Bolīvijas mežos atklāts līdz šim zinātnei neaprakstīts savvaļas kaķis, kas ir mazāks par vidējo mājas kaķi. Jaunā suga, kurai dots zinātniskais nosaukums Leopardus tilcayo, kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem pēdējā gadsimta atklājumiem kaķu dzimtas izpētē. Turklāt zinātnieki uzskata, ka tas varētu būt tikai sākums – pasaulē, iespējams, joprojām dzīvo vairākas savvaļas kaķu sugas, par kuru eksistenci mēs pat nenojaušam.
Viss sākās ar kādu neparastu kaķēnu, kuru vietējais iedzīvotājs atrada uz ceļa netālu no meža. Vīrietis bija pārliecināts, ka tas ir neparastas šķirnes mājas kaķis, tāpēc paņēma dzīvnieku pie sevis. Tomēr aptuveni pēc gada kļuva skaidrs, ka viņa jaunais mājdzīvnieks nebūt nav parasts kaķis.
Šis šķietami ikdienišķais notikums aizsāka zinātnisku izmeklēšanu, kuras rezultātā tika atklāta pilnīgi jauna savvaļas kaķu suga.
Neparastais kaķis, kas pārsteidza zinātniekus
2016. gadā Bolīvijā strādājošā bioloģe un National Geographic pētniece Paola Nogalesa-Askarrunsa (Paola Nogales-Ascarrunz) saņēma zvanu no vietējās savvaļas dzīvnieku patversmes. Tajā bija nogādāts neparasts kaķis, kura izskats mulsināja pat pieredzējušus dzīvnieku aprūpētājus.
Dzīvniekam bija neliels, it kā saplacināts purniņš, īsas, noapaļotas ausis un garas ūsas. Tā kažoku rotāja izteiksmīgi plankumi, kas atgādināja leoparda rakstu.
Kaķis bija pārsteidzoši mazs. Tā ķermeņa garums no galvas līdz astes pamatnei sasniedza aptuveni 46 centimetrus, bet svars bija tikai 1,4 kilogrami.
Tātad šis savvaļas plēsējs bija ievērojami mazāks par lielāko daļu mājas kaķu.
Nogalesa-Askarrunsa, kura dibinājusi un vada Bolīvijas kaķu dzimtas dzīvnieku izpētes programmu Programa de Investigación de Félidos Bolivia, nekavējoties devās uz Senda Verde savvaļas dzīvnieku patversmi Bolīvijas Andu subtropu reģionā.
Pētniece atceras, ka neparastais dzīvnieks viņu tik ļoti aizrāvis, ka viņa uzņēmusi aptuveni simt fotogrāfiju.
Tobrīd zinātniece vēl nenojauta, ka viņas priekšā atrodas dzīvnieks, kas liks pārskatīt līdzšinējos priekšstatus par savvaļas kaķu daudzveidību.
Sākotnēji uzskatīja, ka tā ir jau zināma suga
Sākumā pētniece pieņēma, ka dzīvnieks pieder pie sugas Leopardus tigrinus.
Šos nelielos, plankumainos savvaļas kaķus dēvē par tīģerkaķiem jeb oncillām. Suga pirmo reizi aprakstīta jau 1775. gadā, balstoties uz kāda Franču Gviānā novērota dzīvnieka ilustrāciju.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka šie kaķi sastopami plašā Centrālamerikas un Dienvidamerikas teritorijā, tostarp Bolīvijā.
Tomēr 2019. gadā, gatavojot izdevumu par Bolīvijas savvaļas kaķiem, Nogalesa-Askarrunsa pamanīja kaut ko neparastu.
Viņas fotografētā dzīvnieka kažoka raksts būtiski atšķīrās no kaķiem, kas sastopami kaimiņvalstī Brazīlijā.
Bolīvijas kaķim plankumi jeb rozetes bija ievērojami lielāki.
Šī atšķirība lika zinātniecei aizdomāties, vai patiesībā runa nav par līdz šim nezināmu sugu.
Taču ar ārējā izskata salīdzināšanu vien nepietika. Lai pierādītu, ka dzīvnieks patiešām pieder citai sugai, bija nepieciešami ģenētiskie pētījumi.
Ģenētiskā analīze atklāj pārsteidzošu patiesību
Pagāja vēl vairāki gadi, līdz pētniekiem izdevās detalizēti izpētīt neparastā kaķa genomu.
Nogalesa-Askarrunsa sadarbojās ar Brazīlijas Riugrandi du Sulas Pontifikālās katoļu universitātes ģenētiķi Eduardu Eiziriku (Eduardo Eizirik) un Antverpenes Universitātes pētnieku Jonu Leskroartu (Jon Lescroart).
Zinātnieki salīdzināja 38 Leopardus ģints dzīvnieku pilnos genomus. Rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādījās, ka Bolīvijā atrastais kaķis ģenētiski būtiski atšķiras no pārējiem tīģerkaķiem. Turklāt tā evolūcijas līnija no radniecīgajām sugām atdalījusies aptuveni pirms 1,4 miljoniem gadu.
Šāds evolūcijas attālums ir salīdzināms ar atšķirībām starp mūsdienu lauvām un izmirušajām alu lauvām.
Pētījuma rezultāti publicēti zinātniskajā žurnālā Current Biology, un pētnieki jaunajai sugai piedāvājuši nosaukumu Leopardus tilcayo.
Tas ir īpašs atklājums, jo šoreiz zinātnieki nav vienkārši mainījuši kādas jau zināmas pasugas statusu. Viņi aprakstījuši līdz šim zinātnei nezināmu savvaļas kaķu sugu.
Kāpēc kaķim dots nosaukums tilcayo?
Jaunās sugas nosaukums izvēlēts, godinot vietējo iedzīvotāju zināšanas. Bolīvijas iedzīvotāji šo dzīvnieku jau izsenis saukuši par tilcayo. Kad zinātnieki jautājuši, kāpēc izmantots tieši šāds nosaukums, vietējie atbildējuši, ka to nezina. Tā šos kaķus saukuši viņu vecvecāki, un nosaukums vienkārši nodots no paaudzes paaudzē.
Interesanti, ka vārdam tilcayo, šķiet, nav konkrētas nozīmes ne spāņu, ne Bolīvijā lietotajā kečvu valodā. Tomēr vietējie iedzīvotāji šo dzīvnieku pazinuši jau sen, lai gan zinātnei tā eksistence līdz šim nebija zināma.
Kur dzīvo jaunatklātais savvaļas kaķis?
Pagaidām zinātnieki var droši apstiprināt, ka Leopardus tilcayo sastopams Bolīvijas Jungasas mežos, kas plešas Andu kalnu austrumu nogāzēs. Šim reģionam raksturīgi mitri kalnu meži un īpaši bagātīga bioloģiskā daudzveidība.
Lai gan jaunās sugas atklāšana ir nozīmīgs zinātnisks sasniegums, par pašu dzīvnieku pagaidām zināms pārsteidzoši maz. Pētnieki vēl tikai cenšas noskaidrot, ar ko šie kaķi barojas, kā tie vairojas, kādi ir to dabiskie ienaidnieki un cik plaša ir sugas izplatības teritorija. Nav zināms arī tas, cik daudz Leopardus tilcayo īpatņu dzīvo savvaļā.
Kā atzīst viena no pētījuma autorēm Paola Nogalesa-Askarrunsa, zinātniekiem joprojām trūkst pat visvienkāršākās informācijas par šo dzīvnieku dzīvesveidu.
Atklājums, kas maina priekšstatus par savvaļas kaķu evolūciju
Jaunās sugas atklāšana ir nozīmīga ne tikai tāpēc, ka zinātniekiem izdevies identificēt līdz šim neaprakstītu dzīvnieku. Pētījuma rezultāti liek pārskatīt arī līdzšinējos priekšstatus par Leopardus ģints evolūciju un savstarpējo radniecību.
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka tīģerkaķi veido vienu plaši izplatītu sugu. Tomēr pēdējo gadu ģenētiskie pētījumi atklājuši daudz sarežģītāku ainu. Jau 2013. gadā zinātnieki ieguva pierādījumus, ka dzīvnieki, kurus līdz tam pieskaitīja sugai Leopardus tigrinus, patiesībā pārstāv divas atšķirīgas sugas. Savukārt 2024. gadā pētnieki ierosināja nodalīt vēl vienu ģenētiski atšķirīgu sugu.
Jaunākajā pētījumā zinātnieki izšķir jau piecas tīģerkaķu sugas. Tas nozīmē, ka dzīvnieki, kurus vēl nesen uzskatīja par vienas sugas pārstāvjiem, patiesībā veido veselu savstarpēji radniecīgu sugu grupu.
Ģenētiķis Eduardu Eiziriks, kurš tīģerkaķu izpētē iesaistīts aptuveni 25 gadus, skaidro, ka katrs jauns ģenētiskais pētījums palīdz atklāt līdz šim nepamanītas atšķirības. Jo vairāk zinātnieki uzzina par šo dzīvnieku genomiem, jo skaidrāk kļūst redzams, cik sarežģīta patiesībā ir to evolūcijas vēsture.
Kāpēc šos savvaļas kaķus ir tik grūti atšķirt?
Lielos kaķu dzimtas plēsējus, piemēram, lauvas, tīģerus un sniega leopardus, pēc ārējām pazīmēm iespējams atšķirt salīdzinoši viegli. Taču ar mazajiem savvaļas kaķiem situācija ir ievērojami sarežģītāka.
Dažādu sugu pārstāvji var būt ļoti līdzīgi gan pēc ķermeņa uzbūves, gan kažoka krāsas un plankumu izvietojuma. Atšķirības reizēm ir tik nelielas, ka pat pieredzējušiem pētniekiem nav iespējams droši noteikt sugu, balstoties tikai uz dzīvnieka izskatu.
Turklāt šie plēsēji ir ārkārtīgi piesardzīgi un lieliski prot izvairīties no cilvēkiem. Pat automātisko meža kameru uzņemtajās fotogrāfijās ne vienmēr iespējams saskatīt visas sugas noteikšanai nepieciešamās pazīmes.
To labi ilustrē kāds jaunajā pētījumā izmantots muzeja eksemplārs. Sākotnēji tas bija identificēts kā margajs – cita neliela savvaļas kaķu suga. Taču, rūpīgāk izpētot dzīvnieka apmatojuma augšanas virzienu uz skausta, zinātnieki secināja, ka tas patiesībā pieder tīģerkaķiem.
Šādos gadījumos īpaši nozīmīga kļūst ģenētiskā analīze. Tā ļauj atklāt atšķirības, kuras nav iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci, un precīzāk noteikt dažādu sugu savstarpējo radniecību.
Iespējams, pasaulē dzīvo vēl vairāk nezināmu savvaļas kaķu
Bolīvijā atklātais Leopardus tilcayo varētu būt tikai sākums. Jaunā pētījuma rezultāti liecina, ka arī citās savvaļas kaķu grupās, iespējams, slēpjas līdz šim neatklāta sugu daudzveidība.
Piemēram, pētnieki ieguvuši pierādījumus par jaunu Peru sastopamu tīģerkaķa pasugu – Leopardus tigrinus antisuyo. Savukārt margajs (Leopardus wiedii), kuru līdz šim uzskatīja par vienu sugu ar plašu izplatības teritoriju no Meksikas līdz Argentīnai, patiesībā varētu pārstāvēt pat četras atšķirīgas sugas.
Savvaļas mazo kaķu aizsardzības fonda dibinātājs un direktors Džeimss Sandersons uzskata, ka jaunie atklājumi būtiski maina priekšstatus par šo dzīvnieku radniecību. Viņaprāt, iespējams, ka četras atšķirīgas margaju evolūcijas līnijas no kopīga priekšteča atdalījušās aptuveni pirms miljona gadu.
Tomēr ģenētiķis Eduardu Eiziriks uzsver, ka šādu secinājumu apstiprināšanai vēl nepieciešami papildu pētījumi, kas būtu īpaši veltīti margaju ģenētikai.
Zinātnieki pieļauj, ka līdzīgas izpētes metodes nākotnē varētu palīdzēt atklāt jaunas savvaļas kaķu sugas arī Āfrikā un Āzijā.
Jaunu sugu atklāšana var mainīt arī to aizsardzības nepieciešamību
Jaunu sugu identificēšana nav tikai zinātnisks sasniegums. Tā var būtiski ietekmēt arī savvaļas dzīvnieku aizsardzību, jo viens no svarīgākajiem kritērijiem, pēc kuriem vērtē sugas apdraudētību, ir tās izplatības teritorija un populācijas lielums.
Ja tiek uzskatīts, ka viena savvaļas kaķu suga sastopama plašā teritorijā no Brazīlijas dienvidiem līdz Kostarikai, var rasties iespaids, ka tās populācija ir pietiekami liela un izmiršanas risks nav augsts. Taču situācija būtiski mainās, ja ģenētiskie pētījumi atklāj, ka patiesībā šajā teritorijā dzīvo piecas atšķirīgas sugas.
Tādā gadījumā katrai sugai ir sava, ievērojami mazāka izplatības teritorija un atsevišķa populācija. Tas nozīmē, ka arī to aizsardzības stāvoklis jāvērtē individuāli.
Kā skaidro Džeimss Sandersons, šādi atklājumi var radīt nepieciešamību pastiprināt sugu aizsardzības pasākumus. Ja iepriekš viena plaši izplatīta suga izrādās vairākas atsevišķas sugas, katras populācijas lielums var būt daudz mazāks, nekā sākotnēji pieņemts.
Jaunatklātās Leopardus tilcayo sugas gadījumā šis jautājums ir īpaši aktuāls, jo zinātniekiem pagaidām nav zināms ne tās kopējais īpatņu skaits, ne precīzas izplatības robežas. Līdz ar to vēl nav iespējams pilnvērtīgi novērtēt arī iespējamos apdraudējumus.
Pasaule joprojām glabā pārsteigumus
Mūsdienās zinātnieki regulāri ziņo par jaunu sugu atklāšanu, taču lielākoties tie ir kukaiņi, mikroorganismi un citi nelieli organismi, kurus dabā ir viegli nepamanīt.
Pavisam citādi ir ar savvaļas kaķi, kas pēc izskata atgādina nelielu mājas mīluli. Šķiet neticami, ka 21. gadsimtā, kad pētnieku rīcībā ir satelīti, automātiskās meža kameras un modernas ģenētiskās analīzes metodes, joprojām iespējams atklāt līdz šim zinātnei neaprakstītu kaķu dzimtas sugu.
Tomēr tieši tas noticis Bolīvijā.
Pētniece Paola Nogalesa-Askarrunsa atgādina, ka cilvēki nereti dzīvo ar pārliecību – lielākā daļa pasaules jau ir izpētīta un nozīmīgu atklājumu iespējas kļūst arvien mazākas. Taču patiesībā daba joprojām glabā neskaitāmus noslēpumus.
Bolīvijas mežos atrastais mazais, plankumainais kaķis ir spilgts pierādījums tam, ka pat šķietami labi izpētītās dzīvnieku grupās iespējami pārsteidzoši atklājumi.
Un, iespējams, kaut kur pasaules mežos jau šobrīd dzīvo vēl kāda savvaļas kaķu suga, kuru vietējie iedzīvotāji pazīst jau paaudzēm ilgi, bet zinātnieki vēl nav paguvuši aprakstīt.
Avots: National Geographic – Meet the first new cat species discovered in 100 years
Kad atbrauks specvienība un sašņorēs. Par nākotni un zaļo teroru. Šauj garām #357
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz 18. oktobrim ar tematiskajiem pielikumiem par izdevīgāku cenu.
Žurnāla Medības oktobra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
