Latvijā sabiedrība bieži ļoti asi reaģē uz dzīvnieku ciešanām. Sociālie tīkli piepildās ar sašutuma pilniem ierakstiem, aicinājumiem sodīt vainīgos un pat prasībām ierosināt krimināllietas. Un tas ir saprotami – cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem nav pieļaujama.
Taču pēdējie notikumi liek uzdot nepatīkamu, bet ļoti svarīgu jautājumu – kāpēc vienā gadījumā sabiedrība pieprasa stingru atbildību, bet citos – gandrīz pilnīgu klusumu?
Roņa glābšana Ventspilī – līdzjūtības piemērs
Pavisam nesen Ventspilī tika organizēta operācija, lai palīdzētu jūras krastā atrastam roņu mazulim. Tika saukti speciālisti, cilvēki iesaistījās, dzīvnieks tika pārvietots drošākā vietā. Sabiedrība reaģēja ātri un vienoti – palīdzēt šķita pašsaprotami. Un tas ir labi. Līdzjūtība pret dzīvniekiem ir civilizētas sabiedrības pazīme. Bet no otras puses – tas taču ir dabiski, ka savvaļas dzīvnieks kaut kur aizmaldās. Kāpēc šo savvaļas dzīvnieku mēs glābjam, bet savvaļas taurgovīm ļaujam nomirt lēnā un mokošā nāvē?
Sanāk, ka tajā pašā laikā Latvijā ir arī situācijas, kurās dzīvnieku ciešanas tiek uztvertas kā pieļaujamas vai pat dabisks process, lai gan tās notiek cilvēka kontrolētā vidē.
Viedoklis! Ja tur būtu klāt mednieki, dzīvnieki nemirtu! Ronīši ar smukām acīm, parastas taurgovis
Dunduru pļavas – jautājumi, kas joprojām paliek neatbildēti
Ķemeru Nacionālā parka Dunduru pļavās ziemas beigās tiek atrasti desmitiem bojā gājušu dzīvnieku – taurgovis un zirgi. Dzīvnieki dzīvo iežogotā teritorijā, kur tiem nav iespējas migrēt uz citām vietām, ja trūkst barības.
Ja līdzīga situācija notiktu briežu dārzā, zirgu stallī vai liellopu ganāmpulkā, reakcija būtu pavisam cita. Dzīvnieki tiktu izņemti, īpašniekam nāktos skaidroties ar iestādēm, un iespējama būtu arī kriminālatbildība par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Taču šajā gadījumā publiskajā telpā biežāk izskan skaidrojumi par dabiskajiem procesiem, aukstām ziemām vai dabisko atlasi. Tas rada sajūtu, ka vieniem noteikumi ir stingri, bet citiem – elastīgi.
Rewilding jeb dabas atjaunošana – skaista ideja, sarežģīta realitāte
Dunduru pļavās īstenotā pieeja balstās uz tā saukto rewilding jeb dabas atjaunošanas ideju – ieviest lielos zālēdājus, kas ar ganīšanos palīdz uzturēt dabiskos zālājus. Šādas pieejas pēdējos gados izmantotas vairākās Eiropas valstīs. Tomēr pieredze rāda, ka šādi eksperimenti ne vienmēr izdodas.
Viens no zināmākajiem piemēriem ir Oostvaardersplassen rezervāts Nīderlandē, kur teritorijā tika ieviesti savvaļas zirgi, brieži un liellopi. Ideja bija ļaut dabai pašai regulēt populāciju bez cilvēka iejaukšanās. Taču rezervāts ir iežogota teritorija, un dzīvniekiem nav iespēju migrēt uz citām vietām, kad barības kļūst par maz.
Vairākās ziemās, īpaši 2017.–2018. gadā, simtiem dzīvnieku bija novārguši un daudzi mira badā. Fotogrāfijas ar novārdzinātiem dzīvniekiem izraisīja milzīgu sabiedrības sašutumu. Notika protesti, dzīvnieku aizstāvji centās pat lauzt rezervāta žogus, lai dzīvnieki varētu izkļūt. Rezultātā Nīderlandē sākās plašas sabiedriskas un politiskas debates, un valsts bija spiesta mainīt rezervāta apsaimniekošanas politiku, ieviešot populācijas regulēšanu.
Tas bija spilgts piemērs tam, ka pilnīgi savvaļas dabas modelis iežogotā teritorijā bieži vien nedarbojas.
Vai mēs mācāmies no citu pieredzes?
Šī pieredze liek uzdot jautājumu – kāpēc mēs tik bieži ignorējam citu valstu pieredzi? Dabas apsaimniekošanā teorijas bieži izklausās skaisti, taču realitātē tās prasa ļoti rūpīgu plānošanu un atbildību. Ja dzīvnieks dzīvo pilnīgi savvaļā, tas var pārvietoties, meklēt barību un pielāgoties. Taču iežogotā teritorijā dzīvnieka izdzīvošana pilnībā ir atkarīga no cilvēka lēmumiem.
Un tas nozīmē arī atbildību.
Psiholoģiskais paradokss
Psihologi šo parādību bieži skaidro ar tā saukto selektīvo empātiju. Cilvēki daudz spēcīgāk reaģē uz vienu konkrētu dzīvnieku vai emocionālu stāstu nekā uz sistēmisku problēmu. Roņa mazulis pludmalē ir viegli saprotams stāsts – viens dzīvnieks, kuram vajag palīdzēt.
Savukārt sarežģīts dabas apsaimniekošanas projekts ar desmitiem dzīvnieku tiek uztverts abstrakti. Taču dzīvniekam ciešanas nav abstrakcija. Rodas iespaids, ka Dunduru pļavu dzīvnieku likteni un sacelto ažiotāžu uztver kā apgrūtinājumu, nevis pamatu konkrētai rīcībai. Vai tiks ierosināta krimināllieta šajā gadījumā par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem?
Vienādi noteikumi visiem
Dzīvnieku labturības principi nevar būt selektīvi. Ja sabiedrība uzskata, ka cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem ir nepieņemama, tad šim principam jāattiecas uz visiem bez izņēmuma. Nav svarīgi, vai dzīvnieks ir suns, zirgs, govs vai taurgovis projektā ar skaistu nosaukumu.
Likums un morāles principi nevar darboties pēc principa – vienā gadījumā krimināllieta, citā – skaidrojums par dabas procesiem. Jo pretējā gadījumā sabiedrībā arvien biežāk izskan jautājums – kāpēc vieniem noteikumi ir stingri, bet citiem – gandrīz nekādu seku?
Izsalkušie asinssuņi šaudās pa labi un kreisi krēslā! “Šauj garām!” #326 epizode
👉 Abonē 9 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē e-izdevumu 9 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības marta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
