Jauna suņa ienākšana mājās ne vienmēr nozīmē tūlītēju draudzību ar jau esošo četrkājaino ģimenes locekli. Rūkšana, dzīšana prom, zobu rādīšana un mēģinājumi izvairīties no kucēna saimniekam var šķist satraucoša. Īpaši tad, ja runa ir par temperamentīgiem medību suņiem.
Kāds žurnāla lasītājs savulaik aprakstīja tieši šādu situāciju. Ģimenē, kur jau dzīvoja trīs gadus veca vācu medību terjera jeb jagdterjera kucīte, ienāca četrus mēnešus veca tās pašas šķirnes kucīte. Vecākais suns jauno ģimenes locekli nikni dzina prom, un saimnieki baidījās abus suņus pat laist kopā.
Vai tas nozīmē, ka suņi nekad nespēs sadzīvot? Ne obligāti. Tomēr šādu situāciju nevajadzētu arī vienkārši atstāt pašplūsmā un gaidīt, ka suņi paši visu nokārtos.
Rūkšana vēl nenozīmē, ka sācies kautiņš
Vispirms jāvērtē, kas patiesībā notiek starp abiem suņiem. Pieaugušam sunim var nepatikt kucēna uzmācība, rotaļīgums un nespēja ievērot robežas. Rūkšana, zobu rādīšana, novēršanās vai aiziešana prom var būt brīdinājuma signāli, ar kuriem vecākais suns cenšas panākt, lai kucēns atkāpjas.
Šādus signālus nevajadzētu automātiski uztvert kā agresiju, ko nepieciešams sodīt. Rūciens ir daļa no suņa komunikācijas. Daudz bīstamāka situācija var rasties, ja suns par brīdināšanu regulāri tiek sodīts un iemācās pirms uzbrukuma vairs nerūkt.
Vienlaikus nav pareizi pieņemt, ka pieaugušais suns kucēnam nekad nenodarīs pāri. Īpaši temperamentīgiem, neatlaidīgiem suņiem konflikts var saasināties ļoti ātri. Tāpēc saimnieka uzdevums ir vērot abu dzīvnieku uzvedību un nepieļaut situāciju, kurā vienam no tiem vienīgā iespēja apturēt otru kļūst fiziska konfrontācija.
Jagdterjers ir temperamentīgs, bet tas nenozīmē, ka nekontrolējami agresīvs
Vācu medību terjers radīts darbam un ir pazīstams ar drosmi, izturību, neatlaidību un izteiktu medību azartu. Tomēr šķirnes temperaments pats par sevi nav pamatojums uzskatam, ka divi jagdterjeri noteikti nespēs dzīvot kopā.
FCI šķirnes standartā vācu medību terjers raksturots kā drosmīgs, izturīgs, temperamentīgs, uzticams, sabiedrisks un apmācāms suns, kuram nevajadzētu būt agresīvam.
Taču jāņem vērā, ka šķirnei raksturīgā neatlaidība un pašpārliecinātība var izpausties arī savstarpējās attiecībās. Tāpēc īpaši svarīga ir konsekventa audzināšana un saimnieka spēja laikus pamanīt pieaugošu spriedzi.
Pirmā iepazīšanās var daudz ko izšķirt
Ja iespējams, abu suņu pirmo iepazīšanos labāk organizēt neitrālā teritorijā, nevis mājās, kur pieaugušais suns jau jūtas kā savā teritorijā.
Nav nepieciešams uzreiz abus suņus palaist kopā un cerēt, ka tie paši tiks galā. Iepazīšanās jāvada mierīgi, ļaujot suņiem vienam otru apostīt un vienlaikus uzmanīgi vērojot ķermeņa valodu.
Īpaša uzmanība jāpievērš arī kucēnam. Ja tas nepārtraukti lec virsū pieaugušajam sunim, kož, dzenas pakaļ vai neļauj tam atpūsties, saimniekam kucēns jāaptur. Pieaugušajam sunim nav jābūt tam, kurš katru reizi spiests noteikt robežas.
Savukārt, ja vecākais suns sāk kucēnu mērķtiecīgi vajāt, iedzīt stūrī, neļauj tam atkāpties vai konflikts kļūst arvien intensīvāks, situācija jāpārtrauc.
Ja starp suņiem valda spriedze, tos nedrīkst atstāt vienus
Kamēr nav skaidrs, ka abi suņi viens otra klātbūtnē jūtas droši, tos nevajadzētu atstāt kopā bez cilvēka uzraudzības.
Kad saimnieka nav mājās, drošākais risinājums ir suņus nošķirt dažādās telpās vai izmantot drošus norobežojumus. Tas nav sods un nenozīmē, ka suņi nekad nesadzīvos. Tā vienkārši ir konfliktu novēršana laikā, kad cilvēks nevar kontrolēt situāciju.
Īpaši uzmanīgiem jābūt ar resursiem, par kuriem var rasties konkurence, piemēram, barību, kauliem, kārumiem, rotaļlietām un pat saimnieka uzmanību. Katram sunim jābūt savai ēšanas vietai un iespējai netraucēti atpūsties.
Iemācies lasīt suņa ķermeņa valodu
Viens no svarīgākajiem saimnieka uzdevumiem ir pamanīt konfliktu vēl pirms tas sācies.
Suņi savā starpā nepārtraukti sazinās ar ķermeņa valodu. Saspringts ķermenis, sastingšana, ciešs skatiens, mutes pēkšņa aizvēršana, svara pārnešana uz ķermeņa priekšu, ceļa aizšķērsošana otram sunim vai neatlaidīga sekošana var liecināt par pieaugošu spriedzi.
Arī astes luncināšana pati par sevi nenozīmē, ka suns ir draudzīgi noskaņots. Lai saprastu dzīvnieka emocionālo stāvokli, jāvērtē viss ķermenis un konkrētā situācija.
Ja viens suns cenšas aiziet, novērš skatienu vai meklē iespēju paslēpties, bet otrs tam neatlaidīgi seko, ir laiks iejaukties un dot abiem iespēju nomierināties.
Katram sunim vajadzīgs laiks atsevišķi ar saimnieku
Jaunā suņa ienākšana ģimenē nenozīmē, ka turpmāk viss jādara tikai abiem kopā. Tieši pretēji, īpaši medību suņiem ir ļoti svarīgi arī individuāli treniņi.
Kucēnam atsevišķi jāmācās atsaukšana, paklausība, kontakts ar saimnieku un citas pamatprasmes. Ja tas visu laiku darbojas tikai kopā ar pieredzējušo suni, pastāv risks, ka jaunais suns vairāk sekos otram sunim, nevis mācīsies sadarboties ar cilvēku.
Arī vecākajam sunim nepieciešams saglabāt ierasto kontaktu ar saimnieku, pastaigas, darbu un atpūtu bez kucēna klātbūtnes.
Vai sterilizācija atrisinās konfliktu?
Oriģinālajā situācijā kinoloģe Sanita Goricka kā vienu no iespējām divu kucīšu gadījumā minēja sterilizāciju, ja vien abas nav paredzētas vaislai. Hormonālās izmaiņas atsevišķos gadījumos patiešām var ietekmēt suņu savstarpējās attiecības.
Tomēr sterilizāciju nevajadzētu uztvert kā universālu līdzekli agresijas vai savstarpēju konfliktu novēršanai. Ja problēmas pamatā ir bailes, resursu sargāšana, nepietiekama socializācija, slikta iepriekšējā pieredze vai jau nostiprinājies konflikts starp konkrētajiem suņiem, operācija pati par sevi problēmu neatrisinās.
Tāpēc lēmumu par sterilizāciju vispirms vajadzētu pārrunāt ar veterinārārstu, ņemot vērā konkrētā suņa veselību, vecumu un situāciju.
Ko noteikti nevajadzētu darīt?
Nevajadzētu suņus speciāli salaist kopā ar domu, ka tiem vienreiz jāizkaujas un pēc tam viss būs skaidrs. Šāds konflikts var beigties ar nopietnām traumām un vēl vairāk pasliktināt abu suņu attiecības.
Tāpat nevajadzētu izmantot fiziskus sodus vai satvert suni aiz skausta un celt to gaisā, kā tas ieteikts dažos agrākos suņu audzināšanas materiālos. Šādas metodes nav nepieciešamas, lai sunim noteiktu robežas, un var tikai palielināt stresu un konflikta risku.
Daudz drošāk ir pārvaldīt vidi, novērst situācijas, kas izraisa konfliktu, atalgot mierīgu uzvedību un katram sunim iemācīt skaidras komandas.
Kad nepieciešama speciālista palīdzība?
Ja konflikti kļūst intensīvāki, kāds no suņiem jau ir savainots, viens suns otru sistemātiski vajā vai bloķē, rodas konflikti par ēdienu vai citiem resursiem, vai arī saimnieks vairs nejūtas droši abus suņus turēt kopā, nevajadzētu gaidīt nākamo kautiņu.
Šādā situācijā vislabāk konsultēties ar kvalificētu kinologu vai suņu uzvedības speciālistu, kurš var novērot abus dzīvniekus klātienē un izstrādāt konkrētajai situācijai piemērotu rīcības plānu.
Mērķis nav panākt, lai abi suņi par katru cenu kļūtu par labākajiem draugiem. Dažiem pietiks ar mierīgu līdzāspastāvēšanu. Svarīgākais ir panākt, lai abi dzīvnieki mājās justos droši un saimnieks spētu viņu savstarpējās attiecības kontrolēt.
Skābekļa maskas aļņiem un kad esi nogriezts nost no labumiem. “Šauj garām!” 353. epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
