Jau piektdienas pēcpusdienā aizbraucu uz Jaunmoku pauguraini pēc zemes, kam kārtīga māla piedeva klāt, iegrābju pusspaini, mājās izsijāju caur sietu un novietoju bagāžniekā. Rīta agrumā došos uz Ventu veldzēt sirdi un dvēseli, ar pludiņmakšķeri vilinot skaistās, sportiskās un, protams, gardās vimbas, kuras savā ceļā uz nārsta vietām upē pie rumbas sastājušās biezā slānī.
Vai tad jāved līdzi tāds smagums kā zeme, vai nevar spēcīgo, koncentrēto vimbu barību jaukt ar vietējo, Ventmalā iegūto? Jā, daudzi jau tā dara, tikai īsti pareizi tas nav, jo upes spēcīgajā straumē jāraida barības bumbas, kuras irst lēnām un mālaina zeme tam ir kā radīta, bet upes krastu kurmju rakumos izmestā ir stipri vien liesa un smilšaina, kas straumē ātri vien izšķīst.
Vai tad nevar ķert bez iebarošanas? Atkal saku – jā, var, un pie rumbas, kur zivju daudz, jūs arī noteikti kādu vimbu noķersiet, bet vietās, kur to koncentrācija nav tik liela un vimbas tranzītā dodas uz augšu, vien uz īsu brīdi piestājot kādā bedrītē īsai atpūtai, tas jau būs problemātiski. Iebarota vieta, kuru laiku pa laikam papildina ar pāris apelsīna lieluma barības bumbām, pagarina rīta copes laiku un bieži vien pat pusdienas laika spilgtajā saulē zivis turpina aktīvi ķerties.
Es daru tā: ņemu kilogramu “NG Mix” vimbai paredzēto barību, lielā spainī to samitrinu (nesaleju), rūpīgi samaisu un piecpadsmit minūtes uzbriedinu, tad pievienoju zemi un atkal visu rūpīgi samaisu. Ja ūdens temperatūra zem desmit grādiem, barības attiecība pret zemi 1:4 – 5. Ūdenim kļūstot siltākam, zemi lieku arvien mazāk, pie piecpadsmit grādu temperatūras jau 1:2.
Gatavajai barībai pievienoju ap simts gramiem mušu kāpuru (var lietot arī sakapātas slieciņas vai pievienot motiļu aromāta atraktoru), makšķerēšanai nolūkoto vietu iebaroju ar trīs četrām barības bumbām, copei apsīkstot, atkal iemetu vienu divas bumbas. Šādā vietā noplūdināta makšķere, kuras āķis aprīkots ar diviem trim mušu kāpuriem un sešiem septiņiem motiļiem vai pāris mēslu slieciņām (ņem arī āķi ar trīs mušu kāpuriem), ātri vien nesīs vēlamos rezultātus.
Jāpiemin arī tāds svarīgs fakts, ka līdz ar nārstu jau vimbu makšķerēšana nebeidzas, nogurdinātās zivis lēnām dodas atpakaļ uz jūru un intensīvi barojas. Daudzas no tām uzturas upē ļoti ilgi, vietējie copes speci apgalvo, ka vimbas Ventā var noķert cauru gadu, arī tad, kad sala papus upei pārvilcis drošu un izturīgu ledus vāku.
Ko darīt ja žāvētavai nesanāk, bet delikatesi gribas?
Arī no dažām vimbām var pagatavot lielisku maltīti:
Zivīm notīra zvīņas un izgriež filejas (bez ādas, sīkās asakas neņem vērā), tās kārto lēzenā traukā un pārkaisa ar sāls un cukura maisījumu 3:1, uz 24 stundām ievieto ledusskapī, pēc tam samaļ gaļas mašīnā un pievieno sīki sakapātus sīpolus. Iegūto masu ziež uz rupjmaizes ar sviestu, pēc garšas apkaisot ar maltiem melnajiem pipariem.
Otrs variants: zivju filejas (te gan derētu izmantot biezās, muguras filejas) krietni apber ar rupjo sāli un zem sloga uz 24 stundām ievieto ledusskapī. Pagatavo etiķa, cukura 2,3 – 2,7% saldskābu marinādi, kuru pārlej nomazgātām filejām un pievieno plānās šķēlītēs sagrieztus sīpolus, uz 48 stundām ievieto ledusskapī, rezultāts labāks, kā savulaik populārajai Atlantijas siļķei.
