Makšķerēšanas prieki Latvijā bija, ir un būs. Var mainīties ekonomiskā situācija, iedzīvotāju skaits valstī, zivju ķeršanas veidi un paradumi, bet katru nedēļas nogali simtiem un tūkstošiem copmaņu dodas uz savām, savu tēvu un vectēvu iecienītām makšķerēšanas vietām.
Laikam gan, ka te vietā būtu pieminēt to, ka šīs vietas tomēr ar laiku ir pamainījušās, ezeros, jūrā un lielajās Latvijas upēs kursē labi ekipēti, jaudīgi kuteri, kuru kvalitatīvajās eholotēs zinātājs veikli var atrast zivju barus un ar labu un ļoti kvalitatīvu makšķerēšanas ekipējumu ātri vien tikt pie kārotā loma.
Daudzi no šiem copmaņiem iet uz saviem personiskajiem rekordiem, noķertās zivis saudzīgi atlaiž, lomā paturot vien pa kādai vakariņu tiesai. Mazinājusies mazo ezeriņu, dīķu, nelielo ūdenstilpju un mazo upju noslodze, bet vietējie tekuziņi, laiku un dārgo degvielu lieki netērējot, samērā bieži un arī veiksmīgi makšķerē sen zināmās copes vietās nelielās ūdenskrātuvēs un upītēs.
Un tieši šādās reizēm pat piemirstās vietās bieži vien iznāk pacīnīties ar monstrīgu līdaku, treknu līņu papu, asari boksa cimda lielumā un pat karpu.
Aivars Jansons dzīvo Irlavā pārsimt metru attālumā no Abavas upes un teju vai katru no darba un ģimenes dzīves brīvo laika brīdi pavada pie tās.
– Uz pastāvīgu dzīvi Irlavā es atnācu pirms teju vai trīsdesmit gadiem, – stāsta Aivars, – no tā laika Abavu pie savas dzīvesvietas esmu iepazinis sīki un smalki. Un, lai arī manas makšķerēšanas vietas ir tikai apmēram desmitajā daļā no šīs skaistās un zivīm bagātās 129 kilometrus garās upes, šeit esmu guvis lieliskus lomus, kuri sagādājuši līksmi dvēselei un arī krietni vien papildinājuši mūsu ģimenes ēdienkarti.
Abava savā tecējumā uzņem gandrīz piecdesmit upīšu un strautu ūdeņus, pastāvīgajām upes iemītniecēm pievienojušās no zivju dīķiem pamukušās karpas, zandarti, pat sami un tik ļoti ekskluzīvās stores.
Bet manas mērķa zivis pārsvarā ir līdakas, tās ķeru gan ziemā, gan vasarā un pavasarī, laikā, kad mežos sāk ziedēt zilās vizbulītes, es ļoti labprāt nododos karpu copei.
Līdakas ķeru tikai un vienīgi ar ēsmas zivtiņu, pusi no upes krastiem klāj meži, lielu daļu biezi krūmi, ar spiningu darboties praktiski nav iespējams. Labi jau vien ir, pie zivīm tieku un atkrīt vajadzība pēc dārgajiem mānekļiem. Vietējie puišeļi saķer upē raudiņas, un mums sanāk labs darījums, es tieku pie ēsmas zivtiņām, puikas – pie saldējuma. Pagājušajā gadā noķēru lielu līdaku, kabināju pie saviem svariņiem, pieskrēja pilna skala (līdz desmit kilogramiem), tā arī precīzo svaru neuzzināju.
Kā tu iedomājies Abavā ķert karpas, un kas tām garšo?
Pirms krietniem gadiem Struteles zivju dīķos gudrinieki bija izdomājuši, kā savdabīgā veidā tikt pie zivīm, atrāva vaļā meniķi, kaut ko jau noķēra, tajā skaitā nepatikšanas arī, bet pārējā lielā masa caur grāvju sistēmām iegāzās Abavā. Vēlāk tām pievienojās citas karpas no privātajiem dīķiem, tās tagad iedzīvojušās, upē tecējums ļoti lēns, ūdens silts, domāju, ka tās arī nārsto, jo manos lomos trāpās visādi izmēri.
Karpas ķeru ar gruntsmakšķerēm, par ēsmu izmantoju kukurūzu, vārītu kartupeli vai mīklas bumbiņu, makšķerēšanas vietu iepriekš iebaroju ar zivju barību, kuru iepriekš uzbriedinu un pievienoju pie sagatavotas karpu iebarojamās ēsmas.
Šogad tiku pie savas lielākās 11,5 kilogramus smagas karpas, to gan, lai uzzinātu patieso svaru, svēru veikalā.
Upēs dzīvība ir, ir arī lielas zivis, vajag tikai pacietību, veiksmi un nedaudz prasmes. Liels palīgs manās copes gaitās ir mana dzīvesbiedre Stasija, kura ar lielu precizitāti manus lomus iegrāmato Makšķernieka gadagrāmatā paredzētajā vietā.
