Augusta pēdējās brīvdienās uz Kuldīgas–Ventspils ceļa, netālu no Vārves, ceļa malā konstatēts notriekts šakālis. Pieaugusi mātīte bija gājusi bojā sadursmē ar automašīnu. Aculiecinieki stāstīja, ka pamanījuši dzīvnieku un nav varējuši saprast, vai tas ir suns, lapsa vai vilks.
Nonākot salīdzinoši nesenajā notikuma vietā, žurnāla Medības korespondente tiešām atrada notriekto dzīvnieku, un izrādījās, ka tas ir zeltainais šakālis.
Saskaņā ar novērojumiem un neoficiālo no medniekiem gūto informāciju pamatā šakāļus novēro Latvijas rietumu daļā. Valsts meža dienests (VMD) informē, ka arī Zemgales centrālajā daļā šakāļi ir novēroti.
No viena nomedīta dzīvnieka līdz 43 šakāļiem sezonā
Pirmais droši apstiprinātais zeltainais šakālis (Canis aureus) Latvijā tika nomedīts 2013. gada decembrī Jelgavas apkārtnē. Dzīvnieka sugas piederību vēlāk apstiprināja DNS analīzes. Jau 2014. gadā par vēl vienu šakāli tika ziņots Aizputes pusē, bet turpmākajos gados šie plēsēji tika novēroti un nomedīti arī citviet Zemgalē un Kurzemē. Sākotnēji tika pieļauts, ka Latvijā nonākuši tikai atsevišķi klejojoši īpatņi, taču vēlāk iegūtie dati apliecināja, ka šakāļi te ir apmetušies uz dzīvi un vairojas.
Ilgu laiku oficiāli reģistrēto šakāļu skaits bija neliels. Situācija ievērojami mainījās 2020./2021. gada medību sezonā, kad Valsts meža dienests saņēma informāciju par 20 nomedītiem šakāļiem. Nākamajā sezonā tika reģistrēti 18, bet 2022./2023. gada sezonā astoņi nomedīti dzīvnieki. Pēc tam skaits atkal pieauga: 2023./2024. gada medību sezonā tika nomedīti 18, 2024./2025. gada sezonā 16, savukārt 2025./2026. gada sezonā jau 43 zeltainie šakāļi.
Tātad sešu medību sezonu laikā Latvijā oficiāli reģistrēti vismaz 123 nomedīti zeltainie šakāļi.
Medību sezona Nomedīti šakāļi
2020./2021. 20
2021./2022. 18
2022./2023. 8
2023./2024. 18
2024./2025. 16
2025./2026. 43
No Zemgales līdz gandrīz visai Latvijai
Par vienu no pirmajiem šakāļu izplatības centriem kļuva Zemgale, Jelgavas apkārtne. Sugai piemērotas ir atklātas lauksaimniecības ainavas ar krūmājiem, meliorācijas grāvjiem, niedrājiem, mitrājiem un nelieliem mežu masīviem. Šādā vidē šakālis atrod gan slēptuves, gan barību.
Vēlāk arvien vairāk ziņu sāka pienākt no Kurzemes. Ventspils novadā mednieki jau 2019. un 2020. gadā zināja vairākas šakāļu alu vietas. Tika novēroti ne tikai atsevišķi dzīvnieki, bet arī pāri ar mazuļiem, kas nepārprotami liecināja par vairošanos. Kāds mednieks 2020. gadā ziņoja par pāri ar vienpadsmit kucēniem, kā arī par citām apdzīvotām alām Ventspils apkārtnē.
Stabila šakāļu klātbūtne konstatēta arī Dienvidkurzemē. Pie Liepājas ezera un Otaņķu apkārtnē tie novēroti medību kamerās, dzirdēta vairāku dzīvnieku sasaukšanās un atrastas alas. Pirmais zināmais šakālis pie Liepājas ezera tika nomedīts 2021. gadā pēc tam, kad plēsējs bija regulāri apmeklējis putnkopības saimniecību un zadzis vistas. Vēlāk šakāļi novēroti un nomedīti pie Tosmares ezera, Liepājas ezera, Vērgalē, Pāvilostas apkārtnē un pie pašas Liepājas robežas. 2023. gada rudenī pie Otaņķiem vienā vakarā tika nomedīti divi jauni šakāļi.
2023. gadā par šakāļa novērojumu tika ziņots pie Subates Augšdaugavas novadā. Savukārt 2025. gadā šakālis tika novērots un nomedīts jau Balvu novadā. Tas ir būtisks apliecinājums tam, ka sugas izplatība vairs neaprobežojas tikai ar Zemgali un Kurzemes rietumu piekrasti. Ziņas par šakāļiem pienāk arī no Vidzemes un Latgales, un pašlaik suga konstatēta gandrīz visā Latvijas teritorijā.
Vai vairāk avāriju nozīmē arī vairāk plēsēju?
Palielinoties plēsēju populācijai un tās apdzīvotajai teritorijai, parasti pieaug arī iespēja, ka šie dzīvnieki nonāks zem automāšīnu riteņiem. Šāda sakarība konstatēta arī suņu dzimtas plēsējiem, tostarp rudajām lapsām un zeltainajiem šakāļiem. Tomēr notriekto dzīvnieku skaits nav precīzs populācijas lieluma mērījums, jo sadursmju biežumu ietekmē arī satiksmes intensitāte, ceļu izvietojums, ainavas sadrumstalotība, barības pieejamība ceļmalās un dzīvnieku sezonālā uzvedība.
Spānijā veikts pētījums par plēsējiem automaģistrāļu tuvumā atklāja statistiski nozīmīgu pozitīvu saistību: vietās, kur bija lielāka plēsēju, tostarp rudo lapsu, sastopamība, uz ceļiem tika atrasts arī vairāk bojāgājušu plēsēju. Savukārt Lielbritānijā ilgstoši vākti dati par notriektajām rudajām lapsām parādīja, ka tie var atspoguļot populācijas pārmaiņas, ja uzskaite tiek veikta sistemātiski un ilgākā laika periodā.
Īpaši interesanti rezultāti iegūti pētījumā par zeltainajiem šakāļiem (Canis aureus) Itālijas un Slovēnijas pierobežā. Zinātnieki konstatēja, ka šakāļu bojāejas risks uz ceļiem palielinās teritorijās ar sugai piemērotāku dzīves vidi. Risks bija lielāks arī sadrumstalotās, bet savstarpēji savienotās ainavās, kurās dzīvniekiem biežāk jāšķērso ceļi. Jo tuvāk atradās stabila Slovēnijas šakāļu populācija, jo lielāka bija iespēja reģistrēt notriektu šakāli. Aizsargbarjeras un žogi šo risku samazināja.
Šakāļu gadījumā ļoti nozīmīga ir arī populācijas izplešanās. Jaunie dzīvnieki pamet ģimenes teritoriju un var veikt ļoti lielus attālumus, meklējot partneri un brīvu dzīvesvietu. Šajā laikā tie šķērso nepazīstamas teritorijas un daudzus ceļus. Tādēļ pirmie šakāļu novērojumi jaunā reģionā nereti ir tieši uz autoceļiem bojāgājuši dzīvnieki. Tas pats raksturīgs arī vilkiem, lapsām un jenotsuņiem. Vislielākajam riskam bieži pakļauti jaunie un nepieredzējušie īpatņi izklīšanas laikā.
Arī avāriju sezonālie maksimumi ne vienmēr ir saistīti tikai ar plēsēju kopējo skaitu – tos var būtiski ietekmēt arī dzīvnieku aktivitāte. Vairošanās periodā pieaugušie īpatņi vairāk pārvietojas partnera meklējumos, savukārt vasaras beigās un rudenī aktīvāk izklīst jaunie dzīvnieki. Tāpēc, ja populācija veiksmīgi vairojas un tajā ir daudz jauno īpatņu, sadursmju skaits var strauji pieaugt pat tad, ja pieaugušo teritoriālo pāru skaits būtiski nemainās.
Tādēļ vairāku šakāļu bojāeju uz ceļiem īsā laika periodā nevar uzskatīt par precīzu populācijas blīvuma pierādījumu. Tomēr kopā ar novērojumiem, medījumu kameru ierakstiem, pēdu un balsu uzskaiti, kā arī vairošanās pierādījumiem šādi dati var liecināt, ka suga attiecīgajā teritorijā vairs nav tikai nejaušs ieceļotājs. gadījumi var norādīt gan uz populācijas palielināšanos, gan uz tās izplatības areāla paplašināšanos.
Pēdējās sezonas rezultāts, kad nomedīti 43 šakāļi, ir līdz šim augstākais oficiāli reģistrētais rādītājs. Vienas sezonas dati vēl neļauj droši aprēķināt populācijas pieauguma tempu, tomēr kopā ar ģimeņu, mazuļu, alu un jaunu izplatības vietu konstatēšanu tie liecina, ka šakālis Latvijā vairs nav uzskatāms tikai par retu ieceļotāju. Suga ir nostiprinājusies, veiksmīgi vairojas un turpina paplašināt savu izplatības areālu.
Zeltainais šakālis Latvijā ir salīdzinoši jauna, bet jau nostiprinājusies suga, ar kuras klātbūtni turpmāk būs jārēķinās gan medniekiem, gan lauksaimniekiem. Tāpat kā lapsas un citi plēsēji, arī šakāļi rada papildu spiedienu uz stirnām un citām sugām, tostarp aizsargājamajiem uz zemes ligzdojošajiem putniem. Tādēļ mednieku uzdevums ir nepieļaut nekontrolētu šakāļu savairošanos un Dienvideiropas valstīs novērotās situācijas atkārtošanos, kur lielā plēsēju blīvuma dēļ ievērojami cieš medījamo dzīvnieku populācijas. Šakālis ir nelimitēts medījamais dzīvnieks, kuru Latvijā atļauts medīt no 15. jūlija līdz 31. martam, tāpat kā vilku.
Pameta sievu un aizgāja prom! Būs dati, būs medības! “Šauj garām!” #350 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
