Azartiskie ziemas makšķernieki arvien izmisīgāk veras tīmekļa laika prognožu lapās, gaidīdami tik ļoti kāroto ledu. Gaida, bet nav.
Protams, saskaņā ar visiem dabas likumiem pirmais nopietnais aukstums būs tālāk uz ziemeļiem, un mūsu bāleliņu karavānas virzīsies baudīt ziemas copes priekus gan uz Zviedriju, gan Somiju, gan Igauniju. Kaimiņzemi Igauniju ziemā pamatā apmeklē asaru, lielo raudu, vēdzeļu un pavasara brekšu kārotāji, makšķerēt parasti dodas uz divām dienām, lai pilnībā izbaudītu ekselento copi. Bet ir daļa copmaņu, kuri dodas uz Peipusa ezeru vai Pērnavas līci peļņas nolūkos un savilktos milzu lomus realizē vietējiem zivju uzpircējiem.
Kas jāievēro Peipusa plašumos
Lai aizsargātu asaru populāciju un izskaustu šo melno tirgu, ar 2018. gada 1. janvāri Igaunijā noteikts asaru limits – 15 kilogrami dienā. Un, lai arī ir ļaudis, kuri zinot vietas un pareizos rīkus, dienā var izmakšķerēt teju vai centneru strīpaiņu, teikšu godīgi, piecpadsmit kilogrami arī nav maz. Ja nu tiešām ļoti paveicas un normu var izpildīt pusdienas laikā, var taču makšķerēt raudas vai pievērsties azartiskajai vēdzeļu copei.
Kas tad būtu jāievēro un kā jārīkojas, pirmo reizi dodoties Peipusa plašumos? Lai arī ezers ir ļoti bagāts ar zivīm, tā jau nu tomēr nav, ka izurb, mērc un velc. Ja jūs ezerā ieved kāds vietējais, kurš labi pārzina zivju uzturēšanās vietas, cope varētu būt laba, bet arī Peipusā ir tā, ka vakar bija, šodien nav.
Zivi meklē viedtālrunī
Makšķerniekiem lieliski palīgi ir eholotes, kā vienu no tām varu minēt “Deeper Smart Fish Finder Sonar Pro+”, šī mantiņa, iemesta āliņģī, parādīs jūsu viedtālrunī gan gultnes reljefu, gan zivis zem jums, vai arī vienkāršāko, lētāko, bet pilnīgi pietiekamo “Praktik”, kam nebūs nepieciešams interneta savienojums.
Tiem, kuriem modernās tehnoloģijas nav pa prātam vai kabatai, nekas cits neatliek kā meklēt zivi ar veco labo paņēmienu – urbt āliņģus un tos rūpīgi pārbaudīt. Nu nav jau tā, ka pēc zivīm būtu jāsoļo milzīgi lieli attālumi ezerā, pats esmu ķēris rupjus asarus nepilnu kilometru no krasta. Zivīgas mēdz būt vietas gar plaisām vai ledus sanesumiem (torosiem).
Lai arī kā gribētos uzreiz tikt pie lielā loma, āliņģis ir jāpārbauda rūpīgi, nevajadzētu mānekli uzreiz gremdēt līdz gultnei, bet metru pa metram pārbaudīt visu dziļumu. Lai arī asaru bari lielāko daļu uzturas pie grunts, tie bieži vien barības meklējumos paceļas augstāk, bet raudas pievakarēs bieži vien ēsmu ņem pusūdenī un augstāk.
Bļitkotāju pieredze
Kāds mans draugs izurbtos āliņģus parasti vispirms apskrien ar bļitku, jūtot piesitienu, āliņģi apstrādā sevišķi rūpīgi, bet, ja zivs mānekli tikai baksta, bet neņem, pāriet uz mormišku un gūst labus lomus. Te uzreiz jāsaka, ka asaru ķeršanās intensitāte dienas gaitā var ļoti mainīties, un, ja tie no rīta negausīgi grāba bļitku, tad, tuvojoties pusdienu laikam, tos grūti piemānīt pat ar mormišku. Šajos gadījumos vajadzētu lietot nelielas mormiškas un 0,08 – 0,10 mm auklas. Zivs izvadīšana gan būs lēnāka, bet patīkamais process turpināsies.
Ja asari pilnībā ignorē bļitku un ķeras tikai uz mormiškas, ļoti liela nozīme varētu būt iebarošanai. Ja laika apstākļi atļauj – nav nežēlīgs vējš vai sals un nav jāsēž teltī pie viena āliņģa –, veiksmīga var izrādīties zivju ķeršana no vairākiem āliņģiem. Vienlaicīgi iebaro (ar barotavu, to nolaižot līdz gruntij, pieceļot līdz metram uz augšu un izberot motiļu porciju) trīs vai vairāk āliņģus desmit līdz divdesmit metru attālumā vienu no otra, apmakšķerē pirmo, kad cope apsīkst, nogādā dziļumā nākamo porciju barības un dodas pie otra āliņģa. Lai nav nelietderīgi jāskraida, āliņģus vislabāk urbt vienu centrā un pārējos aplī ap to.
Asaris – nenovīdīgs mednieks
Jāatceras, ka asaris ir nenovīdīgs mednieks, ja pamanīs, ka kāda sīkzivtiņa vai ūdensradība dzenā otru, pakamps tai ēsmu no degungala vai arī uzbruks mini medniekam, tāpēc asaru medībās veiksmīgi (sevišķi neaktīvās copes dienās) var izmantot sistēmu ar diviem mānekļiem. Auklas galā sien palielu mormišku vai bļitku, centimetrus divdesmit virs tās nelielu mormišku, uz kuras uzver motiļus. Ja sistēmas apakšā mormiška, tad arī tai uzsprauž motiļu pušķīti. Makšķerējot ar šādām sistēmām, jāpiedomā pie zivs ievadīšanas āliņģī, augšējais māneklis mēdz ieķerties ledū, tādējādi zaudēta zivs vai, sliktākajā gadījumā, arī māneklis.
Februāra sākumā (parasti pirmajā vai otrajā sestdienā) beidzas vēdzeļu liegums un ir lielas iespējas tikt pie garduma. Vēdzeles pēcnārsta spēku uzkrāšanai ir ļoti rijīgas, tās bieži vien piesakās arī uz mormiškām, bet vislabāk tās ir vilināt ar pasmagām bļitkām, uz kuru āķa uzsprausts neliels zivs gabaliņš, vai uz tā dēvētajiem velniem ar kustīgiem āķiem.
Baudot ziemas makšķerēšanas priekus ārzemēs vai pašu mājās, neaizmirsīsim par savu un savu biedru drošību un nebūsim pārgalvīgi uz ledus. Lai jums asari kā cimdi un vēdzeles kā siekstas, sievasmātei labs prāts un kaķim aste gredzenā!
