Latvijā mednieki pateicas Meža mātei, Dabas mātei, citi piesauc romiešu medību dievieti Diānu, citi mazākā mērā uzticas Svētā Huberta svētībai. Rietumeiropā, kur katoļticībai ir dziļākas saknes, Svētā Huberta svētībai ir liela nozīme, tik liela, ka šī svētā dienā 3. novembrī baznīcās notiek īpašas mises, kad dievnamā var ienākt pat ar medību suņiem.
Kas bija svētais Huberts?
Huberts ir dzimis 656.gadā (iespējams Tulūzā), tagadējā Francijas teritorijā, karaliskās Marovingu dzimtas atvases, Akvitānijas hercoga Bertrana ģimenē. Kā daudzi tā laika augstmaņi, arī Huberts bijis kaislīgs mednieks. Pēc sievas nāves dzemdībās Huberts pametis galmu un patvēries Ardenas mežos, kur pilnībā nodevies medībām. Lielās Piektdienas rītā, kad visi ticīgie iet uz baznīcu, Huberts devās medīt. Viņš dzina pēdas lieliskam briedim, taču pēkšņi dzīvnieks pagriezies pret Hubertu, starp tā ragiem parādījās krucifikss un kāda balss teikusi: “Hubert, ja tu nepievērsīsies Dievam un nedzīvosi svētu dzīvi, tu ātri nokļūsi ellē.” Huberts nokāpis no zirga un kritis ceļos brīnuma priekšā. Pēc redzētā viņš atteicies no visiem saviem tituliem un mantojuma par labu jaunākajam brālim Odo, kurš kļuva par Huberta dēla aizbildni. Savu personīgo mantu Huberts izdalīja nabadzīgajiem un mācījās, lai kļūtu par garīdznieku. Vēlāk viņš kļuva par Lježas bīskapu, iemantojot ļaužu mīlestību un pateicību. Huberts miris 727 gadā, bet 1744.gadā Romas pāvests Benidikts XIV kanonizējis viņu. Huberts ir kristiešu svētais, mednieku, medību suņu, mežstrādnieku, matemātiķu, optiķu un metālapstrādes meistaru aizbildnis, kurš pēc nostāstiem esot varējis ārstēt trakumsērgu.
Arī Lietuvā tiek svinēta svētā Huberta diena
Svētā Huberta diena tiek svinēta visos Lietuvas rajonos, lielās un mazās pilsētās, atsevišķos mednieku kolektīvos un lielajās organizācijās. Tradicionāli no rīta tiek noturēta svētā mise ar uzrunu un svētību medniekiem un viņu suņiem. Daudzviet notiek mednieku kolektīvu parāde un trofeju izstādes, kā arī mācību stundas bērniem. Tad seko medības un medījuma godināšana. Vakarā ir balle. Daži kolektīvi un organizācijas nākamajā dienā rīko svinības pilsētas iedzīvotājiem un ar cienā visus ar ēdieniem, kas pagatavoti no iepriekšējā vakarā nomedīto dzīvnieku gaļas, tā vienojot medniekus un pārējo sabiedrību.
Latvijā atsevišķi mednieku klubi rīko sacensības vai svētku medības. Kādēļ mūsu valstī nav Svētā Huberta dienas svinību tradīciju klasiskajā izpratnē? Baznīcā, ar medību mūziku, karogiem, parādes formām, suņiem un ieročiem?
Svētā Huberta apvienība
Vienas no krāšņākajām svinībām noris viņa vārdā nosauktajā bazilikā, Beļģijā. Tā atrodas Ardenas mežos, kur pēc nostāstiem Huberts dzīvoja pilnīgā vientulībā. Par godu viņam pēc dievkalpojuma, mednieki un suņi saņem svētību un dodas medībās. Visi parādes formās, suņi un zirgi sasukāti, taures, pogas un zirglietu dekori spīd un laistās! Mednieku aizbildņa dienas svinības ir viena no skaistākajām Eiropas medniecības tradīcijām.
Beļģijā kopš 1975. gada ir iedibināts pamats Svētā Huberta kompanjonu apvienībai. Jāsaka, ka Francijā šāda apvienība jau darbojas kopš 1966. gada. Apvienības mērķis ir uzlabot medību tradīcijas un ētiku, kā arī padarīt atpazīstamāku medību nozīmi. Rezultātā tika izveidota starptautiski orientēta Svētā Huberta brālība, sākotnēji apvienojot Beļģijas, Francijas un Vācijas medniekus. Pamatu pamatā ir goda kodekss, jaunais kompanjons saņem medaļu, kausu patronas izskatā, kā arī sertifikātu. Brālības mērķis ir ļaut dažādu nāciju medniekiem satikties, kā arī nodrošināt vienam otra atbalstu, palīdzību, veicināt ētisku un ilgtspējīgu medību principu ievērošanu. Svētā Huberta kompanjonu apvienības statūti tika akceptēti 1985. gadā, un šodien jau ir apvienoti 1100 biedri, pārstāvot gandrīz visas Eiropas valstis.
Kā kļūst par svētā Huberta kompanjonu?
Tam nepieciešams jau esošs kompanjons, kurš rekomendē jaunu biedru. Kandidatūru izskata, un, ja tā tiek akceptēta, tad jāgaida maija beigas, kad reizi gadā notiek t. s. iesvētīšanas ceremonija, kas notiek Sinthubertā Beļģijā Svētā Huberta bazilikā, kas ir arhitektoniski un atmosfēras ziņā ārkārtīgi unikāla vieta. Ceremonija ilgt dažas stundas, jo viss sākas ar svētku uzrunām, tad seko svētā mise. Bazilikā ir atļauts ienākt ar medību suņiem, reizēm klāt ir arī mednieki ar saviem apmācītajiem plēsējputniem. Tad kandidātiem tiek piešķirta medaļa, diploms, kā arī jānobauda dzēriena malks no īpašā kausa, kas atgādina patronas čaulīti. Tad nāk kompanjonu valdes priekšsēdētājs un iesvēta bruņinieku kārtā – nevis ar zobenu, bet gan ar vecu divstobreni. Tad ir jāparakstās goda grāmatā, un sākas jauna dzīve kā Svētā Huberta bruņiniekam jeb kompanjonam. Šāda mēroga tradīcijas ir iespaidīgas, un iespēja tajās piedalīties paver plašāku skatienu uz medībām kā uz kultūras daļu. Svētā Huberta bazilika ir veltīta medību tematikai, jo šis svētais ir medību aizbildnis. Ceremonijas laikā tiek skandinātas tradicionālo medību tauru melodijas, kas šo pasākumu padara īpaši emocionālu. Staltbrieža tēma dominē ne tikai bazilikā, bet arī visā Sinthubertā, un patiesībā šo vietu vajadzētu apmeklēt katram medniekam – kaut vai tādēļ, lai saprastu, ka tradīcijas nav tikai kādu ticējumu ievērošana, bet gan dziļi kultūrā ieguluši rituāli, kas medības padara nevis par vienkāršu medījuma ieguvi, bet gan plašu pasākumu kopumu, kas drīzāk līdzinās dzīves filozofijai.
3. novembris – svētā Huberta diena. Kā to svin Eiropā?
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
