Latvijā ir tūkstošiem zemes platību īpašnieku. Kādam ir ģimenes īpašums ar piemājas saimniecību, citam lielāks vai mazāks lopkopības vai lauksaimniecības uzņēmums. Ļoti bieži zemes īpašnieki un apsaimniekotāji saskaras ar medījamo dzīvnieku radītiem īslaicīgiem vai paliekošiem postījumiem: iznīcinātiem sējumiem vai izbradātu un daļēji noēstu ražu, zivju dīķa iemītnieku iznīcināšanu, uzbrukumiem mājlopiem un vecmāmiņas vistu zādzību. Ar medījamo dzīvnieku radītajiem postījumiem sekmīgi cīnīties vairumā gadījumu var, tikai aicinot talkā medniekus.
Kādā veidā individuāls mednieks vai mednieku biedrība var iegūt tiesības medīt privātā zemē, tādējādi palīdzot nodrošināt saprātīgu un ilgtspējīgu tās apmedīšanu, tajā pašā laikā mazinot dzīvnieku radīto ietekmi un postījumus?
Medību tiesības
“Katram zemes īpašumam, kurā ietilpst medībām piemērotas platības, piekrīt arī medību tiesības – tiesības zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam savā zemes gabalā medīt Medību likumā un medības reglamentējošos normatīvos aktos noteiktajā kārtībā,” paskaidro Latvijas Mednieku savienības (LMS) valdes loceklis un jurists Artūrs Surmovičs.
Viņš norādīja, ka medībām piemērotas ir tādas platības, kas ir derīgas savvaļas dzīvnieku dzīvošanai un atrodas vietā, kur medības nav aizliegtas: ārpus pilsētas administratīvās teritorijas, ārpus kapsētām un vietām, kur medības aizliedz citi normatīvie akti.
Ar mednieku kolektīvu
Kā to nosaka Medību likums, medību tiesības zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs var izmantot pats vai nodot citai personai.
Tā var būt juridiska persona, piemēram, mednieku klubs vai medību tūrisma kompānija. Tādā gadījumā tiek parakstīts līgums par medību tiesību nodošanu. Pēc tam tas jāiesniedz Valsts meža dienestam reģistrēšanai. Ir jāatceras, ka bez reģistrācijas līgums nav spēkā un konkrētās platības netiks iekļautas mednieku kluba iecirknī. Medības šajā teritorijā tiks uzskatītas par nelikumīgām.
Līgumā, ko mednieku klubs noslēdz ar zemes īpašnieku vai likumīgo valdītāju, var iekļaut dažādas prasības. Piemēram, konkrētās īpašuma vietās nerīkot dzinējmedības vai veltīt pastiprinātu uzmanību bebru un mazo plēsēju populācijas kontrolei. Biežāk gan visus šos nosacījumus puses atrunā mutiski un godprātīgi ievēro. Tomēr pareizi būtu visus sadarbības nosacījumus atrunāt līgumā, kas palīdz izvairīties no domstarpībām nākotnē attiecībā uz abu pušu tiesībām un pienākumiem. Daudzi zemes īpašnieki aizliedz medīt stirnas vai būvēt medību torņus savā zemē. Ir arī tādi, kuri vispār neļauj savās platībās rīkot medības vai tur pārvietoties. Tā kā medību iecirkņu ierīcības sistēma Latvijā balstās līgumattiecībās un no tā, cik daudz līgumplatību mednieku klubam izdosies savākt vienlaidu iecirknī, ir atkarīgs, cik un kādas atļaujas tas saņems no Valsts meža ienesta, klubi visbiežāk piekrīt visiem nosacījumiem. “Diemžēl ļoti bieži mednieki domā, ka ar līguma noslēgšanu viņu pienākumi ir izsmelti, taču likuma izpratnē medību tiesību lietotājs ir atbildīgs par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem lauksaimniecības vai mežsaimniecības platībās, lauksaimniecības dzīvnieku audzētavās vai zivsaimniecībās.
Pēdējā laikā ir bijuši vairāki precedenti – tiek pieprasītas kompensācijas no mednieku klubiem, kas nav pildījuši savu pienākumu. Pušu tiesības un pienākumus un atbildības sadalījumu attiecībā uz medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem ir īpaši svarīgi paredzēt līgumā,” norāda Artūrs Surmovičs.
Vai zemes īpašnieks var iestāties mednieku klubā
Kaimiņvalstī Lietuvā zemes īpašnieks – mednieks, kura platības iekļaujas kāda mednieku kluba iecirknī, ir tiesīgs lūgt, lai viņu pieņem kā biedru. Klubs var piekrist vai nepiekrist. Atteikums ir jāargumentē un jānosūta oficiāli. Tādā gadījumā zemes īpašnieks var pretendēt uz daļu medījamo resursu, proporcionāli viņa īpašuma daļām kopējā iecirkņa platībā. To nosaka Lietuvas Medību likums.
Atšķirībā no kaimiņzemes Latvijā viss balstās godprātīgās un argumentētās cilvēciskās attiecībās. Zemes īpašnieka – mednieka iespējamā iestāšanās klubā vai iesaistīšanās tā aktivitātēs viesmednieka lomā tiek izrunāta savstarpēji. Katrā situācijā tiek rasts savs risinājums, un valsts šajās attiecībās neiejaucas.
Medības atsevišķā zemes īpašumā
Medību likums nosaka, ka medības ir aizliegtas vietās, kur nav reģistrēts medību iecirknis, izņemot nelimitēto medījamo dzīvnieku medības, kurās piedalās medību tiesību īpašnieks vai tā rakstveidā pilnvarota persona, kā arī ūdensputnu medības publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā.
Tas nozīmē, ja līguma noslēgšana par medību tiesību nodošanu ar mednieku formējumu kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējama vai vēlama, medību tiesības paliek zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam, kas var būt privāta vai juridiska persona. Saskaņā ar likuma prasībām zemes īpašnieks, persona, kas ir saņēmusi mednieka apliecību, savā zemē drīkst medīt nelimitētos medījamos dzīvniekus. Ja īpašnieks vai valdītājs nav mednieks, viņam ir tiesības pieaicināt mednieku no malas, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pilnvarojot to medīt attiecīgajā īpašumā.
Šāda nepieciešamība zemes īpašniekiem visbiežāk rodas, ja bebrs ir uzbūvējis dambi un applūdinājis mežu, zaķis grauž ābelēm mizu vai ondatra viesojas dārzā. Lapsas bieži apmeklē viensētas un fermas, kur izēd suņu bļodas, inficē mājas sargus ar kašķi, nokož trušus vai vistas.
Ja šāda liksta piemeklējusi saimniecību, zemes īpašnieks var vienoties ar kādu mednieku, kurš katrai sugai atbilstošas medību sezonas ietvaros mēģinās atrisināt problēmu. Tādā gadījumā ir jānoformē brīvas formas rakstveida atļauja (pilnvara), kas ietver informāciju par zemes īpašnieku, medību vietu (zemes īpašumu) un pilnvaroto personu. Šim dokumentam jābūt mednieka kabatā kopā ar citiem nepieciešamajiem dokumentiem.
Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis paskaidroja, ka nekādas konkrētas prasības šīs atļaujas noformēšanā netiek izvirzītas: “Galvenais, lai rakstiskā atļauja nepārprotami apliecina, ka šī konkrētā zemes gabala īpašnieks ir pilnvarojis tieši šo mednieku medīt nelimitētos medījamos dzīvniekus viņa īpašumā. Ar dokumenta noformēšanu vien nebūs gana. Katru reizi medības ir jāsaskaņo ar medību tiesību lietotāju, kas šādā gadījumā ir zemes īpašnieks.”
Jāpiebilst, ja īpašnieks ir noslēdzis līgumu par medību tiesību nodošanu kādam mednieku formējumam, pats viņš tās vairs nevar izmantot. “Civillikuma izpratnē medību tiesību nodošana ir noma un lietas iznomātājam vai izīrētājam jānodod lieta nomniekam vai īrniekam, ļaujot to lietot un ievākt no tās augļus. Iznomātājs vai izīrētājs nedrīkst ne pats traucēt lietas un tās augļu lietošanu, ne atļaut citiem īrnieku vai nomnieku traucēt vai izstumt; abos gadījumos viņa pienākums ir īrniekam vai nomniekam atlīdzināt zaudējumus. Turklāt jāskatās noslēgtais medību tiesību nodošanas līgumus, kas bieži vien paredz īpašnieka apliecinājumu, ka viņš nav piešķīris un nepiešķirs nevienai citai personai tiesības medīt konkrētajā īpašumā. Es teiktu, ka pilnvarot var vairākas personas, bet nomas līgums var būt tikai ar vienu personu,” komentē Artūrs Surmovičs.
Arī Medību noteikumu IV daļā ir norādīts, ka medību tiesības vienlaikus var nodot tikai vienai personai. Gan šī, gan iepriekšminētā norma nodrošina mednieku kolektīvu tiesību ievērošanu un aizsargā medību iecirkņa platību integritāti. Līdz ar to likuma burta izpratnē, slēdzot medību tiesību nodošanas līgumu ar mednieku kolektīvu, ja nepieciešams, jāparedz iespēja pilnvarot kādu mednieku no malas, piemēram, radinieku. Praksē gan mednieku klubi ir gatavi palīdzēt īpašniekam tikt galā ar lapsu invāziju vai likvidēt bebru postījumu draudus. Tajā pašā laikā neviens nav atcēlis iespēju vienoties cilvēciski un iepriekš minēto pilnvaru medīt kāda īpašnieka zemē var izsniegt esošais medību tiesību lietotājs, proti, klubs, kura iecirknī minētā zeme ietilpst.
Nemednieka medību iecirknis
Rodas jautājums, ja viss ir tik sarežģīti, vai nebūs vienkāršāk zemes īpašniekam pašam organizēt savu medību iecirkni un rīkot tur medības vai varbūt pat pelnīt tādā viedā.
Medību likums nosaka minimālās medību iecirkņa platības atbilstoši katrai limitēto pārnadžu sugai. Stirnas var medīt iecirknī, kas nav mazāks par 200 hektāriem, ieskaitot meža zemi un lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Lai saņemtu atļauju medīt mežacūkas, sākotnēji bija noteikts, ka iecirknim ir jābūt vismaz 1000 hektāru lielam, no tiem vismaz 200 hektāriem jābūt meža zemei. Sakarā ar Āfrikas cūku mēri Medību likumā iekļauti pārejas noteikumi. Tie paredz, ka mežacūkas var medīt iecirknī, kura platība ir no 200 līdz 1000 hektāriem, ieskaitot meža zemi un lauksaimniecībā izmantojamo zemi; platībās, kur medības ir aizliegtas, vai platībās, kurās zemes īpašnieks pats izmanto medību tiesības vai ir rakstveidā pilnvarojis citu personu izmantot medību tiesības nelimitētu medījamo dzīvnieku medībām; mežacūkas drīkst medīt arī medību iecirknī, kura platība ir mazāka par 200 hektāriem.
Staltbriežu govju un teļu medībām piemērota iecirkņa izveidei vajadzēs ne mazāk kā 1000 ha meža masīvu vai to daļu un atsevišķu meža gabalu (puduru), krūmāju un purvu. 2000 ha meža, krūmāju un purvu vajadzēs, ja kolektīvs vēlas saņemt staltbrieža buļļu licences, un 2500 ha zemes vajadzēs aļņu medībām. Līdz ar to līgums ar katru no zemes īpašniekiem klubam ir svarīgs.
Balstoties esošo tiesību aktu nosacījumos, nekas neliedz zemes īpašniekam reģistrēt medību iecirkni, pat ja viņš nav likumā paredzētajā kārtībā saņēmis mednieka apliecību vai ieguvis zināšanas par medību saimniecību kādā no mācību iestādēm.
Privātas medību platības ir visai izplatītas Vācijā un citās ar medību tradīcijām bagātās Vecās Eiropas valstīs. Zemes īpašnieks var reģistrēt medību iecirkni, ierīkot mednieku māju un visu pārējo infrastruktūru, lai sekmīgi rīkotu plaša profila medības savā īpašumā, pieaicinot profesionālus jēgerus un medību vadītājus, kinologus ar suņiem un dzinējus.
Latvijā nekas netraucē rīkoties līdzīgi. “Šobrīd neviens likums neaizliedz zemes īpašniekam, pat ja viņš nav mednieks, reģistrēt savu medību iecirkni un rīkot medības viņam izprotamā un pieejamā līmenī. Juridiski un praktiski tas ir izdarāms, taču paliek viens bet. Ja tev pašam nepieder pietiekami liels vienlaidu zemes gabals (vismaz 1000 ha), kas atbilstu likuma prasībām par medību iecirkņa ierīkošanu, platību izveide prasīs ļoti lielus finansiālus ieguldījumus, daudz laika un nervu. Daudz vairāk, nekā tas šķiet sākumā, un ļoti bieži šis mērķis arī netiek sasniegts, tikai tiek sabojātas attiecības ar apkārtējiem,” pastāsta Artūrs Surmovičs.
Jurists atzīst, ka viņa skatījumā medību iecirkņu ierīkošanas kārtība Latvijā nav vienkārša, toties tai ir arī savi plusi: “Jā, līgumu slēgšana prasa lielu piepūli. Savu platību izveide un uzturēšana prasa saprātīgu un racionālu pieeju – saimniekošanu. Līgumu slēgšana ar zemes īpašniekiem un attiecības ar kaimiņu kolektīviem ir cilvēcisko un saimniecisko interešu kompromisa jautājums. Tajā pašā laikā neviens nevar uzspiest savus nosacījumus un atņemt klubam platības, ja medību tiesību nodošanas līgums ir pareizi sagatavots un reģistrēts, kā to prasa tiesību akti. Proti, principā viss ir atkarīgs tikai no paša mednieku formējuma.”
Lai arī medību iecirkņa izveide paģēr daudz laika un līdzekļu, Latvijā ir vairāki desmiti platību, ko reģistrējuši atsevišķi mežu un zemes īpašnieki, to apvienības, kā arī dažādi uzņēmumi. “Tās ir gan zemnieku saimniecības un lielākas lauksaimniecības kompānijas, gan citas juridiskās personas. Mums nav informācijas, kuri privāto medību platību īpašnieki paši nav mednieki, jo likums to neprasa. Viens ir skaidrs, medību iecirknis tiek veidots un reģistrēts ar vienu nolūku – īstenot medību tiesības un medījamo dzīvnieku populāciju kontroli, pastarpināti mazinot postījumu apjomu. Ja viss notiek likumīgi, nav būtiski, kas tieši organizē medības privātās vai juridiskai personai piederošās platībās,” norāda Valters Lūsis, Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs.
Pēc Valsts meža dienesta informācijas, Latvijā joprojām ir brīvi aptuveni viens miljons divi simti tūkstošu hektāru medībām derīgu platību. Gan to īpašniekiem, gan medniekiem nekas netraucē vienoties par to apmedīšanu likumā paredzētajā kārtībā un saskaņā ar nepieciešamību.
Medību likums
19. pants. (1) Minimālās medību platības, kurās ir atļauts medīt limitētos medījamos dzīvniekus attiecīgajā medību iecirknī, ir šādas:
1) stirnu medībām – ne mazāk kā 200 hektāru, ieskaitot meža zemi un lauksaimniecībā izmantojamo zemi;
2) mežacūku medībām – ne mazāk kā 1000 hektāru, tai skaitā ne mazāk kā 200 hektāru meža zemes;
2.1) staltbriežu govju un teļu medībām – ne mazāk kā 1000 hektāru, ieskaitot tikai meža masīvus vai to daļas un atsevišķus meža gabalus (pudurus), krūmājus un purvus;
3) staltbriežu buļļu medībām – ne mazāk kā 2000 hektāru, ieskaitot tikai meža masīvus vai to daļas un atsevišķus meža gabalus (pudurus), krūmājus un purvus;
4) aļņu medībām – ne mazāk kā 2500 hektāru, ieskaitot tikai meža masīvus vai to daļas un atsevišķus meža gabalus (pudurus), krūmājus un purvus.
Medību tiesības
Zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam ir tiesības savā zemes gabalā medīt medības reglamentējošos normatīvos aktos noteiktajā kārtībā. Medību tiesības zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs var izmantot pats vai nodot citai personai.
Medību noteikumi
93. Publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā medījamos ūdensputnus atļauts medīt Medību likumā un šajos noteikumos noteiktajā kārtībā.
94. Citus nelimitētos medījamos dzīvniekus publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā atļauts medīt medību tiesību īpašniekam (ja nav reģistrēts medību iecirknis) vai medību tiesību lietotājam (ja medību līgumā nav noteikts citādi), kura medību iecirknī ietilpst vai kura medību iecirknim piekļaujas publiskā ūdenstilpe. Ja ūdenstilpe atdala medību iecirkņus, robeža nosakāma pa ūdenstilpes ass līniju vai viduslīniju.
Medību likums. Par mežacūku medībām piemērotām platībām
Lasi un abonē žurnālu Medības!
