Edgars Stikuts medī mednieku un makšķernieku biedrībā Sērene. Izbaudījis gan slapjas kājas, ejot dzīt mastus jau bērnībā, gan patīkama uztraukuma pilnus brīžus, gaidot medījumu. Edgaram ļoti patīk doties medībās kopā ar tēvu. Viņš teic, ka tā ir īpaša sajūta – medīt kopā.
Uz medībām kopš bērnības
Vaicāts, kāpēc izvēlējies kļūt par mednieku, Edgars teic, ka tas viss sācies ļoti sen – septiņu astoņu gadu vecumā, kad viņu pirmo reizi paņēma līdzi uz dzinējmedībām.
“Tā tas arī aizgāja, un neizlaidu nevienas no medībām. Sākumā man gāja līdzi kāds pieaugušais jeb, pareizāk sakot, es gāju līdzi viņam. Vēlāk, kad iepazinu mežu, varēju iet arī viens. Arī uz gaides medībām tēvs mani ņēma līdzi, sēdējām kokā un viņš stāstīja, kas, kā un kāpēc notiek. Tās ir ļoti siltas atmiņas. Protams, ir bijis, ka viņš mani, mazu un ar slapjām kājām, ir nesis ārā no masta uz pleciem. Savukārt tagad, ja būtu nepieciešams, es uz pleciem varētu iznest viņu… Reizēm apsēžamies un atceramies tos nu jau tālos laikus,” stāsta Edgars.
“Kad gāju uz skolu, jutos kā krutākais džeks klasē, jo biju nedēļas nogalē bijis medībās. Domāju, arī šobrīd tā notiek laukos, kur medības ir ikdienas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Bērniem ir jāiemācās, kādi procesi notiek dabā, un arī tas, ka bez mednieka mūsdienu sabiedrībā iztikt nevar.”
Ar sunīti klēpī
“No pirmajām dzinējmedību gaitām atceros piesmeltus zābakus. Cik tad dziļā ūdenī ar bērnu zābakiem kāpsi!? Reiz Talsiņas pusē dzinām mastu. Tad jau gāju patstāvīgi. Arvilam Blūzmanim bija taksītis, ar kuru kopā arī vienmēr gājām, bet viņš iepriekšējā mastā bija pazudis. Sanāca tā, ka mastā bija pamatīgs purvs. Biju iebridis dziļāk par ceļgaliem un sapratu, ka tālāk brist nav laba doma. Padevu ziņu citiem dzinējiem, ka eju ārā. Iznācis no masta, devos pa ceļu tam riņķī. Savukārt sunīti, kas bija pazudis iepriekšējā mastā, kurā bija lielas mežacūkas, pamanīju uz ceļa. Kāja tam savainota un paiet nevar. Paņēmu viņu klēpī un devos uz Ojāra Daubera mājas pusi – vienīgais orientieris, kas man bija iespiedies atmiņā tieši tās konkrētās dienas rītā, jo Ojārs bija viens no tiem pieredzējušajiem medniekiem, kas man mazam bija kā mednieka etalons, no kā ņemt piemēru. Masts beidzies, manis nav. Tēvs uztraucies, vaicā dzinējiem, kur es palicis. Brauc uz masta sākumu un šauj gaisā, bet es jau tālu un nedzirdu. Beidzot biju siltumā un varēju arī paziņot tēvam, ka esmu drošībā. Mobilie telefoni tajā laikā kuram katram nebija, tādēļ arī nebija iespējas paziņot uzreiz.”
Mežu var iepazīt, tikai ejot tajā
Stikuta kungs teic, ka, tikai ejot uz mežu un staigājot dzinējos, var mežu kārtīgi iepazīt un uzkrāt pieredzi, kas nepieciešama medniekam. Tikai tā var uzzināt, kas mastam iekšpusē, kur mīt zvēri, kur ir viņu takas, apmešanās vietas, kas notiek grāvjos.
“Kopā ar Ināru Medni – pieredzējušāko kluba mednieku – braucām uz medību platībām. Viņš stāstīja un rādīja, kas un kā, mācīja medību gudrībās. Ināra kungs ar savu milzīgo pieredzi meistarīgi mācēja parādīt vietas, kur ies zvērs. Es joprojām ieklausos viņa teiktajā. Vēl nebiju mednieks, kad man uzticēja izlikt dzinējus, gāju pēdējais un turēju malas. Vēl biju padsmitnieks. Arī jaunos medniekus, kurus uzņēma klubā, stutēja man klāt, un rādīju viņiem mežu,” tā Edgars Stikuts.
“Man patīk arī pīļu medības. Es labprāt brienu dīķos un ceļu pīles gaisā citiem. Protams, medīju arī pats. Katru gadu ar lielu nepacietību gaidu pīļu medību sezonas atklāšanu, jo tas ir pasākums, kad pēc ilgāka laika savācas kuplāks kolektīva biedru skaists un ir iespēja satikt draugus, kurus, iespējams, neesi saticis kopš dzinējmedību noslēguma.”
Jāmāk pieņemt lēmumu
Vaicāts, kuras medības viņam patīk labāk – gaides vai ar dzinējiem, Edgars atzīst, ka ikvienām no tām ir savs šarms. Gaides medības ir lielisks veids, lai atslēgtos no ikdienas skrējiena.
“Mans darbs nav vienkāršs – esmu Pļaviņu hidroelektrostacijas dispečers. Tas prasa lielu uzmanību, koncentrēšanos un atbildību, jāpieņem atbildīgi lēmumi. Tas gan ir tāpat kā medībās, kad jāpieņem izsvērts un atbildīgs lēmums, turklāt ļoti īsā mirklī,” teic Stikuta kungs.
Viņš velk paralēles ar savu ikdienas darbu un medību vadītāja pienākumiem. Klubā viņu mudina nokārtot šo eksāmenu, taču pagaidām tam neatliekot laika.
“Savukārt medībās ar dzinējiem svarīga ir kopības sajūta ar pārējiem kluba biedriem. Atklāšana vienmēr ir lieli svētki. Protams, medības šobrīd būtiski ietekmē Covid-19. Man patīk Zemkopības ministrijas atzinums, ka medības ir saimniecisks pakalpojums. Es pat teiktu, tas ir smags un laiku prasošs darbs, turklāt tāds, par kuru pašam visu laiku jāpiemaksā. Un tās nav mazas summas,” skaidro Edgars.
Bļāvēju nav daudz
Edgaru uztrauc, ka bieži vien medniekus neaizdomājoties vaino visos pasaules grēkos un dēvē vārdos, kuros sauc pašus sliktākos cilvēkus. Tiesa, bļāvēju nav daudz, taču viņi ir ļoti skaļi.
“Šie cilvēki, iespējams, ieņēmuši galvā, ka meža zvēriņš ir mīļš, pūkains un neaizskarams radījums. Tomēr tie procesi, kas notiek dabā un sabiedrībā, ir tādi, kādi tie ir, un nevar mesties no viena grāvja otrā. Jāmāk atrast to zelta vidusceļu, to līniju, pa kuru virzīties uz priekšu. Piemēram, tas pats meža dzīvnieku blīvuma jautājums. Zemnieki uztraucas, ka viņiem posta laukus, un tikai mednieks var viņiem palīdzēt, būtiski samazinot populācijas lielumu. Tāpat nevar būt divkosis – kliegt, ka medīt ir slikti, bet pusdienās ēst sulīgu steika šķēli vai kotleti. Mēs, mednieki, visu izdarām paši, un gaļa veikalā arī nav no koka noplūkta…” pārliecināts Edgars Stikuts.
Pirmais briedis
Šoruden Edgars nomedījis savu pirmo briežu bulli. Šajās medībās viņam asistējis tēvs.
“Braucām kopā, un cenšos vienmēr viņam piedāvāt labāko vietu, jo viņš medī tikai ar bisi. Man ir liels prieks un gandarījums, kad tēvs gūst medījumu. Zināju, ka tajā vietā apgrozās buļļi. Iznāca tālumā, taču varēju tikai nofilmēt. Rādīju kluba pieredzējušajiem biedriem, un tie teica, ka šis medījams. Turpināju briedi vaktēt, taču tas vairs nenāca. Līdz kādā vakarā, kad, kā ierasts, uz medībām bijām devušies kopā ar tēvu, mēs satikāmies.
Vispirms iznāca trīs gotiņas, kuras varētu medīt, taču bija sajūta, ka vēl jāpagaida. Pēc kāda brīža iznāca viņš – mans briedis. Nostājās 70 metru attālumā. Izšāvu. Noskurinājās un šķērsoja grāvi. Apmulsis izšāvu vēlreiz, un briedis pazuda. Sazvanījos ar tēvu un nolēmām, ka šāvienu rezultātus iesim skatīties kopā. Strauji satumsa. Paņēmu līdzi bisi un gājām. Šāviena vietā ne brieža, ne asiņu. Pēc mirkļa grāvja otrā pusē tēvs pamanīja briedi. Nācās izdarīt vēl šāvienu, taču briedis sametās un skrēja ar ragiem man virsū, taču sapinās krūmos. Bija jāšauj vēlreiz, lai to nobremzētu pavisam. Apbrīnas vērts ir tas, cik tomēr riesta laikā tie ir izturīgi. Pēc medījuma apskates spriedām, ka bullim jau vajadzēja krist pēc pirmā šāviena. Laikam adrenalīns dara savu,” stāsta Edgars. “Vērtējis vēl neesmu, taču kolēģi spriež, ka bronzas medaļa varētu būt. Vecums – astoņi deviņi gadi.”
Virs galvas šņāc!
“Vēl neparastāks gadījums bija pirms vairākiem gadiem, kad stirnu gaides medībās biju iekārtojies mežmalā lielā un ļoti biezā eglē. Taču neviens nenāca, līdz mežā izdzirdēju brakšķi. Meža ielokā iznāca divas briežu gotiņas, divi teļi un pajauns bullēns. Sapratu, ka jēgas sēdēt vairs nav, un nolēmu kāpt zemē. Sakustējos. Pēkšņi virs manas galvas kāds ļoti skaļi iešņācās. Strauji pagriezos un ieraudzīju lūsi. Ar tēvu izspriedām, ka lielais meža kaķis eglē bija uzrāpies, vēl pirms es uzkāpu trepītē. Tā mēs abi bijām gaidījuši medījumu, sēžot principā vienā un tajā pašā vietā. Pēc šņāciena lūsis noskrēja lejup pa egles stumbru un pazuda mežā. Labi, ka tam nebija prātā mesties man virsū! Pēc šādām reizēm sirds sāk sisties krietni straujāk!”
Ģimene atbalsta
Edgars teic, ka viņa mednieka gaitas atbalsta arī ģimene.
“Braucot no ekskursijas, bieži vien izbraucu cauri medību platībām un burtiski atplaukstu, to ievērojušas arī sieva un sievasmāte. Viņas tikai nosaka, ka man mežā iedegoties acis! Mana ģimene kļūs kuplāka un medībām kādu brīdi tiks atvēlēts mazāk laika, taču tas nekas, visam savs laiks. Uz medībām ņemu līdzi vecāko krustmeitu, un viņai interese kļūst arvien lielāka. Šovasar biju nomedījis āzīti. Viņa sēdēja blakus, un es viņai stāstīju, ko, kā un kāpēc daru. Kas zina, varbūt ar laiku arī viņa būs īsta medniece. Viņai rodas izpratne par lietām un uz meža zvēriem viņa skatās ar cieņu,” stāsta Edgars Stikuts.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
