Dažkārt mednieku sarunās izskan doma, ka šāviens galvā ir visdrošākais vai visefektīvākais, jo dzīvnieks vai nu krīt uz vietas, vai aiziet nesavainots. Teorētiski – jā, precīzs trāpījums galvas smadzeņu zonā patiešām nozīmē tūlītēju rezultātu. Taču praksē šis ir viens no tiem gadījumiem, kur teorija un realitāte ļoti bieži nesakrīt.
Galva nav tikai mazs mērķis. Tā ir arī ļoti kustīga ķermeņa daļa, un kļūdas cena šeit ir nesalīdzināmi augstāka nekā šāvienā korpusā. Pat neliela kļūda – pāris centimetri, neliels dzīvnieka galvas pagrieziens, kustība šāviena brīdī vai nepilnīgi stabila pozīcija – var nozīmēt nevis tūlītēju un tīru rezultātu, bet smagu savainojumu, ilgu meklēšanu un dzīvnieka ciešanas. Pieņēmums, ka, ja dzīvnieks nekrīt uz vietas, bet aiziet neievainots, ir tikai pieņēmums, kas neatbilst realitātei, jo lielākoties pēc šādiem ievainojumiem nav asiņu šāviena vietā, dzīvniekam nav nekādas reakcijas, un mēs nezinām, cik patiesībā savaino, jo neviens neiet meklēt. Tomēr ir daži ļoti interesanti gadījumi no pieredzējušu asinspēdu meklētāju pieredzes.
Svarīgi atcerēties, ka medību praksē galvenais princips joprojām paliek nemainīgs – risku šādā šāvienā ir vairāk nekā ieguvumu.
Piemērs Nr. 1 – briedis tika nomedīts tikai pēc diviem mēnešiem
Viens no skaudrākajiem piemēriem medību praksē ir gadījums, kad dzīvnieks pēc savainošanas nekrīt uz vietas un netiek atrasts uzreiz, bet turpina dzīvot ar smagu traumu. Šādā situācijā briedis, kuram bija trāpīts galvas rajonā, netika atrasts uzreiz pēc medībām. Medījums vēlāk tika nomedīts tikai pēc aptuveni diviem mēnešiem. Apskatot dzīvnieku, bija skaidrs, ka tas visu šo laiku bija dzīvojis ar vecu šāviena traumu.
Tas ir tieši tas scenārijs, kuru mednieks nevēlas piedzīvot. Dzīvnieks nav kritis uz vietas, nav atrasts uzreiz, un savainojums nav bijis pietiekams tūlītējai nāvei. Rezultātā medījums dzīvojis tālāk ar ievainojumu, un tas nav ne ētiski, ne profesionāli pieņemams iznākums. Šāds šāviens ir pretrunā ar mednieku ētikas pamatprincipiem – nogalināt dzīvnieku, sagādājot tam pēc iespējas mazāk ciešanu.
Piemērs Nr. 2 – nokrita, piecēlās un aizskrēja trīs kilometrus
Cits gadījums, arī klasika. Pēc šāviena dzīvnieks nokrita, un pirmajā brīdī viss izskatījās, ka medījums veiksmīgi iegūts. Taču pēc dažiem mirkļiem tas piecēlās un aizskrēja. Meklēšana tika uzsākta nekavējoties, iesaistot medību suni – laiku. Pēc apmēram trīs kilometru izsekošanas briedi izdevās panākt. Un aina bija pārsteidzoša – dzīvnieks stāv kājās, it kā tam nekas īpašs nebūtu noticis. Situāciju nācās atrisināt ar kontrolšāvienu.
Šis piemērs ļoti labi parāda, cik maldinoša var būt dzīvnieka reakcija pēc šāviena galvas rajonā. Kritiens uz vietas vēl nenozīmē, ka dzīvnieks ir beigts. Reizēm tas ir īslaicīgs neiroloģisks šoks, līdzsvara zudums vai trieciena efekts, pēc kura dzīvnieks atgūstas un aiziet. Ja šādā brīdī mednieks notic, ka viss ir beidzies, sekas var būt ļoti nepatīkamas.
Vairāk lasi žurnāla Medības pielikumā Šāviens vai portālā lasi.lv!
Policijai vilšanās, inspektori paspiež roku un iesper zibens! “Šauj garām!” #347 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
