Nomedīt stirnāzi no 390 metru liela attāluma. Cik tas ir ētiski, cik atbilst medniecības garam, kā norisinās pats process? Daudz jautājumu, un daudz varētu būt komentāru.
Stāsts ir tāds. Aizbraucu ciemos pie Lietuvas draugiem. Divas dienas medībām, un otrajā medību reizē man palaimējas nomedīt divus gadus vecu stirnāzi ar selektīvajiem ragiem. Jāpiebilst, ka Lietuvā selektīvo medību principi ir stingri reglamentēti medību noteikumos. Arī nomedītais dzīvnieks ir jāapraksta medību lapā, kas pildāma ik reizi, izejot medībās. Arī ja tiek medītas pīles vai jenotsuņi.
Sēdēju visu rītu no pusčetriem līdz astoņiem. Iepriekšējā dienā un naktī bija lijis lietus, un viss āboliņa lauka ieloks meža kabatiņā nedaudz kūpēja. Rīta dūmakā redzēju tikai kazas. Brīžiem mēģināju papīkstēt, bet āži kaut kā negribēja nākt ārā.
Kad saule jau bija pāri mežam un sāka kļūt siltāks, tieši tad, kad āžiem būtu jānāk ārā sildīties, pie torņa piebrauca platību saimnieks un teica, ka vajag sāli izlikt laizītavās ap šo lauku.
Sāls laizītavas
Nu labi, ja medību vadītājs saka, jābrauc. Lai gan man bija skaidrs, ka būtu klusiņām jāsēž vēl kādu stundu un tad es ieraudzītu visu kavalieru buķeti, kas mīt ap šo lauku.
Iekāpām viņa vecajā Pajero ar megariepām un devāmies apkārt laukam pa mālainu stidziņu. Mašīna zvalstījās un slīdēja, dažubrīd sasveroties pat 45 grādu leņķī, bet gāja uz priekšu. Vecais Mitsubishi Pajero ir lielisks, taču ar mūsdienu degvielas cenām nesaprātīgs risinājums. Ja nu vienīgi mašīna stāv mežā un tiek izmantota tikai medībās.
Salikām sāls klučus pa perimetru. Pavisam ap šo meža kabatā esošo lauku pieci sāls stabi. Perimetrs aptuveni 400×1000 m. Sāls izvietots mežmalā. Kā sacīja Ramūns, šādā veidā dzīvniekiem tiek radīta vēlēšanās pulcēties tieši šajā vietā. Ja citur tuvumā sāls stabu nav un pie dažiem vēl ir ierīkotas vai izveidojušas dabiskas vannas, tad briežiem, aļņiem un rukšiem ir vēlēšanās uzturēties šajā apkārtnē pastāvīgi.
Piecpadsmit gadus veca sāls laizītava ar briežu un rukšu vannām apkārt.
Foto: Kate Šterna
Šāviens
Kad bijām no mana torņa pretējā lauka malā, pavēros atpakaļ un ieraudzīju, ka piesaulītē ir iznācis buks. Mēs tikko tur bijām, motoru rūcinājām, bridām pa mežu, runājām un viņš tik un tā iznāca! Acīmredzot nolēmis, ka mēs prom un viss ir droši.
Mans draugs Ramūns paskatījās savā Zeiss Victory sērijas binoklī ar tālmēru un teica, ka attālums esot 390 metri un āzis ir selektīvs. Es grasījos jau ņemt ieroci un lavīties klāt, bet viņš teica, ka nav ko māžoties. Uzlika uz motora pārsega šaušanas maisus, palīdzēja saregulēt ieroci un teica: “Šauj!”
Lielais šaušanas maiss Rypo.
Foto: Kate Šterna
Es šāvu ar viņa Blaser R93 ieroci un .270 Win kalibru. Ierocis, ko Ramūns lieto jau daudzus gadus. Viņš stāstīja, ka ir nomainījis jau trīs stobrus. Turklāt tagad Blaser vairs neražo trubas šim ierocim. To veic Austrijas kompānija. “Iespējams, šie stobri pat ir labāki, nekā paša Blaser ražotie,” spriež mans kolēģis un draugs.
Ierocis viņam bija piešauts uz 100 m, taču, palūkojies ballistikas kalkulatorā, viņš pagrieza optikas torni par 35 klikšķiem un
nodeva to manā rīcībā.
Es neesmu šāvusi tālšaušanā, bet, pateicoties kolēģiem, kas ar to nodarbojas, esmu šo to saklausījusies, kas un kā jādara. Tātad ierocis novietots uz šaušanas maisiem, kas, man par pārsteigumu, izrādījās ļoti stabils risinājums.
Pieliku labo roku pie laides un kreiso uz optikas. Ramūns uzreiz diezgan stingri noteica, lai neturu roku uz tēmēkļa. Tad noliku kreiso delnu pie mazā šaušanas maisa, kas balstīja laides rokturi. Ierocis stabili gulēja maisos.
Atceros, ka bērnībā lasīju grāmatu par indiāņiem, kur tēvs mācīja dēlam šaut ar loku. Dēls vaicāja, kas jādara, lai precīzi trāpītu, un tēvs atbildēja: “Kad esi notēmējis, ievelc elpu, apturi laiku un sajūti klusumu sirdī.” Es atceros šos vārdus visu dzīvi un katru reizi, pirms nospiežu sprūda mēlīti, cenšos atrast sevī to kusumu, to pauzi starp acumirkļiem. Tālos šāvienus veicot, tas ir īpaši svarīgi. Es trāpīju desmitniekā, un āzis nokrita uz vietas.
Pēc tam mēs spriedām par tālā šāviena priekšrocībām un ētisko pusi. Stirnu medības ir interesantas tādēļ, ka šo dzīvnieku ir daudz, tie ir ziņkārīgi un nav tik manīgi kā brieži. Lai gan āžus, kas ir vecāki par pieciem gadiem, nemaz tik viegli nevar nomedīt. Sevišķi, ja tas jau paspējis iepazīties ar cilvēku.
Stirnai var pieiet ļoti tuvu, un liela daļa mednieku uzskata, ka ētiski ir medīt ar gludo no 20–50 metru attāluma. Savukārt 150–200, kur nu vēl teju 400 metru tāls šāviens pazemo mednieku, jo tas parāda, ka cilvēks nezina neko par medībām, nemāk pieiet un vispār tas ir kā safari Āfrikā, kur lielkungus pie zebrām pieved ar džipu. Kādā diskusijā izskanēja tāds pārmetums, un man tas palika prātā. Vai tā ir?
Arguments, ko izteica mans draugs, bija gaužām vienkāršs. Tāls šāviens ir daudz mierīgāks, daudz apdomātāks un, ja viss izdarīts pareizi, arī rezultatīvāks par sasteigtu šaušanu uz mērķi, kas jau jūt briesmas un tūlīt muks vai jau skrien pa lauku.
Buks baidās no cilvēka, cilvēks nervozē, ka medījums var aizmukt, un viss notiek ļoti stresaini, kas negatīvi ietekmē šāviena kvalitāti un var nozīmēt ciešanas dzīvniekam, kas ir neētiskākais, ko mednieks var pieļaut.
Kad tu atrodies tik tālu, pat vējš tevi nenodos. Protams, viss atkarīgs no vietas un situācijas. Ja lauka vidū būtu krūmi, siena ruļļi vai vēl kāds šķērslis, buku varētu tikpat sekmīgi nomedīt ar pieiešanu. Taču nesen iesētais āboliņš sniedzās man nedaudz virs potītēm, bet lauks bija klajš. Vienīgā iespēja būtu iet gar mežmalu, taču tur buks mani varētu ievērot un aizmuktu. Ramūns uzskata par obligātu nomedīt selektīvu āzi, ja reiz tas ir ievērots.
Tā, lūk. Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Un domā.
Jaktei būt, un šaujiet garām!
Kādēļ medniekam noder tālšaušana? Reportāža no Latvijas kausa
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
