Pavasara nogalē dabā arvien biežāk var sastapt savvaļas dzīvnieku mazuļus — stirnāžus, zaķēnus, kā arī dažādu putnu mazuļus. Ieraugot vienu pašu dzīvnieku, cilvēki nereti kļūdaini pieņem, ka tas ir pamests vai palicis bez mātes. Tomēr vairumā gadījumu tā nav. Tāpēc svarīgākais noteikums ir vienkāršs — mazuli nevajag aiztikt, celt rokās vai nest prom no dabas, jo tieši tas viņam var izrādīties liktenīgi.
Dabas speciālisti uzsver, ka visbiežāk vienatnē atrasts mazulis ir atstāts tikai uz laiku. Parasti māte devusies meklēt barību vai arī pati paslēpusies no plēsējiem. Tikmēr mazulis guļ klusi un nekustīgi zālē, krūmos vai citā slēptuvē, gaidot, kad māte atgriezīsies to pabarot. Tas ir dabisks izdzīvošanas mehānisms, jo mazuļi, salīdzinot ar pieaugušiem dzīvniekiem, izdala ļoti vāju smaržu un tādēļ plēsējiem ir grūtāk tos saost.
Ja cilvēks mazulim pieskaras, uz tā var palikt cilvēka smarža, un tas var pievērst plēsēju uzmanību. Turklāt cilvēka klātbūtne rada stresu gan pašam mazulim, gan tā vecākiem. No dabas paņemts dzīvnieku mazulis bieži vien neizdzīvo pat dažas dienas — ne tikai stresa dēļ, bet arī tāpēc, ka tam nepieciešama ļoti specifiska barošana un aprūpe. Visbiežāk šādi cieš stirnāži un zaķēni, kurus cilvēki aizved mājās vai cenšas nodot dzīvnieku patversmēm.
Līdzīga situācija ir arī ar putnu mazuļiem. Dažu sugu jaunie putni, piemēram, strazdi, zīlītes vai vārnēni, ligzdu atstāj vēl pirms tie pilnībā iemācījušies lidot. Šādi putnēni slēpjas zālē vai krūmos un gaida, kad vecāki atlidos tos pabarot. Ja cilvēks šādu mazuli paņem, vecāki to bieži vairs nespēj atrast, bet pats jaunais putns apjūk un aiziet bojā.
Kad palīdzība tiešām ir vajadzīga?
Tomēr ir situācijas, kad cilvēka palīdzība patiešām ir nepieciešama. Iejaukties vajadzētu tikai tad, ja mazulis ir acīmredzami ievainots — asiņo, tam redzamas brūces, tas nespēj pakustēties. Tāpat palīdzība nepieciešama, ja tuvumā redzama beigtā māte, ja mazulis atrodas bīstamā vietā, piemēram, ceļa vidū, vai arī tas izskatās acīmredzami slims.
Vienlaikus jāatceras, ka ne vienmēr cilvēkam jāiejaucas dabiskajos procesos. Daļa vāju vai slimu dzīvnieku kļūst par plēsēju medījumu, un tā ir dabiskās atlases sastāvdaļa. Tāpēc pirms rīkoties, svarīgi situāciju izvērtēt ļoti uzmanīgi.
Ja neesi pārliecināts, vai dzīvnieka mazulim tiešām vajadzīga palīdzība, vispirms atkāpies un kādu brīdi pavēro situāciju no lielāka attāluma.
Ko vēl svarīgi ievērot?
Savvaļas dzīvniekus nedrīkst traucēt, tostarp nevajadzētu tos fotografēt vai filmēt vairošanās laikā un vietās, kur tie audzina mazuļus. Arī pastaigās dabā suņus vēlams turēt pavadā, lai tie netraucētu vai neapdraudētu savvaļas dzīvnieku mazuļus.
Ja tomēr mazulim īslaicīgi jāpieskaras, piemēram, lai to pārvietotu prom no ceļa, jāizvairās no tieša kontakta ar tā ādu. Ieteicams lietot cimdus vai paņemt dzīvnieku ar zāli, sūnām vai audumu, lai tam nepārnestu cilvēka smaržu.
Svarīgi atcerēties arī to, ka savvaļas dzīvnieku vieta ir dabā. Ja dzīvnieks pēc ārstēšanas vai atveseļošanās spēj izdzīvot savvaļā, tas jāatgriež dabiskajā vidē. Tikai gadījumos, kad dzīvnieks savvaļā vairs nespētu izdzīvot, nepieciešams veterinārārsta rakstisks atzinums, ka tam vajadzīga pastāvīga aprūpe.
Galvenais princips — palīdzēt tikai tad, kad tas tiešām nepieciešams
Šādos gadījumos svarīgākais ir nevis rīkoties impulsīvi, bet gan saprast, ka dabā ne katrs viens pats atrasts mazulis ir glābjams. Daudzos gadījumos vislabākā palīdzība ir tieši neiejaukšanās. Jo mazāk cilvēks traucē, jo lielāka iespēja, ka mazulis izaugs un turpinās dzīvot savā dabiskajā vidē.
Cik alņu patiesībā ir Latvijā? Robeža ar Igauniju, limiti un lielais jautājums par apsaimniekošanu
👉 Abonē 7 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 7 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
