Domāju, ka nekur tā neiet kā medībās vai makšķerēšanā. Un te nu jāteic, ka tā patiešām arī ir, savos daudzajos klejojumos ar makšķeri gar upēm vai laivu braucienos pa ezeriem esmu saskatījies, bet vēl vairāk saklausījies par dažādiem interesantiem un reizēm pat neticamiem atgadījumiem pie ūdeņiem. Par vienu tādu, notikušu pavisam nesen, lielajos copmaņu svētkos pirmajā maijā – dienā, kad Latvijā tiek atklāta sezona spiningošanā no laivām.
Raimonds Blumbergs savas darba gaitas aizvada, strādājot garīgu darbu, un, kā mēs visi labi zinām, prāta spējas vislabāk atjaunojas saistībā ar dabu. Raimonds, būdams romantiķis, man sarunā teica, ka viņam copes izbraukumos jau nemaz zivju nevajag, bet pietiek ar melodiju, kuru rada Ventas rumbas šalkoņa, un ainavām, kādas paveras pa auto logu, dodoties cauri Kurzemes Šveicei pie savas sapņu upes Ventas.
Tāpat kā daudzus citus gadus, arī šogad līdaku atklāšanas sezonā Raimonds bija pie upes, lūk, ko viņš pastāstīja: “Pirmajā maijā kopā ar copes biedru devāmies uz Ventu netālu no manas dzimtās Ventspils. Bijām nolēmuši iemēģināt roku, medījot asarpuikas. Laiks ritēja raiti, saulīte kāpa augstāk un sildīja arvien spēcīgāk, cope nebija intensīva, bet kādu puskālu salasīju. Beidzām copi, atgriezos Ventspilī, bet mana dzīvesbiedre Inga, būdama kaislīga makšķerniece, mani sakacināja uz jauniem copes varoņdarbiem, un divatā devāmies uz Pilteni līdaku medībās. Te jāsaka, ka savus līdaku mānekļus biju aizmirsis Rīgā un nācās izlīdzēties ar tiem, kurus salasīju tēva garāžā. Nonācis pie upes, pie 0,1 “Varivas” auklas, kura bija uztīta uz “Daiwas” spoles, piekabināju “Mepps Aglia” nr. 4 rotiņu un ar “Konger 2-12” kātu sāku apmētāt līci, no kura ārā jau spraucās pirmās ūdens augu lapas. Trešajā metienā ņēmiens, bet apmēram divus kilogramus smaga līdaciņa pie krasta noāķējās. Turpināju tādā pašā garā, rotiņš it kā kaut kur aizķērās, un tad sekoja mežonīgs spoles kauciens. Tievā aukliņa zibenīgi tinās ārā no spoles. Sapratis, ka ar 150 metriem auklas, lai apturētu milzeni, nepietiks, sāku skriet līdzi zivij gar upi. Kad atlika pāris metru auklas, sapratu – nav variantu – jātur. Turēju un, kā par brīnumu, noturēju. Tā turēju minūtes četrdesmit. Tad sāku metru pa metram atkarot auklu. Pēc pārdesmit minūtēm no ūdens parādījās rotiņa lapiņa un milzīgas līdakas aste, kurā bija iecirties āķis. Līdaka ar asti pa priekšu lēnām tuvojās krastam. Ko darīt? Iebrist nevaru, uztveramā tīkliņa nav, kāts viegls, aukla tieva, nolēmu – ņemšu aiz astes kā lasi. Noliku spiningu zemē, satvēru ar abām rokām zivs asti un vilku. Izslīdēja, zivs metās prom, vilkdama līdzi spiningu, pēdējā brīdī to pagrābu, pieturēju, līdaka apgriezās, atplēta muti, notēmēja uz manu zābaku un metās tam virsū. Sagrābu to ar abām rokām un izmetu krastā, trīcošām rokām un kājām noslīgu zālē.
Kad mednieki dodas makšķerēt. Ķeram asarus
