Zeltainais šakālis. Vēl pirms desmit gadiem mednieki Latvijā uzskatīja, ka zeltainais šakālis ir gandrīz eksotisks dzīvnieks no Dienvideiropas vai Balkāniem. Šodien situācija ir pavisam cita – suga Latvijas faunā vairs nav nekas neparasts. Sastapt šakāli, piemēram, Dienvidkurzemē, vairs nešķiet nekas neparasts. Tos medī arī Zemgalē, Latgalē un pat Vidzemes ziemeļos. Sugas pētīšanai tiek izmantota Medību saimniecības attīstības fonda nauda, respektīvi, tā nauda, ko samaksājam budžetā kā valsts nodevas mēs, mednieki. Pētījumu Pelēko vilku Canis lupus un zeltaino šakāļu Canis aureus populāciju stāvoklis un sugu mijiedarbība Latvijā 2025. gadā vadīja Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks bioloģijas doktors Jānis Ozoliņš.
Pētījumā minēts, ka pirmie ticamie zeltainā šakāļa novērojumi Latvijā reģistrēti ap 2013.–2014. gadu. Sākotnēji tika uzskatīts, ka tie ir atsevišķi migrējoši indivīdi, tomēr turpmākie novērojumi, nomedītie dzīvnieki un DNS analīzes pierādīja pretējo – šakāļi Latvijā ne tikai uzturas, bet arī veiksmīgi vairojas.
Pētījuma autori norāda, ka pašlaik lielākā šakāļu koncentrācija ir Zemgalē, īpaši lauksaimniecības ainavās ar plašiem laukiem, krūmājiem, meliorācijas grāvjiem un nelieliem mežu masīviem. Taču novērojumi arvien biežāk tiek reģistrēti arī Kurzemē, Vidzemē un Latgalē.
Šakāļa izplatību Eiropā pētnieki ne tik daudz saista ar klimata pārmaiņām un maigākām ziemām, kā ar cilvēka radītām ainavas izmaiņām. Stepju un kalnu rajonos, kas atrodas sugas sākotnējā areālā, ziemas var būt vēl bargākas. Atšķirībā no vilka šakālis vēl labāk pielāgojas cilvēka klātbūtnei.
Tomēr pētījumā lasāms vēl kas. Vairāk nekā desmit gadu laikā no 2013./2014. gada medību sezonas līdz 2024./2025. gada medību sezonai pētnieku rokās nonākuši 31 nomedītā šakāļa kuņģi. Protams, salīdzinot ar vilkiem, tas nav daudz un dati par šakāļiem pētījumā lielā mērā iegūti no ārzemēs izdotās zinātniskās literatūras, kuras saraksts vien dokumentā aizņem trīs lappuses. Taču arī no Latvijā iegūtajiem datiem izriet vairākas atziņas, kas netieši norāda uz šī dzīvnieka iespējamo ietekmi uz Latvijā dzīvojošajiem dzīvniekiem un putniem.
Starp lapsu un vilku
Pēc izskata zeltainais šakālis daudziem medniekiem var atgādināt nelielu vilku vai lielu lapsu. Pieaudzis dzīvnieks parasti sver 8–15 kilogramus. Tam raksturīga īsāka aste, vienkrāsainas kājas un dzeltenbrūns kažoks ar pelēcīgu vai melnganu akcentu muguras daļā.
Pētījums rāda, ka šakālis ir ļoti piesardzīgs un galvenokārt aktīvs krēslā un naktī. Dienas laikā tas slēpjas biezokņos, niedrājos, aizaugušos grāvjos vai pamestās bebrainēs. Līdzīgi lapsai arī šakālis veiksmīgi izmanto kultūrainavu.
Interesanti, ka šakāļi dzīvo stabilos pāros un teritorijās. Bara struktūra tiem nav tik izteikta kā vilkiem, lai gan reizēm kopā uzturas iepriekšējā gada mazuļi.
Ko ēd zeltainais šakālis?
Tieši barošanās paradumi ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko analizējuši Silavas pētnieki. Pētījumā secināts, ka zeltainais šakālis ir izteikts oportunists – tas ēd gandrīz visu, ko iespējams iegūt ar minimālu enerģijas patēriņu.
Vairāk lasi žurnāla Medības jūnija numurā vai portālā lasi.lv.
Kad sistēmā ir bardaks un paliec bez ieročiem! “Šauj garām!” #339 epizode
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības jūnija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
