Staltbriežu riests ir viens no iespaidīgākajiem notikumiem Latvijas dabā. Vēsos septembra vakaros buļļu balsis var dzirdēt vairāku kilometru attālumā, bet citreiz mežs klusē pat laikā, kad riestam jau vajadzētu notikt pilnā sparā. Mednieki to skaidro ar karstumu, sausumu, vēju, lietu vai Mēness fāzēm. Nereti tiek teikts, ka riestu sāk pirmais septembra pilnmēness. Citi uzskata, ka visu nosaka govis, kurām sākas meklēšanās.
Zinātniskie pētījumi liecina, ka nav viena konkrēta faktora, kas ierosinātu riesta sākšanos. Šo sezonālo procesu galvenokārt nosaka dienas garuma samazināšanās un ar to saistītās hormonālās pārmaiņas, taču riesta sākumu, kulmināciju un buļļu aktivitāti ietekmē arī dzīvnieku fiziskā kondīcija, barības pieejamība, laikapstākļi, govju gatavība pāroties un pat citu buļļu baurošana.
Riesta galvenais pulkstens ir dienas garums
Rudenī, naktīm kļūstot garākām un dienas gaišajam laikam sarūkot, mainās melatonīna izdale, kas savukārt ierosina sezonālās hormonālās pārmaiņas. Buļļiem paaugstinās testosterona līmenis, bet govīm sākas dzimumcikls.
Tādēļ pirmais vēsais septembra vakars pats par sevi riestu neiedarbina. Arī ilgstoši silts laiks to nevar atcelt. Temperatūra var ietekmēt buļļu aktivitāti un baurošanas intensitāti, bet galvenais sezonālais signāls ir fotoperiods jeb gaišās un tumšās diennakts daļas attiecība.
Kurš sāk riestu, govis vai buļļi?
Bioloģiski riesta pamatā ir abu dzimumu hormonālā gatavība, taču pirmās redzamās un dzirdamās riesta pazīmes bieži vien demonstrē buļļi. Tie dodas uz govju uzturēšanās vietām, pēc smaržas un uzvedības cenšas noteikt to gatavību pāroties, izrāda flēmena reakciju, iezīmē sevi un apkārtni, bauro un izaicina konkurentus.
Visintensīvākā buļļu aktivitāte parasti vērojama laikā, kad meklējas visvairāk govju. Baurošana var sākties jau pirms govju meklēšanās kulminācijas, taču tieši pāroties gatavo govju skaits lielā mērā nosaka, cik intensīvs kļūst riests.
Turklāt abu dzimumu mijiedarbība ir savstarpēja. Govju smarža un uzvedība stimulē buļļu aktivitāti, savukārt buļļu klātbūtne un baurošana var ietekmēt arī govju reproduktīvo ciklu.
Bullis bauro ne tikai teritorijas dēļ
Baurošanai riesta laikā ir vairākas funkcijas. Ar tās palīdzību bullis sazinās ar govīm, cenšas noturēt to grupu, brīdina konkurentus un jau no attāluma novērtē potenciālā sāncenša spēku.
Pētījumos pierādīts, ka pēc balss akustiskajām īpašībām buļļi spēj spriest par konkurenta ķermeņa izmēru. Izdzirdot balsi, kas liecina par lielāku un potenciāli spēcīgāku sāncensi, bullis reaģē piesardzīgāk. Šāda pretinieka novērtēšana vēl pirms tiešas sastapšanās palīdz izvairīties no nevajadzīgām fiziskām cīņām, kurās abi dzīvnieki var gūt nopietnus ievainojumus.
Tomēr buļļu uzvedība visās populācijās nav vienāda. Daudzviet riesta laikā bullis galvenokārt cenšas noturēt un aizsargāt govju grupu, pārvietojoties tai līdzi. Savukārt citviet, īpaši teritorijās, kur barības resursi koncentrēti noteiktās vietās, buļļi var aizsargāt konkrētu teritoriju, ko regulāri apmeklē govis.
Govis nav pasīvas riesta dalībnieces
Eksperimenti apliecina, ka meklējošās govis reaģē uz buļļu balsīm un biežāk izvēlas tās, kuru akustiskās īpašības liecina par lielāku un potenciāli spēcīgāku bulli. Tātad baurošana nav tikai līdzeklis konkurentu iebiedēšanai – tā vienlaikus kalpo arī kā signāls govīm par konkrēto bulli.
Interesantus rezultātus sniedzis 34 gadus ilgs pētījums Skotijā. Tajā konstatēts, ka 43 procenti meklējošos govju starp secīgiem novērojumiem bija pārgājušas no viena harēma uz citu. Daļa govju šajā laikā mēroja pat četrus kilometrus. Aptuveni 45 procentos šādu gadījumu pēcnācēja tēvs bija bullis, kura harēmam govs bija pievienojusies.
Tomēr pētniekiem neizdevās iegūt pietiekamus pierādījumus, lai apgalvotu, ka govis vienmēr mērķtiecīgi dodas pie konkrēta, sev vēlama buļļa. Kāpēc meklēšanās laikā dažas govis pamet vienu harēmu un mēro ievērojamus attālumus, lai pievienotos citam, joprojām nav pilnībā noskaidrots.
Buļļu baurošana var paātrināt govju meklēšanos
Kādā eksperimentā govīm atskaņoja ierakstītas buļļu balsis. Rezultāti liecināja, ka regulāra baurošanas dzirdēšana var paātrināt ovulāciju un meklēšanās sākšanos.
Tas nozīmē, ka buļļu aktivitāte nav tikai reakcija uz govīm, kas jau ir gatavas pāroties. Intensīva baurošana var veicināt govju reproduktīvā cikla sinhronizēšanos un pietuvināt meklēšanās kulmināciju.
Tāpēc uz jautājumu, kurš īsti sāk riestu – bullis vai govs –, nav vienas vienkāršas atbildes. Govju hormonālā gatavība pastiprina buļļu aktivitāti, savukārt buļļu baurošana var veicināt un paātrināt govju meklēšanās sākšanos. Riests ir abu dzimumu savstarpējas mijiedarbības rezultāts.
Karstums riestu neaptur, bet var padarīt to klusāku
Polijā veiktā pētījumā zemāka gaisa temperatūra pirmsriesta periodā bija saistīta ar biežāku baurošanu. Vienā no novērojumu gadiem strauja temperatūras pazemināšanās septembra sākumā par aptuveni divām dienām paātrināja vokālās aktivitātes pieaugumu. Vēl viena temperatūras pazemināšanās septembra vidū baurošanu atkal pastiprināja.
Pirmsriesta periodā, temperatūrai pazeminoties, buļļi biežāk bauroja gan agri no rīta, gan vakarā. Tomēr, kad aktīvais riests jau bija sācies, saistība starp konkrētā brīža temperatūru un baurošanas biežumu vairs nebija tik skaidra.
Tātad nevar apgalvot, ka aukstums sāk riestu. Drīzāk vēss laiks rada piemērotākus apstākļus intensīvai fiziskai aktivitātei. Karstā laikā bullis joprojām piedalās riestā, taču vairāk kustas un bauro naktī, agrā rītā vai vēlu vakarā. Dienas laikā mežs var šķist kluss, lai gan riests nav apstājies.
Sausums var ietekmēt pat nākamā gada riestu
Spānijā veikts ilgtermiņa pētījums parādīja, ka mazāks nokrišņu daudzums bija saistīts ar vēlāku riesta kulmināciju un zemāku baurošanas intensitāti. Īpaši nozīmīgs izrādījās iepriekšējā rudens nokrišņu daudzums. Jo vairāk nokrišņu bija no oktobra līdz decembrim, jo agrāk nākamajā gadā tika novērota riesta kulminācija.
Pētnieki šo saistību skaidro ar barības pieejamību un dzīvnieku spēju uzturēt vai atgūt labu fizisko kondīciju. Rudens un ziemas nokrišņu daudzums ietekmē veģetācijas attīstību nākamajā pavasarī un vasaras sākumā. Savukārt ilgstoša sausuma apstākļos barības resursi samazinās un dzīvniekiem nepieciešams ilgāks laiks, lai uzkrātu riestam vajadzīgās enerģijas rezerves.
Tāpēc ir būtiski nošķirt īslaicīgu karstumu no ilgstoša sausuma. Augsta gaisa temperatūra konkrētā dienā galvenokārt var ietekmēt dzīvnieku aktivitātes diennakts ritmu – piemēram, pārbīdot aktīvāko periodu uz vēlāku vakaru vai nakti. Turpretī ilgstošs sausums, kas ietekmējis veģetāciju, barības pieejamību un līdz ar to arī dzīvnieku fizisko kondīciju, var aizkavēt riesta kulmināciju un mazināt tā intensitāti.
Spānijā veikta pētījuma rezultātus nevar tieši attiecināt uz Latviju, jo abu valstu klimatiskie apstākļi būtiski atšķiras. Tomēr pētījumā aprakstītais mehānisms – saistība starp nokrišņu daudzumu, barības pieejamību, dzīvnieku fizisko kondīciju un reproduktīvo aktivitāti – ir būtisks, skaidrojot apstākļus, kas var ietekmēt riesta norisi.
Vai riestu sāk pirmais septembra pilnmēness
Mednieki un dabas vērotāji riesta sākumu bieži saista ar pirmo septembra pilnmēnesi. Arī šim novērojumam ir zināms zinātnisks pamatojums.
Polijā divus gadus novērojot nebrīvē turētus staltbriežus, konstatēja, ka, Mēnesim tuvojoties pilnmēness fāzei, pieauga buļļu vokālā aktivitāte. Kopā ar zemāku temperatūru, zemāku gaisa mitrumu un atmosfēras spiediena pārmaiņām tas varēja veicināt agrāku un intensīvāku baurošanu.
Tomēr šis pētījums nepierāda, ka pirmais septembra pilnmēness būtu universāls riesta bioloģiskais slēdzis. Tas parāda saistību ar buļļu vokālās aktivitātes pastiprināšanos. Turklāt pētījums aptvēra tikai divus gadus un nebrīvē turētus dzīvniekus.
Tāpēc precīzāk būtu teikt, ka pirmais septembra pilnmēness daudzviet var sakrist ar jūtamu riesta aktivitātes pieaugumu, nevis ka tas vienmēr izraisa riesta sākšanos.
Ja govs neieņem, tā meklējas atkārtoti
Staltbriežu govis ir sezonāli policikliskas – ja govs pirmajā meklēšanās reizē netiek apaugļota, meklēšanās var atkārtoties vidēji pēc 18–20 dienām. Dažādos pētījumos noteiktais cikla ilgums nedaudz atšķiras, taču visbiežāk tas ir aptuveni trīs nedēļas.
Tas izskaidro situācijas, kad pēc galvenās riesta kulminācijas konkrētā vietā šķietami iestājas klusums, bet pēc vairākām nedēļām buļļi atkal sāk baurot, aktīvāk pārvietoties un izrādīt interesi par govīm.
Tas nenozīmē, ka sācies otrs visas populācijas riests. Drīzāk tas ir lokāls riesta aktivitātes vilnis, ko var izraisīt viena vai vairākas pirmajā ciklā neapaugļotas govis, kurām atkārtoti sākusies meklēšanās. Šāds atkārtotas aktivitātes periods parasti ir klusāks un mazāk izteikts nekā galvenais riests. Tā intensitāte lielā mērā ir atkarīga no meklējošos govju skaita un no tā, vai konkrētajā teritorijā joprojām uzturas reproduktīvi aktīvi buļļi.
Riesta bullis kļūst kurls un stulbs
Mednieku joks vēsta, ka riesta laikā bullis kļūst kurls un stulbs. Patiesībā viņš nezaudē ne dzirdi, ne ožu, ne spēju uztvert briesmas. Mainās buļļa uzmanības prioritātes.
Riesta laikā buļļa uzmanība lielākoties ir veltīta govju uzraudzīšanai, meklējošos govju atrašanai un konkurentu kontrolei. Tas pārbauda govju smaržu, cenšas noturēt tās grupā, ieklausās sāncenšu balsīs, bauro un demonstrē savu spēku. Vienlaikus jāuzmana arī jaunāki vai zemāka ranga buļļi, kas cenšas izmantot katru brīdi, kad harēma turētājs ir aizņemts ar konkurentu vai seko kādai no govīm.
Riesta laikā bullis arī ievērojami mazāk laika velta barības uzņemšanai un atpūtai. Savukārt pārvietošanās aktivitāte pieaug, īpaši riesta vēlākajā posmā, kad meklējošos govju kļūst mazāk un to atrašanai nākas pārmeklēt plašāku teritoriju.
Šādos apstākļos citi apkārtējās vides kairinājumi var kļūt mazāk nozīmīgi. Bullis cilvēku var pamanīt vēlāk vai uz tā klātbūtni reaģēt citādi nekā ārpus riesta. Taču tas nebūt nenozīmē, ka riesta laikā pasliktinās tā dzirde. Gluži pretēji – tieši dzirde ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, kas ļauj noteikt konkurenta atrašanās vietu un pēc tā balss spriest par sāncenša izmēru un potenciālo bīstamību.
Tātad riesta laikā bullis nezaudē ne savas maņas, ne spēju novērtēt apkārt notiekošo. Vienkārši tā uzmanība ir ārkārtīgi koncentrēta uz galveno uzdevumu – atrast pāroties gatavas govis, noturēt tās savā grupā un nepieļaut konkurentu piekļūšanu.
Ko tad īsti dzirdam septembra vakarā
Staltbriežu riests nav tikai buļļu sacensība par teritoriju un nav arī vienkārša reakcija uz vēsu nakti. Tas ir sarežģīts process, kurā savstarpēji mijiedarbojas dienas garums, hormoni, govju reproduktīvā gatavība, buļļu balsis, dzīvnieku vecums un ķermeņa kondīcija, barības pieejamība un laikapstākļi.
Vēss septembra vakars riestu nesāk, bet var ļaut mums to labāk sadzirdēt. Pilnmēness var sakrist ar baurošanas aktivitātes pieaugumu, taču nav uzskatāms par vienīgo riesta ierosinātāju. Savukārt ilgstošs sausums un slikta barības bāze var ietekmēt ne tikai konkrētā vakara aktivitāti, bet arī riesta kulminācijas laiku un intensitāti.
Un reizēm pēc gandrīz trim klusuma nedēļām pietiek ar vienu neapaugļotu govi, lai kādā nelielā meža nostūrī riests sāktos no jauna.
Pameta sievu un aizgāja prom! Būs dati, būs medības! “Šauj garām!” #350 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
