Šis būs stāsts no personīgās pieredzes. Augusta beigas nācās piedzīvot suņa insultu un tikt galā ar to, bet, par laimi, viss notika labāk un pareizāk, nekā varētu cerēt, iedomājoties situāciju no malas.
Sākums
Abi suņi nokāpa no otrā stāva un iekārtojās savā vieta manā darba kabinetā gaidīt brokastis. Tā bija sestdiena, un diena jau bija saplānota. No rīta neliels suņu treniņš fazānu medībās, dienā darba tikšanās un vakarā – pīlēs. Suņus bija plānots izmantot saudzīgi, ņemot vērā viņu vecumu. Tā paša iemesla dēļ es izlēmu viņus pabarot pirms došanās ārā, lai nemokās badā un iegūst papildu enerģiju.
Pirmā pazīme, kas liecināja, ka kaut kas nav kārtībā, bija vecākā suņa Arčibalda nevēlēšanās piecelties un nākt pie bļodas. Acis skaidri un saprātīgi lūkojās manī un tobrīd nekas neliecināja par lēkmi. Tomēr atteikšanās no ēdiena mani darīja tramīgu, jo pēc kastrācijas audzēja dēļ medības un ēdiens ir vienīgais, kas pa īstam interesē suni.
Es mēģināju palīdzēt sunim piecelties un pieiet pie ēdiena. Nedaudz grīļīgā gaitā viņš uzņēma pavisam nepareizu virzienu. It kā gāja uz priekšu, bet pa slīpu trajektoriju gandrīz ieskrēja skapī un tad stenderē. Pārtvēru suni un pagriezu pret atvērtām ārdurvīm.
Kaut kā izdevās izvest suni pagalmā. Varēja redzēt, ka kājas to īsti neklausa. Atgriezāmies telpā, un tālāk situācija aizvien pasliktinājās. Suns centās noturēties guļus, balstā uz elkoņiem, bet nespēja. Galva visu laiku šūpojās un dzīvnieks centās pavirzīties pa kreisi. Acis bija safokusētas un saprātīgas, bet, kā es pēc tam sapratu no ārsta komentāra, tas ir atkarīgs no lēkmes cēloņa. Šādu simptomu iemesls var būt arī vidusauss iekaisums. Tādā gadījumā acu zīlītes peld un rotē dažādos virzienos, bet skatiens nefokusējas.
Pat tad, kad suns gulēja uz sāna, tas centās kārpīties uz kreiso pusi. Uz kājām to nostatīt nebija iespējams. Tās bija drudžaini saspringtas, tomēr neturēja ķermeņa svaru. Mēģināju suni pacelt, taču tas virpinājās no rokām ārā, arī uz kreiso pusi. Suns pastāvīgi siekalojās. Parādījās arī urīna nesaturēšana.
Ārsti
Sazinājos ar Grobiņas veterinārās klīnikas galveno ārstu Gati Kalniņu. Viņam bija brīvdiena, taču dakteris teica: “Tur ir pilns pieraksts, bet tu brauc. Es pabrīdināšu un tevi paņems.”
Es palūkojos uz suni un sapratu, ka es nevarēšu viņu aiznest līdz mašīnai. Tādēļ sazinājos ar citu ārstu, kura klīnika atrodas viena kilometra attālumā, cerībā izsaukt viņu uz mājām. Tobrīd doma par insultu man prātā nebija ienākusi. Otrs dakteris, uzklausot manu stāstu par simptomiem, pateica, ka viņam neesot laika un varot ierasties tikai pēc darba. Notikumi risinājās ap deviņiem rītā.
Laiks ir izšķirošais faktors. Neatkarīgi no insulta veida gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem palīdzība jāsniedz pēc iespējas agrāk.
Es vēl svārstījos dažas minūtes, taču suņa stāvoklis šķita un arī bija ļoti nopietns, tādēļ devos modināt dēlu. Pa abiem noguldījām suni uz lielas segas un aizstiepām līdz mašīnai. Tas patiešām bija smagi, daudz vieglāk ir stirnāzi nest vienai. Grobiņas klīnikā mēs bijām stundu pēc tam, kad es piedāvāju suņiem brokastis.
Klīnikā
Ierodoties Grobiņas veterinārajā klīnikā, nācās palūgt nestuves. Vēlreiz pārliecinājos, ka apvidus mašīna ir labākā suņu pārvadāšanai, jo bagāžas nodalījums ir liels un atrodas augstu no zemes.
Abi ar dēlu pārvietojām suni uz nestuvēm. Nācās visu laiku dot komandu gulēt. Apbrīnojamā kārtā suns uztvēra to un klausīja. Ienesām cietēju klīnikā, kur viņu apskatīja dakterīte Lelde. Viņa paskaidroja, ka manis aprakstīto simptomu iemesls var būt vidusauss iekaisums, infekcija, ko var iegūt no klaiņojošiem kaķiem, un insults. Tā kā viss notika pēkšņi un bez iepriekšējiem simptomiem, tas ir insults.
Otrs, ko viņa teica, ka, visticamāk, asinsizplūdums noticis smadzenītēs, nevis smadzeņu lielajās puslodēs, tādēļ dzīvnieks nav paralizēts, bet piedzīvojis līdzsvara un koordinācijas traucējumus. Sunim tika noteikta sistēma, kuras sastāvā bija B grupas vitamīni, aktovegīns un vēl kaut kas. Kopā trīs sistēmas trīs dienās. Praktiski uzreiz pēc pirmās sistēmas suns pārstāja siekaloties un atkal bija spējīgs kontrolēt urīnpūsli.
Turpmākā situācijas attīstība
Pirmās dienas vakarā ar manu palīdzību suns jau varēja iziet ārā, nostāvēt un nokārtoties. Bet burtiski tikai uz brīdi. Naktī, divdesmit stundas pēc tam, kad notika insults, suns mani pamodināja un uz grīļīgām kājām, taču patstāvīgi izgāja ārā.
Nākamajā rītā klīnikā iegājām abi līdzās, neizsakāmi pārsteidzot ārstus. Te jau sākās cīņa pret fobiju, jo Arčibalds jau ir bijis šajā iestādē vairākas reizes un izjūt lielas bailes un pietāti pret ārstiem, lai neteiktu vairāk. Nācās suni mierināt un turēt uz vietas, kamēr pilēja sistēma.
Uz jautājumu, vai pēc ārstēšanas kursa beigām ir nepieciešams dot sunim kaut kādus asinsvadu stiprināšanai paredzētus medikamentus, daktere Lelde atbildēja, ka varot dot Omega-3 kapsulās, bet vislabāk esot iekļaut ēdienkartē treknas jūras zivis.
Piecas dienas pēc insulta mans varonīgais divpadsmit gadus vecais suns labprāt pastaigājās divdesmit minūtes un arī pēc tam jutās ne pārāk noguris.
Ārsti teica, ka operatīvā rīcība bija tas, kas izglāba suni un ievērojami samazināja negatīvās sekas pēc tam.
Svarīgi!
Novērojot savam sunim netipisku uzvedību, nekavējoties vērsieties pie veterinārārsta.
Video bloga #6 epizode. Sudraba lode veimārietis
Lasi un abonē žurnālu Medības arī nākamgad!
