Gadu desmitiem cilvēces aizvēsture tika skaidrota pēc ļoti vienkāršas shēmas – vīrieši medīja, bet sievietes vāca augus, rūpējās par bērniem un gaidīja mednieku atgriešanos apmetnē. Šis priekšstats tik dziļi iesakņojies populārajā kultūrā, mācību grāmatās un pat zinātniskajās interpretācijās, ka ar ieroci attēlots cilvēks klinšu zīmējumos gandrīz automātiski tika uzskatīts par vīrieti.
Taču jaunākie arheoloģiskie pētījumi atklāj daudz sarežģītāku ainu. Sieviešu apbedījumos atrasti lielo dzīvnieku medībām paredzēti rīki, bet dažos aizvēsturiskos klinšu zīmējumos sievietes redzamas ar lokiem un bultām, vajājot dzīvniekus vai piedaloties kopīgās medībās. Arī etnogrāfiskie dati liecina, ka medības ne visās mednieku un vācēju sabiedrībās bijušas tikai vīriešu nodarbošanās.
Tomēr te svarīgi nesteigties no viena stereotipa otrā. Pētnieki uzsver, ka jānošķir trīs dažādas pierādījumu grupas. Apbedījumi ar medību rīkiem ir tieši arheoloģiskie dati, klinšu zīmējumi prasa interpretāciju, savukārt mūsdienu vai nesen pastāvējušu mednieku un vācēju kopienu pieredzi nevar automātiski attiecināt uz cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms tūkstošiem gadu.
Vai sievietes vieta ir virtuvē, nevis mežā? Arguments, kas uzkurina diskusijas
Deviņus tūkstošus gadu sens mednieces kaps
Viens no nozīmīgākajiem atradumiem tika veikts 2018. gadā Vilamaja Patjha arheoloģiskajā vietā Peru Andu augstienē. Aptuveni 3925 metru augstumā virs jūras līmeņa arheologi atklāja jauna cilvēka apbedījumu, kas datēts ar aptuveni deviņus tūkstošus gadu senu pagātni.
Līdzās mirstīgajām atliekām atrada bagātīgu rīku komplektu – akmens šāviņu uzgaļus, šķilas, skrāpjus, iespējamu nazi, dzīvnieku apstrādei paredzētus rīkus un sarkanā okera gabaliņus. Pēc priekšmetu izvietojuma pētnieki secināja, ka tas bijis vienots lielo dzīvnieku medību un medījuma apstrādes rīku komplekts.
Sākotnēji tika pieņemts, ka apbedītais cilvēks bijis vīrietis. Tomēr osteoloģiskā izpēte radīja šaubas, bet zobu emaljas olbaltumvielu analīze apstiprināja – mirstīgās atliekas piederējušas jaunai sievietei. Pēc pētnieku aplēsēm, nāves brīdī viņai bijuši aptuveni 17–19 gadi.
Izotopu analīze savukārt parādīja, ka uzturā viņa lietojusi gan sauszemes augus, gan dzīvnieku izcelsmes pārtiku. Apbedījuma konteksts, rīku izvietojums, dzimuma noteikšana un citi dati ļāva pētniekiem šo atradumu uzskatīt par vienu no pārliecinošākajiem agrīnas sievietes mednieces apbedījumiem Amerikā.
2020. gadā žurnālā Science Advances publicētā pētījuma autori neaprobežojās tikai ar šo vienu atradumu. Viņi pārskatīja informāciju par 429 vēlīnā pleistocēna un agrīnā holocēna cilvēkiem no 107 arheoloģiskajām vietām Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā.
Ar lielo dzīvnieku medībām saistīti rīki tika atrasti pie 27 cilvēkiem, kuru dzimums bija noteikts. Vienpadsmit no tiem bija sievietes, bet sešpadsmit – vīrieši.
Izmantojot statistisko modelēšanu, pētnieki aprēķināja, ka sievietes varēja veidot aptuveni 30–50% no agrīnajiem lielo dzīvnieku medniekiem pētītajās populācijās.
Tomēr tas nenozīmē, ka varam droši apgalvot, ka visās aizvēsturiskajās Amerikas sabiedrībās puse mednieku bija sievietes. Arī paši pētījuma autori norādīja uz arheoloģisko datu ierobežojumiem. Ne visi apbedījumi saglabājušies vienlīdz labi, ne visiem cilvēkiem dzimums noteikts ar biomolekulārām metodēm, turklāt līdzās cilvēkam apbedīts ierocis ne vienmēr nepārprotami pierāda viņa ikdienas nodarbošanos.
Vilamaja Patjha apbedījums izceļas tieši ar pierādījumu kopumu – apbedījuma konteksts ir vienots, cilvēka dzimums apstiprināts ar vairākām metodēm, bet līdzās esošais rīku komplekts ir cieši saistīts ar medībām un dzīvnieku apstrādi.
Sievietes mednieces Centrālindijas klinšu zīmējumos
Citu nozīmīgu pierādījumu grupu veido Centrālindijas klinšu zīmējumi. Arheoloģe Meenakshi Dubey-Pathak 2020. gadā publicētajā darbā Women in Indian Rock Art analizēja sieviešu attēlojumus Madhja Pradēšas, Čhatisgarhas un Radžastānas klinšu mākslā.
Fotogrāfiju avots: „Fine Art Images“ / „Heritage Images“ / „Getty Images“.
Indijas klinšu zīmējumi šajā ziņā ir īpaši interesanti. Eiropas paleolīta mākslā galvenokārt attēloti dzīvnieki, savukārt cilvēku figūras sastopamas salīdzinoši reti un bieži ir ļoti shematiskas. Centrālindijas zīmējumos cilvēki redzami daudz biežāk, un to apģērbs, ķermeņa forma, rotas, ieroči un veiktās darbības atsevišķos gadījumos ļauj pētniekiem spriest arī par figūru dzimumu.
Mezolītam piedēvētā Belkhandaras klinšu patvēruma zīmējumā Bori, Pačmarhi reģionā, attēlotas mežacūku medības. Dzīvnieku ieskauj gan vīrieši, gan sievietes. Urdēnas vietas zīmējumos sievietes kopā ar vīriešiem vajā medījamos dzīvniekus.
Citā ainā sieviete attēlota uzvelkam loku. Netālu redzamie cilvēki dejo un muzicē, un pētījuma autore pieļauj, ka aina varētu būt saistīta ar veiksmīgu medību svinēšanu. Savukārt Bhimbetkas klinšu mākslā pētnieki norādījuši deviņas medību ainas, kurās par medniecēm interpretētas sieviešu figūras.
Pačmarhi klinšu zīmējumos atrasts pat attēls, kurā redzama grūtniece ar loku un trim bultām. Vēdera forma un citas figūras pazīmes pētījuma autores skatījumā norāda uz grūtniecību. Šis attēls ir īpaši interesants, jo neatbilst ierastajam priekšstatam, ka grūtniecība sievieti automātiski pilnībā izslēdza no medību aktivitātēm.
Taču klinšu zīmējums nav ne fotogrāfija, ne rakstīts dokuments. Figūras dzimums un ainas nozīme tiek interpretēta pēc ķermeņa formas, apģērba, rotām, ieročiem, figūru savstarpējā izvietojuma un etnogrāfiskām paralēlēm.
Daļa ainu var attēlot reālas medības, citas – rituālu, stāstu, mitoloģisku notikumu vai veiksmīgu medību svinēšanu. Tāpēc šādi attēli vienmēr jāvērtē kopā ar to arheoloģisko kontekstu.
Sievietes Spānijas Levantes klinšu mākslā
Sieviešu loma analizēta arī Spānijas Levantes klinšu mākslā. Tā izplatīta Pireneju pussalas austrumu daļā un izceļas ar dinamiskām cilvēku, dzīvnieku, medību, cīņu, deju un ikdienas dzīves ainām.
2002. gadā arheoloģe Trinidada Eskoriza Mateu publicēja pētījumu Representations of Women in Spanish Levantine Rock Art. Tajā viņa analizēja pazīmes, pēc kurām iespējams identificēt sieviešu figūras, kā arī to lomu kopējās ainās.
Pētījumā norādīts, ka sievietes attēlotas dažādās aktivitātēs un atsevišķas sieviešu figūras redzamas arī medību ainās. Viens no minētajiem piemēriem ir El Milano klinšu patvērums Mursijā.
Tomēr Spānijas Levantes klinšu mākslā sievietes medību ainās sastopamas retāk nekā vīrieši. Eskoriza Mateu to saistīja ne tikai ar iespējamo darba dalījumu, bet arī ar to, kādas darbības aizvēsturiskās sabiedrības vispār uzskatīja par tādām, kuras nepieciešams iemūžināt klinšu mākslā.
2024. gadā publicētā plašākā pārskatā par sieviešu attēlojumu Spānijas Levantes klinšu mākslā Margarita Díaz-Andreu, Laura Fernandeza Macías un Nēmias Santos da Rosa analizēja arī to, kā arheologu interpretācijas kopš 20. gadsimta sākuma ietekmējuši konkrētā laikmeta sabiedrībā valdošie dzimumu stereotipi.
Autori norāda, ka ilgu laiku bruņotas vai bez nepārprotamām dzimuma pazīmēm attēlotas figūras bieži automātiski tika uzskatītas par vīriešiem, savukārt sievietes galvenokārt saistīja ar mātes lomu, dejām, auglību vai sadzīviskiem darbiem.
Tas, protams, nenozīmē, ka tagad katrs aizvēsturiskais loka šāvējs būtu jāpasludina par sievieti. Secinājums ir daudz būtiskāks – figūras dzimumu nevar noteikt tikai pēc iepriekš pieņemta priekšstata, ka mednieks noteikti bija vīrietis.
Ko rāda mednieku un vācēju kopienu pētījumi?
2023. gadā žurnālā PLOS ONE publicētā pētījumā tika analizēti etnogrāfiskie dati par 63 mednieku un vācēju sabiedrībām Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, Āfrikā, Austrālijā, Āzijā un Okeānijā.
Piecdesmit no 63 pētītajām sabiedrībām jeb 79% gadījumu bija dokumentēta sieviešu piedalīšanās medībās.
No 41 sabiedrības, par kuru bija pietiekami daudz informācijas, lai spriestu par medību raksturu, 36 sieviešu medības raksturotas kā mērķtiecīga darbība, nevis nejauša dzīvnieka nomedīšana, nodarbojoties ar ko citu.
Sievietes medīja dažāda lieluma dzīvniekus. Vienās kopienās viņas galvenokārt ķēra nelielus dzīvniekus, citās piedalījās arī vidēju un lielu dzīvnieku medībās. Viņas medīja vienatnē, kopā ar vīriešiem, citām sievietēm, bērniem vai suņiem. Tika izmantoti loki, bultas, šķēpi, naži, tīkli, slazdi un citi medību rīki.
Te gan atkal nepieciešama piesardzība. Pētījums balstīts 19.– 21. gadsimta etnogrāfiskajos aprakstos, tāpēc tas tieši nepierāda, kā cilvēki dzīvoja pirms deviņiem vai divdesmit tūkstošiem gadu. Turklāt 2024. gadā publikācijai tika pievienots labojums.
Tāpēc šos rezultātus drīzāk var uztvert kā pierādījumu tam, ka sieviešu dalība medībās cilvēku sabiedrībās nav ne neiespējama, ne tikai mūsdienām raksturīga parādība. Taču etnogrāfiskie dati nevar aizstāt konkrētus arheoloģiskos pierādījumus.
Vai sievietes ķermenis bija piemērots medībām?
Vēl vienu skatījumu 2023. gadā piedāvāja antropoloģes Sāra Leisija un Kara Okoboka. Žurnālā American Anthropologist publicētos divos savstarpēji saistītos rakstos viņas analizēja arheoloģiskos un fizioloģiskos argumentus, ar kuriem ilgstoši tika pamatīts modelis – vīrietis mednieks, sieviete vācēja.
Pēc autoru domām, pašlaik pieejamie dati neapstiprina, ka paleolīta sabiedrībās visur pastāvēja universāls un stingrs darbu dalījums pēc dzimuma.
Gan vīriešu, gan sieviešu skeletos konstatētas pazīmes, kas saistītas ar intensīvu fizisku slodzi un traumām. Arī kapu piedevas, rīki, uztura dati un mākslas attēli neļauj visus ar medībām saistītos atradumus automātiski attiecināt tikai uz vīriešiem.
Fizioloģiskā analīze rāda, ka lielāka vidējā muskuļu masa vīriešiem varēja dot priekšrocības darbībās, kurās nepieciešams liels spēks un ātrums. Taču medības ne vienmēr nozīmēja īsu spēka divcīņu ar dzīvnieku. Ilgstoša medījuma izsekošana, lielu attālumu pārvarēšana un ilgstošas fiziskas slodzes uzturēšana prasīja arī izturību.
Antropoloģes pievērsa uzmanību arī estrogēna ietekmei uz organisma enerģijas izmantošanu. Šis hormons var palīdzēt efektīvāk izmantot taukus kā ilgstošu enerģijas avotu, taupīt ogļhidrātu rezerves un mazināt muskuļu noārdīšanos ilgstošas slodzes laikā.
Tas nenozīmē, ka visas sievietes bija izturīgākas par visiem vīriešiem. Taču šie dati apšauba pieņēmumu, ka sievietes fizioloģija pati par sevi padarīja viņu nepiemērotu medībām.
Populārajos medijos šie pētījumi reizēm pasniegti kā galīgs pierādījums, ka sievietes un vīrieši miljoniem gadu medījuši vienādā apjomā. Pašas zinātniskās publikācijas tik universālu secinājumu tomēr neļauj izdarīt.
Tās rāda ko citu – nav pietiekama bioloģiska pamata sievietes jau iepriekš izslēgt no paleolīta medību dalībnieku loka. Konkrētais darbu dalījums, visticamāk, bija atkarīgs no vides, medību veida un kopienas sociālās organizācijas.
Vai vecais priekšstats bijis pilnīgi nepareizs?
Jaunie pētījumi nepierāda, ka visās akmens laikmeta sabiedrībās vīrieši un sievietes medīja vienādi bieži vai ka darbu dalījums pēc dzimuma vispār nepastāvēja.
Mednieku un vācēju sabiedrības dzīvoja ļoti atšķirīgās vidēs, izmantoja dažādus ieročus, medīja dažādus dzīvniekus un veidoja atšķirīgas sociālās sistēmas.
Darbu sadalījumu varēja ietekmēt medījamā suga, medību veids, sezona, pieejamo cilvēku skaits, bērnu aprūpes iespējas un konkrētās kopienas tradīcijas. Vienviet lielos dzīvniekus varēja medīt galvenokārt vīrieši, citviet medībās varēja piedalīties visi kopienas locekļi, kuri konkrētajā brīdī tam bija piemēroti un spējīgi.
Tāpēc svarīgākais jauno pētījumu secinājums nav tas, ka sievietes vienmēr medījušas tikpat bieži kā vīrieši. Tie liecina, ka vecais universālais modelis – visi vīrieši ir mednieki, bet visas sievietes tikai vācējas – bijis pārāk vienkāršots.
Deviņus tūkstošus gadu sens sievietes apbedījums ar lielo dzīvnieku medību rīkiem, Centrālindijas mezolīta klinšu zīmējumi un sieviešu attēlojuma pētījumi Spānijā dod pietiekamu pamatu secināt, ka sievietes aizvēsturē varēja aktīvi piedalīties medībās.
Cik bieži, kādus dzīvniekus un kādos apstākļos viņas medīja, visticamāk, atšķīrās atkarībā no konkrētās vietas, laikmeta un sabiedrības. Viens gan kļūst arvien skaidrāks – akmens laikmeta medniekam ne vienmēr bija bārda.
Kad visas medības jāpiesaka un konspirāciju teorijas! “Šauj garām!” #351 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
