Neviens kalns nav par augstu, ja tajā nebaidās kāpt. Ar šādu atziņu nāca negaidīts piedāvājums, kurš telefonā skanēja šādi: “Čau, ar mani sazinājās Latvijas Makšķerēšanas sporta federācija un vēlas pieslēgties bērnu un jauniešu sacensībām, ko darām?” Šīs noteikti nebija pirmās, vēl skaidrāks, ka ne pēdējās sacensības, kurās piedalos kā koordinators vai persona, kura iesaistās, lai sacensības noritētu gludi. Taču šoreiz nāca kas jauns. Es to sauktu par pilnvērtīgu ģimenes dienu pie ūdens. Jau iepriekš, pirms jelkādām zīmēm no augšas par liela mēroga pasākumu, zinājām, ka veidosim šīs sacensības, jo tā kļuvusi par tradīciju. Ikgadējās pludiņmakšķerēšanas sacensības bērniem un jauniešiem Prūšu ūdenskrātuvē pārtapa par, es teiktu, liela mēroga pasākumu – Gudrais makšķernieks 2026. Kopā ar Ģirtu Ločmeli sākām plānot, skaitīt, rakstīt, apzināt, apziņot un kūleņot prāta vētrā par to, kā padarīt šo dienu absolūti izcilu bērniem, jauniešiem, viņu vecākiem, organizatoriem, atbalstītājiem un katrai dvēselei, kura ieradīsies.
Soli pa solītim tapa sapņu pilnas idejas par meistarklasēm, kurās katrs bērns, jaunietis, viņa vecāks iegūtu kādu atziņas graudu, ko paņemt sev līdzi, un spētu to pielietot ikdienā praktiskajā makšķerēšanā. Meistarklases uz papīra salikām tā – zivju atpazīšana, barības sajaukšana, pludiņu balansēšana, āķu siešana, dabas aizsardzība, svārsta mešana mērķī u. c. Paralēli tam plānojām dienas gaitu, kā salikt makšķerniekus sektoros tā, lai viss būtu ērti, skaisti un patīkami. Rēķinājāmies ar to, ka mums būs dalībnieki vecumā līdz 16 gadiem, taču jaunākie varētu būt vien sešus gadus jauni censoņi. Procesā apguvām sīko motoriku, griežot kartītes, numuriņus, atkārtojot savas zināšanas katrs savā meistarklasē un pilnveidojot tās. Varētu teikt, ka katrs no mums, kurš piedalījās, iekāpa vēlreiz kurpēs, kurās bijām sava ceļa sākumā. Iedevām paši sev iespēju būt vēlreiz bērniem un jauniešiem, jo tieši tā var nodot vislabāk informāciju tam, kurš tajā brīdī ir tev pretī. Sākoties pieteikšanās procesam, ar nepacietību gaidījām pirmos zvanītājus. Nemaz ilgi nebija jāgaida. Tā nu, zvanu pie zvana liekot, apjautām, ka būs dalībnieki, kuriem sava inventāra nav, bet vēlmes ir pārpārēm. Un tas bija viens no tiem brīžiem, kurā sapratām – šis pasākums nav tikai par sacensībām. Ja bērnam ir vēlme pamēģināt, tad mūsu uzdevums ir atrast veidu, kā viņam šo iespēju dot. Šeit mūs iepriecināja Sabiedrības integrācijas fonds: “Droši, inventārs būs arī tiem, kuriem tā nav,” kas lika priecāties par faktu, ka starp mums, makšķerniekiem, būs vēl līdzīgi domājošie un ka tieši mums ir iespēja palīdzēt mīt pirmos soļus tuvāk dabai. Laiks šķietami neskrēja, taču pieteikumi gan uzņēma apgriezienus. Sapratām, ka jābrauc labiekārtot papildu sektorus, jo mūsu mērķis bija uzņemt pēc iespējas vairāk dalībnieku, vēloties nodot satriecošu pieredzi katram, kurš ieradīsies. Tā nu veiksmīgi ar brienamo kostīmu līdz padusēm ūdenī, mini izkapti rokās atbrīvojām krastus no šķēršļiem, lai pasākuma dienā būtu tik vien jādomā, kā par zivju vilkšanu no ūdens. Paralēli visā šajā skaistajā notikumā apzinājām savas iespējas un atbalsta komandu. Es teikšu tā – bērniem un jauniešiem ir visas durvis vaļā, lai pilnveidotu savas zināšanas vai uzsāktu savas gaitas makšķerēšanā. Visi uzrunātie atbalstītāji, izdzirdot faktu, ka pasākums ir bērniem un jauniešiem, bija par.
Pasākuma norises dienā ieradāmies ar pirmajiem gaiļiem miglā, apkārt kluss un mierīgs. Savā nodabā kārtojām teltis, aplūkojām teritorijas interjeru. Miglai atkāpjoties, ieradās pirmie dalībnieki, un maisam gals bija vaļā, aiz vieniem nāca citi, aiz citiem nākamie. Tajā pārņēma pirmais emociju vilnis, saprotot, ka liela daļa pieteikušos dalībnieku sāk ierasties. Visi ar nepacietību gaidīja pirmos vārdus, pirmos soļus uz sektoriem. Paralēli visam ieradās atbalstītāji, un karogi sāka slieties arvien tuvāk un draudzīgāk cits pie cita. Katrs ieradās ar vieglu uztraukumu, bet siltu un plašu smaidu. Aicinot visus pulcēties, vien tad tapa skaidrs, cik ļoti daudz mēs esam sanākuši Prūšu ūdenskrātuves krastā. Kā dalībniekus, tā viņu vecākus iepazīstinājām ar svarīgāko informāciju. Parunājām par drošību, atkārtojām, kurām zivīm ir izmēra ierobežojumi, un to, cik svarīgi ir saglabāt zivju resursu. Pēc vieglās iepazīšanās lozējām sektorus, pēc kā dalībnieki tika aicināti doties uz sevis izlozētajiem laukumiem. Gaisā valdīja mazliet satraukums, katrs bērns jutās kā pirms eksāmena, atkārtojot to, ko iemācījies līdz šim. Arī vecāki cītīgi pārskaitīja līdzi paņemtos āķus, sviestmaizes un barību. Atskanēja starta signāls. Katrs zināja, ko tas nozīmē – divu stundu olimpiskās spēles ir sākušās! Sākās sirsnīga iebarošana un pirmo zivju noķeršana, ko pavadīja sirsnīgi saucieni – “Tēt, tēt, ir!”, “Ē, man copē!” Ja man jāsalīdzina ar Latvijas kausu pludiņmakšķerēšanā, tad mazie bija sagatavojušies ne sliktāk kā Latvijas mēroga sportisti! Biju uzņēmies būt par tehnisko atbalstu jaunākās grupas sektorā. Gaisā virmoja čalas, smiekli un draudzība bērnu un vecāku starpā. Satriecoši bija redzēt to atbalstu, kuru katrs bija gatavs sniegt ne vien savam bērnam, bet arī blakus esošajam, ja kaut kas neizdevās, ja kaut kas pietrūka. Ciemos kā atbalsts un meistarklašu vadītājs atbrauca Arturs Zabors, kurš cītīgi man palīdzēja noskriet mini maratonu. Sējām, smējāmies, barības maisījām, palīdzējām ar padomu un vienkārši uzmundrinājām, ļaujot noticēt tam, ka izdosies. Kādu labu brīdi pirms beigām telefons pačukstēja, ka esmu pieveicis pirmos 10 kilometrus. Atskanot beigu signālam, visi paklausīgi makšķeres nolika malā un ļāva vaļu ziņkārei. Ne vien mēs, tiesneši, devāmies svērt zivtiņas, arī apkārt esošie bērni pievienojās, lai redzētu, kā veicies citiem. Katrs ar lielu lepnumu atrādīja savu lomu. Kādam asarīši, citam raudiņas, dažam vairāk, kādam mazāk, taču par sacensību lielāko zivi kļuva breksis 1,04 kg vērtē, iespaidīgi! Kad nonācām atpakaļ teritorijā, ēdām zupu, un apkārt joprojām valdīja smiekli un sirsnīga gaisotne. Visi gaidīja rezultātus. Apbalvošanas ceremoniju sagaidot, iestājās rīta miglas klusums, katrs vēlējās zināt, kā nu veicies. Apbalvojām 11 medaļniekus. Pirmā medaļa, pirmās sacensības, pirmās balvas un vēl Salmo sarūpēta makšķere. Tajā brīdī laikam nebija svarīgi, vai tā ir pirmā, otrā vai trešā vieta. Svarīgākais bija – es to izdarīju! Katru medaļnieku pavadīja aplausu vētra, katrs priecājās un apsveica cīņubiedru.
Pēc apbalvošanas dalībniekus un viņu vecākus aicinājām palikt uz meistarklasēm, kur katram tika dota iespēja iegūt jaunas zināšanas un praksē izmēģināt visu to, ko stacijas vadītājs rāda un stāsta. Nav iespējams vārdos ietērpt to siltumu un enerģiju, kuru izstaro entuziasma pilni bērni un jaunieši. Tie stāsti par “Mans tētis barību maisa tā…”, “Es savā dīķī noķēru līni…”, katrs dalībnieks bija kā mazs zinātnieks. Un tad sapratām – zināšanas šeit nebija vienvirziena iela. Mēs mācījām bērnus, bērni mācīja cits citu, bet reizēm arī mēs, pieaugušie, no viņiem kaut ko paņēmām. Nereti nācās pastāvēt klusu un sapņaini skatīties uz Gudro makšķernieku, klausoties tajā, kāda ir viņa pieredze, kā šīs lietas redz viņš, klausīties tā, it kā es būtu atnācis pie mazā meistara, lai iegūtu ko jaunu. Jāteic, ka ieguvu gan – vēlreiz iekāpt kurpēs un miegainām acīm savos desmit gados modināt tēti uz copi, lai arī man būtu ko pastāstīt! Un varbūt tieši tas arī bija šīs dienas lielākais ieguvums – mēs nevis vienkārši nodrošinājām bērniem vienu dienu pie ūdens, bet parādījām, ka makšķerēšana var būt draudzība, sports, zināšanas, piedzīvojums un sarunas starp paaudzēm.
Dalībnieku lielu interesi raisīja katra stacija: kādā iemācījās siet āķi, citā atpazīt Latvijā sastopamās zivis, taču ļoti lielu interesi ieguva kastinga disciplīna. Katrs izmēģināja savus spēkus, metot mērķī svārstiņu. Bērni bija gluži kā bites uz medu. Katrā no stacijām dalībnieki ieguva ko jaunu un tādu, ko likt lietā nākamajās copes reizēs. Varēja vērot, kā pēc pasākuma norises daži no dalībniekiem devās atpakaļ makšķerēt un pielietot jauniegūto informāciju. Arī vecāki uzzināja daudz noderīga, nereti atpazīstot zivis, izrādījās, ka līdz šim nav varējuši breksi no pliča atpazīt, taču tagad kļuva skaidrs. Šeit darbojās fantastiska mijiedarbība, kur vecāki ar bērniem cītīgi piedalījās, klausījās un papildināja zināšanu grozu.
Pēc tam notika loterija, kurā katrs tika pie vērtīgām balvām, ar kurām papildināt savu esošo vai topošo makšķerēšanas inventāru. Taču pats svarīgākais nebija tas, kas atradās paciņā. Svarīgākais bija tā mazā sajūta – es šodien esmu kaut ko izdarījis, kaut ko iemācījies. Loterija katra dalībnieka smaidam lika ieplesties vēl mazlietiņ platāk. Dienas beigās bijām nosmaidījuši desmit stundas, tieši tik piepildīta diena mums bija! Katrs no mums lepojās ar dalībniekiem, ar komandas biedriem un par padarīto darbiņu. Ar komandu sapratām, ka nejutām to, cik ātri diena aizritējusi. Bijām patīkami pārsteigti par to, cik ieinteresēti dalībnieki bija, kā neviens nepagura un negarlaikojās, visiem bija interesanti. Arī dodoties mājup, dalībnieki un viņu vecāki veltīja siltus vārdus par piedzīvoto, kas tikai apliecināja mūsu domas par to, ka viss ir izdevies fantastiski. Arturs šo dienu raksturoja izcilā formā: “Fiziski esmu noguris, taču emocionāli pilnībā uzlādēts!” Katrs no mums tādu patīkamu fizisku nogurumu sajuta vien tad, kad palikām vairs tikai mēs – komanda. Taču savstarpēji turpinājām sildīties pie tā, cik labi ir gājis, dalīties emocijās un ar piedzīvoto. Šī pieredze mums katram iedeva kaut ko, ko paņemt līdzi arī turpmāk. Šis uzkāptais kalns ļāva apzināties, ka spējam kāpt augstu un vēl augstāk. Par šo sajūtu ir jāpateicas katram, kurš ieradās, katram, kurš atbalstīja un padarīja šo ģimenes dienu, šos svētkus gaišākus. Uzvarēja ikviens, kurš atbrauca pie mums ciemos. Jūs visi esat malači! Ar nepacietību gaidām Gudros makšķerniekus atgriežamies, ne asakas!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
