Bebrs. Viens no neparastākajiem medījamiem dzīvniekiem Latvijā. Šķiet, lielākā daļa mednieku par bebru zina visu, taču tikai līdz brīdim, kad jādodas bebru medībās…
Ko tad mēs zinām par bebru?
Bebri Latvijas teritoriju ir apdzīvojuši jau kopš pēdējā ledus laikmeta. Līdz pat 18. gadsimtam bebri bija plaši izplatīti. Diemžēl pastiprinātais pieprasījums pēc bebru dziedzeriem un bebru ādām izraisīja nesaudzīgas medības, kuru dēļ līdz 19. gadsimta otrajai pusei bebri Latvijā tika pilnībā iznīcināti.
1927. gadā Latvijā tika sākta bebra reaklimatizācija. No Norvēģijas tika atvesti divi bebru pāri un ielaisti Stendes upē. 1939. gadā Kurzemē jau bija 60 līdz 80 bebru. 1952. gadā no Voroņežas rezervāta atveda vēl piecus pārus bebru ar melnu kažoku. Tos izlaida dažādās vietās Kurzemē. Ap 1955. gadu Latvijas teritorijā sākās pastāvīga bebru ieceļošana no Baltkrievijas, Krievijas un Lietuvas. Tie apguva jaunas teritorijas Kurzemes dienvidu daļā, Zemgalē un Latgalē. Bet 1975. gadā Vidzemē tika izlaisti bebri, kas saķert tepat Latvijā – Abavas, Ventas un Slocenes upju baseinos. Šobrīd bebrs no kādreiz aizsargājama un reta dzīvnieka kļuvis par neatņemamu Latvijas faunas sastāvdaļu.
Bebrs ir augēdājs, tā barībā, pēc literatūras datiem, var ietilpt 200 līdz 300 augu sugu. Vasarā barojas galvenokārt ar ūdens un krasta lakstaugiem. Koki un krūmi šajā gadalaikā pārtikā netiek lietoti gandrīz nemaz. Rudenī, ziemā un pavasarī pārsvarā pārtiek no kārklu, apses un bērzu zaru mizas. Turklāt apsei vienmēr tiek dota priekšroka. Tāpat šajā laikā bebrs ēd arī niedru un citu ūdensaugu sakneņus. Rudeņos bebri ziemas periodam veido arī barības krājumus no nograuztiem kokiem un krūmājiem, kurus nogremdē ūdenī pie savas mītnes ieejas.
Bebrs savām vajadzībām ir spējīgs pielāgot gandrīz jebkuru saldūdens ūdenstilpi, kur vien atrodama piemērota barība. Taču bebram, protams, ir vietas, kurām tas dod priekšroku. Piemēram, caur mežiem lēni tekošas upes, strauti un grāvji, tāpat arī dīķi un aizauguši ezeri. Tās parasti ir vietas ar bagātīgu piekrastes veģetāciju, kā arī ūdenstilpes tiešā tuvumā augošas kārklu, apšu vai vītolu audzes. Bebrs ir dzīvnieks, kas visaktīvāk pārveido apkārtējo vidi, to pielāgojot savām vajadzībām.
Alas, kuras rok bebrs, mēdz sazaroties, un to garums var pārsniegt desmit metrus. Tās sniedzas ieslīpi uz augšu krasta valnī. Alu galos ir izveidoti ar skaidām izklāti paplašinājumi – midzeņi, kuros bebri atpūšas, audzina mazuļus un, ja nav lielākas bebru mājas, arī ziemo.
Bebrs ir dzīvnieks, kuru pilnībā var izmantot cilvēka vajadzībām. Tā būs gan vērtīga kažokāda, gan garšīga gaļa. Tāpat ļoti vērtīgi ir kastora dziedzeri, ko jau senatnē lietoja tautas medicīnā. Tie bieži tiek izmantoti arī mūsdienās.
Kad alnis lamājas, sasaluši bebri un lietas, kas kaitina. Video blogs #104
Daži vērtīgi padomi
Mednieku novērojumi liecina, ka bebrs māk skaitīt! Tā kā tas ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks, tas lieliski jūt ūdenstilpes krasta vibrācijas soļu dēļ. Tādēļ uz medību vietu ir vērts doties divatā. Viens mednieks paliek uz vietas, bet otrs dodas tālāk. Bebrs to jūt un no alas iznāk daudz ātrāk. Tāpat ir vērts izmantot nelielus medību tornīšus, kas ļauj labāk pārraudzīt medību vietu – bebram būs mazāk izredžu mednieku pamanīt. Arī šāviens stāvākā leņķī uz peldošu dzīvnieku būs efektīvāks.
Bebru medībās bieži pēc medījuma nākas teju peldēt uz grāvja pretējo krastu vai kājām iztaustīt tā gultni. Taču var izgatavot speciālu bebru makšķeri, ar kuru medījumu var izvilkt krastā sausām kājām.
Nepieciešams viens cieta metāla āķis un vecs četrus piecus metrus garš makšķerkāts. Āķi piestiprina pie makšķeres tievākā gala un pārnēsājot uz smailes uzdur korķa gabaliņu. Savukārt kātam piesien lences, lai makšķeri ērti varētu nest uz muguras un tā netraucētu šaujot.
Kad bebrs nomedīts, atliek vien atvāzt kātu nepieciešamajā garumā un medījumu pievilkt pie krasta. Ja bebrs paspējis ienirt, ar kātu viegli pārbaudīt gultni un atrast nogrimušo dzīvnieku.
Vērts izmēģināt arī bebra greizsirdības eliksīru. Bebri iezīmē un rūpīgi apsargā savu teritoriju, padzenot dzīvniekus no citām ģimenēm. Tāpēc viens no vienkāršākajiem paņēmieniem ir pārnest zemi no svešas bebru takas uz vietu, kur plānots medīt. Zeme jāizbārsta tur, kur dzīvnieciņi iznāk no ūdens un barojas. Vietējie sajutīs svešo smaržu un nāks meklēt iebrucēju.
Vēl efektīvāks paņēmiens, izmantojot bebru smaržu dziedzerus, ir pagatavot greizsirdības eliksīru. Sīki sagrieztus dziedzerus ievieto traukā un pārlej ar karstu ūdeni. Iegūst dzeltenīgu šķidrumu ar stipru smaržu, ko noslēgtā traukā var glabāt ilgāku laiku.
Dodoties medībās, ar šo šķidrumu apstrādā koku zariņus un iemet ūdenī vietā, kur bebri pārvietojas visintensīvāk. Smarža izplatīsies ūdenī, un jau pēc brīža vietējie bebri uzpeldēs, lai meklētu iespējamo miera traucētāju. Atliks vien izdarīt trāpīgu šāvienu.
Šim pašam mērķim var izmantot bebra anālo dziedzeru saturu, kam ir majonēzes konsistence. To iepilda trauciņā un ņem līdzi uz medībām. Ar biezo vielu apziež kādu garāku zaru un iemērc ūdenī augšpus bebru apmetnes. Straume smaržu nesīs uz leju un apmetnes saimnieki nāks svešinieku meklēt. Jāatceras vien tas, no kuras apmetnes bebriem saturs iegūts, un tas jāizmanto citā apmetnē.
Vairāk lasi žurnāla Medības pielikumā Gaides medības!
Ar dronu pakaļ briežiem un bebriem. “Šauj garām!” #328 epizode
👉 Abonē 9 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē e-izdevumu 9 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības marta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
