss atrodas zem ūdens. Kādreiz bija mežs, tagad tas ir izcirsts, ir vietas, kur zem ūdens ir nogrimis pat vesels koks. Tātad mākslīgajās ūdenskrātuvēs var būt dažāda veida ķērāji – lielāki vai mazāki celmi un nezināmu iemeslu dēļ neizvesti koki. Vecajās ūdenskrātuvēs pārsvarā saglabājušies tikai celmi. Koki sapūst un nolaižas uz gultni. Manuprāt, vieglāk makšķerēt starp celmiem, it īpaši, ja zini par tā atrašanās vietu, nekā starp nogrimušiem kokiem ar visiem zariem, tur aizķeršanās garantēta. Arī vecupes ķērājus iespējams klasificēt redzamajos un tajos, kas nodevīgi guļ uz gultnes. Par redzamo ķērāju klātbūtni mums signalizē no ūdens izlīduši zari. Dažreiz šos zarus mēs ieraugām, izmantojot polarizētās brilles. Tās īpaši noder, ja makšķerējam no augstāka krasta vai tīrā ūdenī, kad šķiet, ka uz ūdens virsmas nekā nav. Par grunts šķēršļiem mēs uzzinām, izmantojot eholoti vai arī ar kārtīgu grunts izpēti. Ļoti bieži mēs nejauši atrodam ķērājus, kad vienkārši makšķerējam kādā vietā un negaidīti atklājam, ka uz gultnes ir kāda nodevīga sieksta.
Makšķerēšanas inventārs starp ķērājiem
Parasti lielās plēsīgās zivis tiek meklētas starp ķērājiem: līdakas, zandarti, sami un lielo asari bari. Pirmais jeb galvenais inventārs šādām vietām ir spinings.
Tādās vietās tiek meklētas arī lielas miermīlīgās zivis, taču parasti makšķernieki cenšas veikt iemetienu zemūdens ķērāja tuvumā, nevis ķērāja centrā. Šādās vietās pieredzējuši copmaņi izmanto gruntsmakšķeres, pludiņa makšķeres un fīderus. Copējot aizaugušās vietās, kur iespēja aizķerties, jāpiesien pavadiņa, un parasti tiek izmantota plānāka makšķeraukla. Tas tiek darīts tādēļ, lai, āķim aizķeroties, zaudētu tikai āķi. Piesienot jaunu pavadiņu, tiek atjaunota inventāra funkcionalitāte. Spiningošanai starp daudzajiem ķērājiem nepieciešams jaudīgāks spinings. Ir svarīgi, lai kāts būtu aprīkots ar labiem auklas caurlaides gredzeniem, kā arī būtu teicamas kvalitātes spoles turētājs. Ir jācīnās ne tikai ar aizķeršanos, bet arī jāpiecērt zivs, nereti cauri cietajai mutei, un nedrīkst pieļaut, ka pieķertā zivs ielien kādā no tuvējām slēptuvēm. Ja zivij tiks atļauts ielīst slēptuvē, tā var sapīt auklu, un iznākums nebūs tas labākais. Tātad šādās vietās var izmantot skarbāku spiningošanas inventāru. Šis ir tas gadījums, kad nedrīkst ne uz mirkli pieļaut, lai aukla būtu brīva. Arī spoles bremze ir jānoregulē, ņemot vērā specifiskos spiningošanas apstākļus. Spiningojot vai makšķerējot aizaugušās vietās, jāizmanto tikai pītas auklas. Tās nodrošina nestiepšanos, kas ir ļoti svarīgi, cīnoties brikšņos. Monofilās auklas turpinās stiepties, līdz tās pārtrūks. Vēl viena svarīga prasība auklām ķeršanai aizaugušās vietās ir to nodilumizturība. Nogrimušai koksnei ir abrazīva virsma, kā arī tā pārklāta gan ar gliemežiem, gan to čaumalām un smiltīm. Tātad auklas, kuru virsmas nav nodilumizturīgas, ātri zaudēs savu kvalitāti. Pēdējos gados daudzi ražotāji piedāvā pretabrazīvas auklas.
Arī pavadiņa jāizvēlas rūpīgi, ar diegiem nav aršana. Bieži vien pieredzējuši spiningotāji izmanto cietās pavadiņas, kas izgatavotas no nerūsējošā tērauda stieples vai stīgas. Šīs pavadas tiek izmantotas, lai aizsargātu makšķerēšanas auklu no līdakas vai sama zobiem, kas līdzinās kā birstītes, taču tām ir otrs mērķis. Vienkārši piesiets māneklis pie “mīksta” materiāla ieķerties var biežāk. Cietās pavadiņas kaut daļēji novērš aptīšanos ap zariem. Nereti vienīgais veids, kā izglābt mānekli no ķērāja uzmācīgajiem zariem, ir nolauzt zaru, protams, ja tiksiet tam klāt un zars ir laužams.
Mānekļi
Lai izvilinātu plēsīgās zivis no to slēptuvēm, māneklis nereti jāiemet tieši starp zariem. Mānekļi nav lēti. Makšķerniekam nākas pielietot virkni kompromisu un izmantot dažādus trikus, lai rastos iespēja noķert zivi un nepazaudētu pusi algas vienā spiningošanas izbrauciena reizē. Pirmais, ko makšķernieks var darīt, ir samazināt vidējās mānekļu izmaksas. Neizmantojiet dārgos japāņu voblerus stipri aizaugušās vietās! Ja izmantojat apjomīgus mānekļus, izvēlieties ievērojami lētākus ķīniešu analogus, kuri nereti arī demonstrē pienācīgu spēli! Var izmantot arī mājās gatavotus mānekļus. Īpaši populāri ir džigi, turklāt sīkstie silikona mānekļi ar džiga galvām ir salīdzinoši lēti. Pat 10 šādu džigu noraušana finansiāli nav tik sāpīga, kā pazaudēt vienu zīmola japānīti. Otrs variants – izmantot pretzāļu āķus. Tas ir īpašs mānekļa veids, kuram ir mazāka iespēja aizķerties. Lai panāktu šo efektu, tiek izmantoti dažādi triki. Mānekļi tiek aprīkoti ar āķiem, kuriem ir stieples, atsperes vai pat speciālas plastmasas aizsardzība. Daži mānekļi tiek aprīkoti ar vienžubura āķi. Gandrīz vienmēr uz āķiem ir uztīts virsū apspalvojums, arī šīs spalvas kaut nedaudz, bet palīdz pret ķērājiem. Ir vairāki silikona montāžas varianti, kas ļauj ievērojami samazināt aizķeršanos. Šīs montāžas ietver gan ofseta āķus, gan svina galvas, kurām ir lodes forma. Lodes formas atsvari teicami izpeld cauri nogrimušajiem zariem, pārslīd pāri kokiem. Silikona māneklis uz āķa ir uzmontēts tā, lai āķa gals būtu piespiests pie mānekļa materiāla. Āķa gals atbrīvojas tikai tad, kad ir cope, pēc kuras seko piecirtiens. Saskaroties ar zemūdens ķērāju, šāda veida montāža bieži vien novērsīs aizķeršanos. Drop shot sistēma arī plaši tiek pielietota. Ar atsvaru sit pa gultni, bet pats māneklis peld nedaudz augstāk. Daži man zināmie kaislīgie spiningotāji, izmantojot džiga āķus, izvēlas tos, kur atskabargu pasargā elastīga stieplīte, kombinācijā ar izturīgu pīto auklu šis aprīkojums ļauj vairākas reizes samazināt mānekļa zudumus. Kad māneklis aizķēries, lai nenoslogotu spoli un kātu, kā arī lai nesagrieztu rokas, uztinam auklu uz nūjas gabala. Tā kā pītā aukla nestaipās, tad viss spēks tiek pārnests uz āķi. Ja auklas stiprums ir izvēlēts ar lielāku rezervi, tad iespējams iztaisnot āķi un tādējādi atslābināt mānekli. Pēc tam āķi var iztaisnot, izmantojot knaibles, dažreiz to var izdarīt vienkārši ar pirkstiem, bet citkārt nomainīt āķi, tas būs ievērojami lētāk. Kvalitatīvi āķi var izturēt 2–3 šādas atliekšanas, nezaudējot izturību. Lokot piekto reizi, āķis var zaudēt savu atsperīgumu un nolūzt. Bet tie ir pieci izglābti mānekļi! Vienmēr jāatceras. Nemaldiniet sevi, ka šī ir panaceja. Zemūdens ķērājos, kur zari pārklājas cits pāri citam, nekas nepalīdz, vienalga aizķersies. Ja ķērāji ir ar atsevišķiem un retiem zariem, tad manis minētie veidi var lieti noderēt un samazināt mānekļu zudumus.
Noteikti jāpiebilst daži vārdi par atsitējiem
Lai atbrīvotu aizķērušos āķus, var izmantot īpašas ierīces, ko sauc par atsitējiem. Tas var būt atsvara gredzens, kas piesiets pie stipras auklas (nav obligāti jābūt makšķerauklai). Atsitējs tiek uzāķēts uz pamata auklas un nogremdēts līdz aizķeršanās vietai, mēģinot atsist mānekli no šķēršļa.
Ir dažas ļoti sarežģītas atsitēja formas. Tās var būt no metāla troses cilpām vai pat no ķēdes gabaliņiem. Šādas konstrukcijas atsitēji “cenšas” sataustīt mānekļa āķus un aiz tiem izvilkt iestrēgušo mānekli. Makšķerēšanas atsitēji īpaši noderīgi, copējot no laivas. Svarīgi nodrošināt, lai auklai attiecībā pret horizontu būtu plats leņķis. Ja māneklis aizķēries tālu no krasta, bet aukla atrodas šaurā leņķī attiecībā pret ūdeni, šādā gadījumā atsitēju izmantot nevarēs. Atrodoties laivā, makšķernieks vienmēr var piepeldēt pie mānekļa tā, kā nepieciešams.
Tagad zināt, kā makšķerēt starp ķērājiem un kā samazināt aizķeršanās risku. Tas nozīmē, ka varat pietuvoties lielajām zivīm tuvāk nekā jebkad agrāk.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
