Stirnāžu sezona rit pilnā sparā, un daudziem medniekiem šis laiks ir viens no iecienītākajiem. Dienas ir garas, vakari ir labības lauku un pļavas ziedu smaržas pielieti, pēc saulrieta debesis rotā sudraba mākoņi, un stirnāži mīlas alku pārņemti meklē savas izredzētās.
Šajā laikā, labi maskējoties, izmantojot vēju un ainavas īpatnības, var pieiet stirnāzim ļoti tuvu vai arī piesaukt to, izmantojot svilpīti. Stirnāžu pievilināšana ir viens no aizraujošākajiem procesiem, kur mijiedarbojas mednieks un savvaļas dzīvnieks. Var piesaukt buku ļoti tuvu vai atvilināt uz konkrētu vietu platībās, kur šāviens būs drošs un pārliecinošs.
Medību situācijas ir ļoti dažādas, un ne vienmēr trāpījums izdodas precīzs. Būtiski ir zināt, ka dzīvnieka ķermenis uz lodes trāpījumu reaģē atšķirīgi. Novērotā reakcija var sniegt informāciju par trāpījumu vēl pirms medniekam ir iespēja apskatīt nomedīto stirnāzi vai citu dzīvnieku vai izpētīt video, kurā nofilmēts šāviena brīdis. Protams, reti kurš filmē savas medības, taču, ja medībās dodies ar kolēģi vai gidu vai sēdi tornī, tāda iespēja nofilmēt procesu ir.
Protams, viens no svarīgākajiem sekmīgu medību priekšnoteikumiem ir precīzs šāviens. Tas nav atkarīgs tikai no ieroča vai optikas, bet arī no vairākiem citiem faktoriem. Pirmkārt, medniekam jāspēj savaldīt satraukumu. Ne mazāk svarīgs ir stabils atbalsts – lai gan raidīt šāvienu no rokas ir iespējams, daudz drošāk un precīzāk ir izmantot atbalsta kājiņas, speciālu šaušanas balstu, koka stumbru, tornīša malu vai citu stabilu virsmu. Tikpat būtiski ir regulāri pārbaudīt ieroci šautuvē, tomēr pats svarīgākais vienmēr ir mednieka zināšanas un prasme tās pielietot praksē.
Kā dzīvnieks reaģē uz trāpījumu konkrētās ķermeņa vietās
Augsts trāpījums krūškurvī
Trāpījums krūškurvja augšdaļā, pleca rajonā, parasti izraisa strauju lēcienu, pēc kura dzīvnieks turpina skriet. Pat letāls ievainojums ne vienmēr izraisa tūlītēju kritienu, tādēļ ir svarīgi iegaumēt bēgšanas virzienu.
Viens no nesekmīgākajiem šāvieniem krūškurvī ir trāpījums pa tukšumu zem mugurkaula un virs plaušām. Ar šādu ievainojumu dzīvnieks var aiziet ļoti tālu, un, ja nav skarti lielie asinsvadi un nenotiek strauja noasiņošana, tas var arī izdzīvot.
Trāpījums aknu rajonā
Pēc trāpījuma aknās dzīvnieks bieži kļūst kūtrāks, nedaudz sakumpst un aizskrien mērenā tempā. Šinī gadījumā dzīvnieks gandrīz noteikti aizskries projām, taču tas nespēs veikt lielu attālumu, jo aknas ne velti dēvē par asins depo, un trāpījums tajās rada ļoti strauju un lielu asins zudumu.
Trāpījums sirdī
Trāpījums sirds rajonā, zem pleca, parasti izraisa ļoti strauju reakciju. Dzīvnieks spēcīgi atsperas un aizskrien, taču visbiežāk veic tikai nelielu attālumu.
Daudziem medniekiem ir zināms, ka trāpījums desmitniekā ļoti bieži nenozīmē to, ka dzīvnieks nokrīt uz vietas. Stirnāzis var noskriet desmit līdz piecdesmit metrus, mežacūka var veikt trīsreiz lielāku attālumu. Tāpat arī staltbriedis ar trāpījumu sirdī var noskriet ļoti tālu.
Skaidrojums ir vienkāršs. Šāviena brīdī organismā notiek spēcīga adrenalīna izdalīšanās, muskuļi joprojām ir piesātināti ar skābekli, un tādēļ organisms var turpināt darboties, lai arī sirds vairs nepumpē asinis pa vēnām.
Trāpījums vēdera dobumā
Trāpījums vēdera dobumā izraisa raksturīgu sakumpušu stāju. Dzīvnieks bieži skrien lēnāk un var aiziet ievērojamu attālumu. Šādās situācijās ir īpaši svarīgi nesteigties uzsākt meklēšanu.
Dzīvnieks, visticamāk, diezgan drīz atgulsies, un, ja to neiztraucēs, tur arī paliks. Protams, ir gadījumi, kad trāpījums vēderā nozīmē ilgu un sarežģītu meklēšanu, bet tas vairāk attiecas uz mežacūkām un staltbriežiem, jo stirnas nav tik spēcīgas.
Protams, tā dēvētais zaļais desmitnieks nebūt nav labs šāviens, jo, pirmkārt, tas izraisa dzīvniekam ciešanas un, otrkārt, pazemina medību produkcijas kvalitāti.
Interesants novērojums
Tiem stirnāžiem, kas nomedīti agri no rīta un ir tikko piepildījuši savu kuņģi ar svaigu barību, gremošanas trakta saturam nav ierastās nepatīkamās smakas, drīzāk svaigi pārstrādātas zāles smarža. Arī tiem bukiem, kas ir barojušies zirņu laukos, gaiši zaļais kuņģa saturs smaržo saldeni, pēc tādas kā raudzētas zirņu putras.
Trāpījums kakla skriemeļos vai mugurkaulā
Trāpījums kakla skriemeļos parasti izraisa tūlītēju kritienu vai pilnīgu kustību zudumu.
Trāpījums mugurkaulā visbiežāk izraisa tūlītēju dzīvnieka kritienu. Tomēr vairums mednieku cenšas no šāda trāpījuma izvairīties, jo tas bojā vienu no vērtīgākajām liemeņa daļām – muguras gaļu jeb karbonādi. Turklāt, ja tiek izmantota ekspansīvā svinu saturoša lode, trāpījums lielajā kaulā var radīt plašu svina šķembu izplatīšanos apkārtējos audos, tādējādi piesārņojot ievērojamu gaļas daļu. Pētījumi, tostarp rentgenogrammas, pierāda, ka mikroskopiskas svina daļiņas no ekspansīvajām lodēm var izplatīties ievērojamā attālumā no šāviena vietas. Piemēram, aļņa ķermenī tās konstatētas pat aptuveni metru no trāpījuma vietas. Tieši tādēļ arvien vairāk mednieku izvēlas izmantot ekspansīvās bezsvina lodes.
Trāpījums mugurkaulam aizmugurējā daļā var ļaut dzīvniekam saglabāt daļēju kustīgumu, taču tas nav spējīgs aizbēgt. Tādēļ absolūti nepieciešams nekavējoties doties pārbaudīt šāviena rezultātu un izbeigt dzīvnieka ciešanas.
Jāatceras, ka katrs šāviens ir atšķirīgs, un dzīvnieka uzvedību var ietekmēt lodes konstrukcija, tas, vai lode saskārās ar kaulu, kā arī šāviena attālums un trāpījuma leņķis. Daudziem ir nācies piedzīvot situācijas, kad dzīvnieks it kā ir stāvējis precīzi sāniski, taču lodes izejas vieta nav tieši pretī ieejas vietai, bet pa diagonāli caur ķermeni. Tā var notikt, ja dzīvnieka pozīcija nav novērtēta precīzi vai lode ir saskārusies ar kauliem dzīvnieka ķermeņa iekšpusē un mainījusi trajektoriju.
Trāpījums pa kājām
Trāpījums kājā parasti izraisa ļoti izteiktu un uzreiz pamanāmu reakciju. Dzīvnieks var paklupt, krist uz ceļiem vai pat uz sāniem, taču, ja nav skarti mugurkauls vai citi dzīvībai svarīgi orgāni, visbiežāk tas pēc mirkļa pieceļas un cenšas aizbēgt. Atkarībā no ievainojuma smaguma dzīvnieks var skriet uz trim kājām, vilkt ievainoto ekstremitāti vai izteikti klibot.
Šāds trāpījums pats par sevi nav letāls, tādēļ medniekam nekavējoties jānovērtē situācija un jābūt gatavam pēc iespējas ātrāk veikt atkārtotu, precīzu šāvienu, lai nepieļautu dzīvnieka ciešanas. Ja dzīvniekam izdodas aizbēgt, jāiegaumē tā bēgšanas virziens un pēc nepieciešamības nekavējoties jāuzsāk meklēšana, piesaistot asinspēdu suni.
Ir jāturpina skatīties
Viens no svarīgākajiem mednieku tikumiem ir pacietība un spēja saglabāt mieru. Jaunajiem medniekiem tas, iespējams, nav viegli, taču ir jāatceras, ka mierīgs un pārdomāts šāviens ir mednieka atbildība un pienākums pret dzīvnieku. Tas dod arī labāku rezultātu.
Pēc tam, kad sprūda mēlīte ir nospiesta, lai nenojauktu lodes trajektoriju un nepazaudētu dzīvnieku no redzesloka, ir jāturpina skatīties optikā, un tad medniekam ir iespēja ieraudzīt dzīvnieka reakciju uz šāvienu un aptuveni prognozēt rezultātu, kā arī iekšēji sagatavoties nepieciešamībai dzīvnieku meklēt vai nogaidīt kādu brīdi, pirms iet tam klāt. Tādēļ vecajās mednieku grāmatās un arī mūsdienu literatūrā tiek publicētas šādas shēmas, kas ļauj vizuāli iegaumēt ķermeņa reakciju uz šāvienu un pēc tam medību situācijā automātiski izprast, kas tad īsti ir noticis.
Ja pats nenomedīsi, kāds cits nošaus? Āzis pie mašīnas, kazlēna pīkstiens un lielākais pārsteigums
👉 Abonē 5 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 5 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūlija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
< />
