Lielā asaru populācija ezerā krietni vien paretināta, iespējams, vainojama asaru nozveja ar traļiem, kas it kā esot notikusi. Labi asaru lomi ķerti vien pie krasta. Tomēr ezera šarmu var izjust, ķerot raudas, brekšus vai medījot ņiprās vēdzeles.
Peipusa–Pleskavas ezers ir liela saldūdens ezeru sistēma uz Igaunijas un Krievijas robežas. Tas ir ceturtais lielākais ezers Eiropā (kopējā platība 3555 kvadrātkilometri). Šis ezers vai konkrēti tā daļa (Peipuss, Pleskavas ezers un Lemmijervs), kuru par Peipusu dēvē, pateicoties zivju daudzveidībai un ziemas copes milzu lomiem (mērķa zivis – asaris, rauda, breksis un vēdzele), jau izsenis vilinājis ziemas copes tīkotājus no malu malām. Peipusam piemīt sava īpatnēja aura un šarms, un, stāvot šā milzeņa krastos, jūties gluži vai kā pie jūras – niecīgs un sīks. Var būt, ka tieši šīs sajūtas liek priecāties par lieliskajiem lomiem, apzinoties, ka tu tomēr vari un proti šajās milzu ūdens masās sasniegt labus rezultātus. Vismaz tā ir bijis līdz šim, bet kā tad ir šogad?
Jau no pirmās dienas, kad igauņu robežsargi, kuri stāv modrā sardzē par makšķernieku drošību uz ledus, paziņoja, ka ezers tiek atvērts makšķerniekiem, tika pētītas laika ziņas, lasīti copes forumi un kalti šī gada brauciena plāni. Un, lai arī lasītais un dzirdētais par copi Peipusā galīgi neatbilda gaidītajam, labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt. Tā arī mēs, četru domubiedru kompānija, beidzot sasparojāmies braucienam. Dienā, kad krāvām mašīnā līdzi ņemamās mantas, pienāca ziņa, ka Mustvē, kur bija sarunātas naktsmājas un ievešana ezerā, tas nenotiks, esot plaisas un bīstams ledus. Neko tādu nebijām dzirdējuši, pasmējāmies par biznesu igauņu izpratnē un, sapratuši, ka ezerā būs jācilpo kājām, ātri pārspēlējam savu galamērķi un sarunājam naktsmājas Kallastē, tur arī lielāks raudu īpatsvars.
Rīta agrumā līdz ar pirmajiem saules stariem metāmies ezera plašumos. Draugi brašā solī devās uz trešo kilometru, kur manītas laba izmēra raudas, man operētā kāja lika sevi manīt, nogāju nepilnu kilometru un urbu pirmos piecus āliņģus. Salīdzinot ar citiem gadiem, ledus šķita nepiedienīgi plāns, apmēram divdesmit centimetri. Saridāju bļitkas kātiņu, un ar sudrabainu bļitku, virs kuras iesiets mušāķis, pārbaudīju āliņģus. Copes nebija, vien trešajā āliņģī sardziņš uzrādīja sīku piesitienu. Nomainīju bļitku pret mormišku, tautā dēvētu par diskobumbu, kas iesieta 0,12 mm aukliņā. Netālu no grunts cope, un uz ledus spārdījās četrdesmit gramus smags asarēns. Tam sekoja kādi divdesmit sugas brāļi un vismaz desmit ķīši. Pēc kārtējās sīkās copītes piecirtu un jutu galā kaut ko dusmīgu, no cauruma izvēlās kārtīgs asarzēns, tam sekoja vēl pāris tādi paši ņipruļi. Prātā iešāvās kārdinoša doma – nu man tā štelle ies, bet kas tev deva, dienas atlikušo daļu nocīnījos ar ķīšu un sīku asarīšu armiju, paretam izceļot kādu pannas asari vai prāvu raudu.
Draugiem rezultāti stipri līdzīgi, tikai raudu vairāk, Robertam bonusā divi asari ap četrsimt gramiem, arī piebarošana nekādus rezultātus nav devusi. Sazinājāmies ar draugiem, kuri makšķerēja Mustvē, tas pats, tikai pāris lietuvieši tikuši pie kaut cik ievērojamiem asariem, darbodamies ar Pērnavas cirvīšiem. Nākamā diena pagāja galīgā necopes zīmē, draugu kompānijā labākais rezultāts septiņi līdz astoņi kilogrami zivju, no kurām 90% lielas, treknas raudas. Mans divu dienu veikums – trīs kilogrami pannas asaru.
Viela pārdomām – nav vai neņem? Visticamāk jau, ka nav. Iespējams, ka makšķernieku lielā slodze ezera lielo asaru populāciju krietni vien paretinājusi, iespējams, vainojama asaru nozveja ar traļiem, kas it kā esot notikusi. Mans kaimiņš Sandris, kurš ezeru apmeklēja nedēļu pēc manis, iedvesmojies no kādas drauga atsūtītas fotogrāfijas, kur bijis redzams lielisks asaru loms divsimt metru attālumā no krasta, nenoķēra pilnīgi neko. Neizpratnē esot bijuši arī igauņu makšķernieki, kuri ar sniega močiem piebraukuši parunāties ar latviešiem. Plātījuši rokas un lamājuši ezera zvejniekus, kuri nokāsuši visus lielos strīpaiņus. Kas to lai zina, vai tiešām pie vainas zvejnieki, bet dažas pazīmes gan liecina par to – kāpēc ezerā sastopami daži bariņi ar izciliem eksemplāriem un kāpēc arī pie krasta ķerti labi asaru lomi. Ezerā izdzīvojušie varētu būt tie, kuri netrāpījās traļu ceļā, bet pārāk tuvu krastam nozveja netika veikta. Lai nu būtu kā būdams, bet, vai lielais asaris parādīsies, to parādīs laiks un ne jau vairs šogad. Bet majestātiskā ezera auru un šarmu visā pilnībā var izbaudīt, ķerot prāvas raudas (to īpatsvars pieaug no Kallastes virzienā uz Varnju), spēkojoties ar lieliem brekšiem, kuri pavasarī pietuvinās krastam, vai medījot ņiprās un rijīgās vēdzeles, kas steidz atjaunot nārsta laikā patērētās tauku rezerves, lai gatavotos ilgajai vasaras snaudai.
