Novembra vidū, laikā, kad Latviju apciemoja pirmais sals, kas ūdenstilpes pārvilka ar olas čaumalas biezuma ledus kārtiņu, braucu gar Lielupi Rīgas virzienā. Pirms Spuņciema, vietā, kur upe pieglaužas gluži klāt ceļam, pamanīju uz ledus tupam trīs zemledus copmaņus. No sākuma sabijos, ka man jau sāk rādīties, bet, ieskatījies vērīgāk, sapratu, ka makšķernieki novietojušies viens aiz otra uz laipas, saurbuši pa malām caurumus un sparīgi ķencē sprīdi garus asarīšus.
Tricināšanas gaidās
Nav ko teikt – viņu izdomas priekšā cepuri nost. Katrā ziņā labāk tā, nekā riskēt ar aukstu peldi, vai, pasarg Dievs, dzīvību dažu asarīšu dēļ. Bet ne jau asarīšos tā sāls, nu nevaram jau nociesties, gaidot, kad makšķeres sardziņš dejos acij tik tīkamo tricināšanas deju, lai zivs ņēmiena brīdī par to informētu tricinātāju.
Jāsaka gan, ka pēdējās ziemas mūs īpaši nelutina un izskatās, ka tikai Ugunīgais Gailis ar savu aso knābi būs atvilcis krietnu aukstumu, kas ūdenskrātuves aizvākos pamatīgi, un ziemas copes kārotāji tiks pie tik tīkamās nodarbošanās. Te gan uzreiz jāteic, ka ne jau visur Latvijā ir tik knapi ar ledu, mūsu mazās zemītes ziemeļu pusē esošais platības ziņā vienpadsmitais lielākais ezers jau teju vai mēnesi priecē ziemas copes tīkotājus.
Alūksnes ezera krapāni
Dalīties savā pieredzē un pastāstīt par Alūksnes ezera īpatnībām un zivīgām vietām aicināju Igoru Dzilnu, azartisku makšķernieku un dabas mīlētāju, kurš uzaudzis netālu no šā ezera un pazīst to kā savus piecus pirkstus.
“Alūksnes ezers ir gana liels un ar iespaidīgiem dziļumiem. Vidējais dziļums ir ap septiņiem metriem. Noteikti daudzi ir dzirdējuši stāstus par Alūksnes lielajiem asariem! Kā lai tādā plašumā tos atrod, kā lai noķer? Pateikšu uzreiz, tas ir grūti! Ja kāds iedomājas, ka var tā vienkārši aizbraukt un pieķert pilnu kasti ar lielajiem, tad droši var nebraukt, būs vilšanās!” stāsta Igors.
Daudzmaz stabili lomi esot zemledus copes fanātiķiem un ezera pazinējiem. Citiem tā ir vairāk laimes spēle! Alūksnes ezers ir īpašs ar to, ka no lielajiem ezeriem tas aizsalst viens no pirmajiem. Pie lieliem mīnusiem to aizrauj ciet visu. Pāris naktis virs mīnus desmit, un jau ir nopietns ledus, kas iztur cilvēka svaru! Diemžēl pēdējo gadu siltās ziemas ievieš savas korekcijas. Bieži vien tas aizsalst nevienmērīgi, ledus biezums ir dažāds. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem.
“Nav jau arī jāsteidzas, ezers nav mazs lumpītis, kur labākā cope ir uz pirmā ledus. Alūksnietī zivīm ir jāaprod ar jaunajiem apstākļiem un īstā cope sākas nedēļu divas pēc aizsalšanas,” piebilst Igors.
Otrs fenomens esot ezera tīrais ūdens. “Ja ir uzsalis caurspīdīgais ledus un nav sniega, tad asaris ir ļoti tramīgs! Seklumā tā noķeršana ir veiksme, un tieši ziemas sākumā tas jāmeklē dziļumā. Ja ledus ir salis kopā ar sniega putru, var makšķerēt arī seklākos ūdeņos. Tie ir četri pieci metri. Tagad es tos ķeru astoņu deviņu metru dziļumā, reizēm pat dziļāk. Tā kā pēdējos gadus ziemas pie mums ir siltas, laika apstākļi nepastāvīgi, nelielie aukstumi mijas ar biežiem, ilgstošiem atkušņiem, cope ar bļitkām un šķērsbļitkām ir mazefektīva! Agrāk bija citādi, bieži uz ledus kāpām novembra beigās. Aukstā laikā asari ļoti labi kodās uz sķērsbļitkām. Mormiškas tika atstātas vēlākam laikam,” pieredzē dalās alūksnietis.
Arī tagad asara meklēšana notiek klasiski, ar šķērsenes palīdzību. Perspektīvā āliņģī, kur tiek sajusta zivs, ķeršanu Igors turpina ar mormišku. Pēdējos gados viņš pasācis arī nedaudz iebarot ar trīsuļodu kāpuriem. Ja kāpuru maz, var izlīdzēties ar šķērseni – cope pieklust, laiž iekšā bļitku un vairākas reizes uzspēlē, tādā veidā atkal piesaucot zivis tuvāk āliņģim. “Vispār jau noķert neaktīvu lielo asari ir grūti. Jāiegulda darbs un pacietība!” nopūšas Igors.
Pieredze un sportiskums
Pēdējā laikā Igors sācis sadarbību ar Raimondu Kinertu. Viņš pēdējos piecus gadus ir viens no labākajiem ziemas sporta makšķerniekiem. Viņiem ir labs tandēms – Igors labi pazīst ezeru, savukārt Raimondam ir sportiska pieeja. Kopā tas dod labu rezultātu.
Igors ar mieru pastāstīt konkrētu gadījumu: “Ātri sapratām, ko un kā darīt! Makšķerēšanu sākām ieplakā starp diviem sēkļiem. Ieplaka vairāk līdzinās grāvim, kur maksimālais dziļums ir deviņi metri. Ar meklēšanas palīdzību atsijājām perspektīvos āliņģus, kur zivju ir vairāk, un līdz ar to vieglāk izprovocēt uz ņēmienu. Protams, ka to ir viegli pateikt, bet grūti izdarīt! Es zivis meklēju ar eholotes palīdzību. Tas man dod skaidrību, vai šim āliņģim ir jēga veltīt laiku vai ne. Izvēlējos svaigu vietu, kur apakšā ir labi asari, Raimonds iesēdās vecajā vietā, pirms nedēļas tur bija smuki strīpaiņi.
Es izvilku pārīti, tad vienu puskilogramnieku. Raimondam nekā, viņš palūdza eholoti, jutīgais aparāts rādīja, ka apakšā ir prāvas zivis, tas deva cerību. Raimonds samazināja mormiškas izmēru, pamainīja spēli, un bija! Īsā laikā noķēra vairākus smukus asarus (250 – 500 g)! Visticamāk, bez eholotes palīdzības mēs sen makšķerētu citos āliņģos, jo sākumā šie klusēja! Tā kā tuvojās Vecgada vakars, nolēmām copēt līdz pusdienlaikam. Es ķēru ar rupjākiem rīkiem un kādu laiku copi nejutu, bet redzēju, ka apakšā zivis ir. Pasaucu Raimondu, lai viņš pamēģina. Iepriekš tur pabakstīju arī motili. Viņam pirmajā cēlienā cope, bet labs asaris atspruka pusūdenī, tad aizgāja vēl viens tāds pats – neko darīt, maza mormiška ar smalku āķīti. Trešo un ceturto asari Raimonds izvilka, parādot īstu meistarklasi! Vietā, kur jau pusstundu es neredzēju ne copi, desmit minūšu laikā četri ņēmieni, tā, lūk!”
“Ja esi atradis zivis, tad pie tās vietas ir jāpiestrādā, ļoti bieži ir tā, ka pirmie ņem mazākie asari. Makšķernieks brīnās, kā tā, vieta laba, bet izmērs klibo. Ir bijis tā, ka paņem divi asarīši (100 – 150 g) un klusums. Tad, kliukt, un puskilo virsū! Sliktā copes dienā lielais domā ilgi, to der ielāgot. Tagad un sevišķi ziemas vidū tā arī būs, pareizā vietā jāierodas jau ar saullēktu. Liela skraidīšana pa ezeru neko nedos, tā būs vajadzīga pavasarī, bet par to citreiz!” – šāds ir alūksnieša padoms, sarunu beidzot.
