Kādā jaukā oktobra nogales rītā, kad visi meteoportāli rāda jūras copei labvēlīgu laiku, uz Ventspils piekrasti dodos arī es. Ātri braukt nedrīkst, visas ceļmalas un izcirtumi pilni meža dzīvniekiem, bet nepaiet ne pāris stundas un ieripinu auto viesmīlīgu ļaužu māju pagalmā, no kurienes līdz jūrai nieka desmit minūšu gājiens.
Brauc uz bušu copi
Jau iztālēm dzirdu jūras vareno šalkšanu, pēdējā kāpa pārvarēta un sirds uzgavilē priekā, māmuļa jūra veļ nelielus, bet spēcīgus viļņus, kuri, saduroties ar krasta seklumu, vareni šalkdami, izšķīst tūkstoš šļakatās. Krastā pamanu vīru, kurš, tērpies brienamtērpā, raida jūrā lielajam rudens kārumam butēm paredzēto ēsmu. Paeju gabaliņu nostāk, saridāju makšķeres, sametu jūrā un dodos pie makšķernieka uz nelielām pārrunām.
Izrādās, Andris, tā sauc manu copes kaimiņu, ir no Bauskas un uz bušu copi katru gadu cenšas atbraukt piecas sešas reizes. Ceļš tāls, un, lai notrāpītu īsto laiku, kad butei pienāk īstā ēdienreize, vīrs pie māmuļas jūras dodas pēcpusdienā un izbauda vakara, nakts, rīta un dienas copi, parasti arī trāpot uz laiku, kad plakanajai labākā ēstgriba. Vaicāts, kas tad butei labāk garšo, Andris atbild, ka viņa dzimtajā Bauskā svaigu reņģi nopirkt neesot iespējams, nākas izlīdzēties ar garnelēm, bet piecpadsmit gadu laikā neesot ievērojis, ka butes ēstgribas laikā smādētu garneles. Kā apliecinājums tam – makšķernieka zivju spainītis jau krietni pāri pusei.
Andris sācis makšķerēt desmit gadu vecumā un copējis ar dažādiem rīkiem, nesmādējot ne spiningu, ne pludiņmakšķeri, bet, laikam ritot un mainoties dzīves uztverei, nu jau teju piecpadsmit gadus Andris makšķerē tikai un vienīgi ar gruntsmakšķerēm. Tā labāk varot izbaudīt procesu un zivju ņēmienu starplaikos nodoties krāšņās dabas vērošanai un apjūsmošanai.
Andris, būdams baušķenieks, par savējo, protams, sauc arī vimbu copi, priekšroku dodams makšķerēšanai Mēmelē, kurā parasti ir normāls ūdens līmenis, un vimbas savā kāpienā dodas uz augšu līdz pat Skaistkalnei. Iespējams, ka licencētajā zonā to esot vairāk, bet tā vimbu laikā bāztin piebāzta ar pludiņmakšķerniekiem, un grunteņniekiem tur neesot vietas, arī lielas cilvēku masas īpaši neuzrunājot, pēc saspringta darba apsardzes firmā griboties klusumu, mieru un jau pieminēto dabas baudīšanu. Par trešo savas mērķauditorijas zivi Andris min breksi. Agrāk intensīvi nodevies brekšu copei Daugavā, bet sakarā ar pēdējā laika intensīvo piekrastes apbūvi un daudzo privātīpašumu rašanos pārcēlies uz netālo Lielupi un par lomiem nesūdzas. Bet, kas attiecas uz jūras copi, Andris jūru iepazinis jau dienestā PSRS jūras kara flotē, pēc tam strādājis tirdzniecības flotē. Iešanu jūrā beidzis pirms divdesmit gadiem, “bet, kuru jūra skārusi, tas ir uz mūžu”, nosaka Andris.
Arī viņš savu transportlīdzekli atstājis tajās pašās mājās, kur es, stāvlaukumu esot maz un iebraukt meža ceļos krasta kāpu zonā riskanti, varot dabūt sodu.
Kur atstāt auto
Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) kopš 2011. gada, pateicoties ES Kohēzijas fonda atbalstam, ir uzbūvējusi deviņus automašīnu stāvlaukumus Baltijas jūras piekrastē, informē Raits Čakstiņš, DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieks, direktora p. i. “Ventspils novadā virkni automašīnu stāvlaukumu Baltijas jūras piekrastē ir uzbūvējusi pašvaldība,” piebilst Čakstiņš. Viena automašīnu stāvlaukuma būvniecība pie Užavas bākas ir apstrīdēta un notiek tiesvedība.
Iespējas novietot automašīnu ir radītas, taču Raits Čakstiņš neprognozē, ka tuvākajā laikā automašīnu stāvlaukumu skaits vai platības varētu būtiski palielināties: “Mēs jau vēlamiesbraukt pa autostrādēm, bet uzbūvēšanas iespējas ir ierobežotas, tāda pati ir situācija ar automašīnu stāvlaukumu būvēšanu.”
Taču DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieks atgādina, ka katrai īpaši aizsargājamai dabas teritorijai ir vai nu individuālie, vai vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Makšķerniekiem vai apmeklētājiem jāiepazīstas ar mehānisko transporta līdzekļu kustības ierobežojumiem, ar vietām, kur atļauta telšu celšana un ugunskuru kurināšana Baltijas jūras krasta kāpu aizsargjoslā. Šogad nedaudzus autovadītājus ir nācies saukt pie administratīvās atbildības par neatļautu automašīnas novietošanustāvēšanai Baltijas jūras krasta kāpu aizsargjoslā. Vienlaikus Raits Čakstiņš aicina apmeklētājus pievērst uzmanību atkritumu savākšanai, varbūt arī aizrādot kādam nevīžīgākam kaimiņam makšķerniekam.
Uzbūvētie automašīnu stāvlaukumi Baltijas jūras piekrastē
Ventspils novada Užavas pagastā, dabas lieguma “Užava” teritorijā – 4 stāvlaukumi (viens apstrīdēts tiesā)
Dundagas novada Dundagas pagastā, Slīteres nacionālā parka teritorijā – 5 stāvlaukumi (Sīkrags, Mazirbe, Pitrags, Vaide, Kolka)
Automašīnu stāvlaukumu atrašanās vietas atrodamas DAP dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” interneta vietnē http://ozotls.dabha.gov.lv/pub/
Avots: DAP
