Uzvirmojušās lūšu medību tēmas sakarā atcerējos godprātīga mežziņa un mednieka teikto (diemžēl viņš jau kādu laiku ir viņsaulē, taču pieļauju – savu teikto noteikti vēlreiz apstiprinātu), ka lūsis mežā ir krietni nejaukāks par vilku. Proti, vilks ēdamo noķer un nolieto – ja ne tūlīt, tad vēl arī otrajā vai pat trešajā dienā. Toties lūsim vajag vienmēr ēst tikai svaigu. Tādējādi apetītes apmierināšanai allaž svaigu gaļu. Lūsis nebēdā, ka viņa noķertais un pusēstais paliek mētājamies mežā, jo gan uzradīsies citi izsalkušie faunas pārstāvji.
Jā, latviešu tauta ir kārtējo reizi uzvilkusi buras un daži tūkstoši tās indivīdu varonīgi šķeļ lūšu medību aizliegšanas viļņus. Kādu profesiju pārstāvji slēpjas zem portālā Mana balss reģistrētajiem uzvārdiem, nezinu. Tomēr esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka mednieki, mežsargi, zemnieki un vispār laukos dzīvojošie par tik neloģisku iniciatīvu neparakstās.
Diskusija turpinās, ir argumenti par un pret, bet neviena zilbe nav izskanējusi par iespējamām sekām, ieviešot pilnīgu lūšu medību aizliegumu. To, ka sekas būs negatīvas, saprot jebkurš laukos dzīvojošais, un, piedošanu, mazliet smieklīgs šķiet Saeimas deputātes Janīnas Kursītes-Pakules norādījums, ka “dzīvnieki ir daļa no mūsu pasaules un tas, kā mēs pret viņiem izturamies, liecina par mums”. Kaut kā savādi – sanāk, ka deputāte par daļu no mūsu pasaules pieņem tikai lūsi un pret to mudina izturēties, kamēr pret stirnu, kas sāpēs šausmīgi brēc, līdz lūsis dzīvnieku piebeidz, nav jāizturas, jo tā ir daba. Dabu piesauc tikai tad, kad ir izdevīgi.
Tātad, ja lūsi gribam saprātīgi medīt, lai šo stirnu noplēšanas gadījumu būtu mazāk, tas neko labu par mums neliecina? Diezgan neloģisks domu gājiens no Saeimas tribīnes jeb arī pilnīga nesaprašana par Latvijas faunu un to, kādi procesi notiek ārpus Rīgas robežām.
Aculiecinieks. Lūsis bija jau 15 metru attālumā un šņākdams nāca virsū
Par atbildību, par atbildīgajiem par sekām, ja lūšu medības aizliegs, aizdomājos, atceroties lielo šūmēšanos ar medņu, sloku un rubeņu medību aizliegšanu. Tā bija viena no Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) misijām, un par putnu nesaglabāšanas ļaundariem tika uzskatīti mednieki. Nu plintes uz spārnaiņiem jau gadiem netiek celtas, tādēļ gan presē, gan interneta dzīlēs ļoti cerēju ieraudzīt putnumīļu analīzi, cik milzīgā ģeometriskā progresijā pieaudzis medņu u. c. medīt aizliegto putnu skaits. Nekā! Tukšums un klusums. Mednieki un meža darbu speciālisti gan stāsta, ka jo gads, jo medņu kļūstot mazāk, bet rubeņu vispār neesot, un piesauc viņiem zināmos vaininiekus populācijas samazināšanā: mežacūkas, jenotsuņus, lapsas.
Jā, šo putnu medības ir aizliegtas, bet atbildīgo, kādēļ skaits nepieaug, nav. Tāpat analīzes, kāpēc. Un tad loģiski rodas jautājums – kurš pēc gadiem analizēs lūšu nodarīto postu, ja aizliegs populācijas saprātīgu regulējumu ar medībām? Vai iniciatīvas iesniedzēji? Vai Saeimas deputāti? Šaubos gan. Viens deputāts – Andris Kazinovskis, mednieks, dabas saudzētājs un uzturētājs – jau atļāvās oponēt lūšu medības aizliegt gribošajiem. Cilvēku nolamāja tā, ka gribas jautāt, vai to ļauno komentāru rakstītāji ar to pašu muti arī maizīti ēd…
Jāsaka gan uzreiz, ka salīdzinājumā ar to, kā par lūšiem un lielajiem plēsējiem sprieda vēl pagājušā gadsimta beigās, viedoklis ir mainījies. Nevienu no Latvijas faunas pārstāvjiem, izņemot, protams, invazīvās sugas, par kaitēkļiem uzskatīt nedrīkst – katram ir sava paredzētā vieta ekosistēmā. Tāpat jau sen par nogalināto plēsēju prēmijas nemaksā, kā tas bija padomju laikos. Arī mednieki nerunā nedz par likvidāciju, nedz par izšaušanu. Lielākie medību pretinieki palaiž garām faktu, ka attiecībā uz vilkiem un lūšiem ir stingri noteikta sezona un stingri noteikts limits. Atkāpes no tā ne tikai nav pieļaujamas, bet tam var būt pat ļoti nopietnas sekas. Saglabājot regulētas medības, jāsaprot, ka runa ir par saprātīgu apsaimniekošanu, nosakot tādus limitus, ko pieļauj esošā populācija.
Pārskatot periodikā rakstīto par lūsi, lasām, ka tas ir lielākais kaķu dzimtas pārstāvis Eiropā. Agrāk to uzskatīja par asinskāru dzīvnieks, kurš meža faunai nodara lielu postu. Mūsdienās šis viedoklis ir krasi mainījies, kas ir pat ļoti pozitīvi!
01.02.1926. Meža Dzīve raksta par izdevīgām lūšu medībām Ainažu virsmežniecībā: “Ļoti vēlams šos nezvērus galīgi izskaust, jo tie nodara lielu postu mūsu medījumiem, iznīcinot stirnas. Arī baltajiem zaķiem reizē ar to ir pieteikts kara stāvoklis.”
06.01.1983. Komunisma Uzvara (Aizkraukle): “Plēsoņas bija mēģinājuši lenkt stirnas, bet, spriežot pēc pēdām, tiem nebija veicies. Lūši ir viltīgi un pārdroši dzīvnieki. Kad tie nonāca mednieku redzeslokā, viens lūsis tika padarīts nekaitīgs. Pēc neilga laika norībēja vēl vairāki šāvieni. Rezultātā – iznīcināti trīs lūši.”
17.02.1957. Padomju Jaunatne uzsver, ka sekmīgi ar lūšiem cīnās Mazsalacas mednieki un nomedīti divi lūši.
05.03.1957. Stars (Madona): “Mūsu mednieku biedrības biedri nesen izsekoja un īsā laikā nošāva lūšu pāri, kas dzīvoja Cesvaines mežsaimniecības mežos un nodarīja daudz ļaunuma. Par katru plēsēju mednieks saņem 300 rubļus lielu prēmiju.”
11.04.1981. Komunārs (Dobele): “1967. gadā mūsu republikā bija uzskaitīti tikai seši lūši, tādēļ sekoja medību aizliegums. Taču lieguma divos gadu desmitos lūšu skaits savairojies vairākos simtos, un tagad tie jau pārvērtušies par kaitīgākajiem meža iemītniekiem. Parastākais lūša medījums ir zaķi, stirnas, meža putni, arī staltbriežu un mežacūku jaunuļi. Lūšu ģimene ar diviem līdz četriem mazuļiem savā medību apvidū strauji iznīcina pārējos medījamos dzīvniekus. Tādēļ katra plēsēja parādīšanās ir ārkārtīgi kaitīga vietējai faunai.”
28.01.1988. Dzimtenes Balss. M. Purvišķe, LPSR Dabas muzeja vecākā zinātniskā līdzstrādniece, raksturojot lūsi, uzsver: “Lūsis ir tipisks gaļēdājs un ēd tikai svaigu gaļu. Pie neapēsta medījuma neatgriežas. Barībai izmanto, sākot no peles līdz stirnai. Galvenokārt pārtiek no baltajiem zaķiem. Medī arī vistveidīgos putnus, uzbrūk briežu un aļņu teļiem, mežacūku sivēniem. Lūšu skaits pēdējos gados pieaug. Tagad mūsu mežos dzīvo ap 500 īpatņu. Lūsis ir nozīmīgs medību dzīvnieks, no tā iegūst vērtīgu kažokādu, lūša gaļu var lietot uzturā. Mednieki regulē lūšu skaitu, lai tie nesavairotos par daudz un nenodarītu ļaunumu medību saimniecībai.”
19.01.2002. Latvija Amerikā: “Lūši mielojas ar upuru asinīm un aknām, jo kaķu dzimtas dzīvniekiem uzturā nepieciešami vitamīni, kas rodami zaļajā zālē. Tādēļ zālēdāji lūsim kalpo kā papildu vitamīnu avots. Latvijā lūsis visvairāk sastopams Ziemeļvidzemē, Ziemeļkurzemē, kā arī Sēlijā. Lūšu Latvijā ir ap 600, taču patieso skaitu uzzināt nav viegli. Lūša medību iecirknis parasti nesakrīt ar mežsarga apgaitas robežām, tādēļ, visticamāk, tie paši dzīvnieki tiek uzskaitīti vairākkārt. Uzskata, kur vilku daudz, tur lūšu maz. Abi plēsēji ir barības konkurenti laikā, kad vilkiem ir mazuļi. Kopumā lūsis ar vilku dabā maz saskaras, taču pie izdevības vilks var nomedīt lūsi. Par lūša ēdnīcu mēdz liecināt ar sniegu ziemā vai zāli zāli vasarā rūpīgi apbērti pauguriņi, kas slēpj lūša maltītes paliekas. Ja lapsas mielojas ar atstāto barību, lūsis mēģina tās noķert un nogalināt. Arī mežacūkas mēdz iet pa pēdām lūsim, raugoties pēc viņa sagādātā. Lūsis ēd galvenokārt stirnas, zaķus un uz zemes ligzdojošos putnus, vidēji diennaktī patērējot vismaz divus kilogramus barības, bet gadā kopumā noplēš ap 30 stirnu. Mednieki lūsi uztver arī kā medību konkurentu, jo neviens nevar piespiest lūsi ēst priežu pumpurus, tādēļ jāizšķiras – lūsis vai mednieks medīs stirnas.”
13.01.1995. Lauku Avīzē publicētajā mežzinātņu doktora V. Garosa rakstā par lūšiem (te gan nav pārpublicēts pilnībā) vajadzētu ieklausīties šodienas vienvirziena prātuļotājiem par medību aizliegumu: “Lūsis ir tipisks gaļēdājs un ēd gan peli, vardi, gan arī briedi. Iepriekšējos gadsimtos Latvijā lūšu galvenā barība bija baltie zaķi, šajā gadsimtā – stirnas un mežacūku sivēni. Pašlaik tas barojas arī ar bebriem. Medņu, rubeņu un mežirbju skaits ir tiktāl samazinājies, ka lūšu ēdienkartē to tikpat kā nav. Bet lūsis ļoti prot piemēroties apstākļiem un no lauku mājām prasmīgi aiznes mājputnus, atrod un apēd zivju gārņu mazuļus. Zinu gadījumu, kad izēda pat melnā stārķa ligzdu! Noķerot lielāku dzīvnieku, lūsis upuri visu neapēd, bet kaut nedaudz pavelk sāņus kādā bedrē, pie izgāzta celma un aprušina ar lapām, skujām, sniegu. Kad pārtikas maz, lūsis pie medījuma atgriežas, bet, ja mežā barības diezgan, ķer citu dzīvnieku.
Lūsis kā jau kaķis ļoti klusi, ļoti lēni pret vēju piezogas upurim 10–15 metru attālumā un tad ar trim četriem zibenīgiem, ļoti gariem (tālāk par 5 m) lēcieniem cenšas upuri satvert aiz skausta vai kakla. Ja tas izdodas, lūsis zibenīgi pārgrauž kaklu un dzīvnieks ir beigts, ja neizdodas – lūsis upurim tālu neseko, jo enerģija iztērēta tālajos lēcienos. Nokožot upuri, lūsis sadzeras asinis un apēd nedaudz (1–4 kg) visaugstvērtīgāko gaļu no muguras, šķiņķa, dažreiz izēd iekšas, nograuž un paslēpj galvu. Kur dzīvo lūši, nav cerību uz stirnu, balto zaķu, vistveidīgo putnu, pat staltbriežu saglabāšanos praktiski nozīmīgā blīvumā. Tātad lūšu klātbūtne mežā nav savienojama ar racionālu medību saimniecību. Tas nenozīmē, ka es iesaku Latvijā lūsi iznīcināt! Tam ir jāpaliek kā mūsu faunas vērtīgam pārstāvim rezervātos, Nacionālajā parkā, dažās noteiktās virsmežniecībās. Cilvēkam saprātīgi jāapsaimnieko lūšu populācija, balstoties uz konkrētiem datiem. Tas nāks par labu gan lūšiem, gan pārējiem dzīvniekiem. Turklāt neaizmirsīsim, ka lūsis slimo ar visām plēsējiem raksturīgām slimībām, tajā skaitā ar trakumsērgu.”
Mīti un patiesība. Kādus faktus noklusē par lūšu medībām. Video extra #8
Lasi un abonē žurnālu Medības!
