Pēc veiksmīga šāviena medību suns savu darbu ir paveicis – atradis medījumu, izsekojis ievainotu dzīvnieku vai palīdzējis to pienest. Un nereti par labi padarītu darbu tiek arī kāds svaigas medījuma gaļas gabals. Visbiežāk tas, ko pats mednieks nevēlas likt uz sava šķīvja, stipri sašautā gaļa ap brūces kanālu, atgriezumi vai iekšējie orgāni. Taču tieši šajā šķietami nevainīgajā atlīdzībā var slēpties tas, ko ar aci nemaz nav iespējams pamanīt.
Pētījumi liecina, ka medījumā, kas iegūts ar svina munīciju, ap brūces kanālu var saglabāties ne tikai lielāki lodes vai skrošu fragmenti, bet arī daudzi sīki svina mikrofragmenti. Regulāri izbarojot šādu gaļu, medību suns var uzņemt svinu atkārtoti, un iespējamās sekas var attīstīties pakāpeniski un sākotnēji palikt nepamanītas. Turklāt svins nav vienīgais risks, šāviena vietā var būt arī asas kaulu šķembas, kas spēj traumēt mutes dobumu un gremošanas traktu.
Cik liels šis risks ir praksē, kā var izpausties hroniska saindēšanās ar svinu un vai tiešām sunim nevajadzētu dot gaļu no šāviena vietas? Par to skaidro veterinārārste Ilze Pētersone:
“Patiešām ir tā, ka to visvairāk sašauto medījuma gaļas gabaliņu mednieks atdod… savam medību sunim. Arī tad, ja medījums ir nomedīts ar svina munīciju. Iespējams, tas ir ieradums, ko grūti mainīt, iespējams, cilvēks neapzinās riskus.
Medību suņiem saindēšanās ar svinu visbiežāk varētu būt hroniska. Un to var secināt tikai vēlāk, analizējot situāciju, ko suns ēd. Man vienā gadījumā ir bijušas aizdomas, kas gan nav apstiprinātas ar analīžu rezultātiem.
Ja ir saindēšanās ar svinu, pazīmes nav specifiskas. Piemēram, mazasinība. Tās iemesli var būt arī citi. Tāpat arī svara zaudēšana un gremošanas traucējumi, vemšana.
Un noteikti ir visai daudz gadījumu, kas paliek neatklāti. Piemēram, neizskaidrojami nervu sistēmas traucējumi. Kādas lēkmes vai krampji. Kad notikusi saindēšanās ar svinu, izpausmes var būt ļoti dažādas.
Tāpēc vienkārši tāpat pamest sunim gaļas gabalu, kurā ir svina skrotis vai lodes gabaliņi, nav prāta darbs!
Un svins no organisma neizvadās, bet akumulējas, un, ja šāda gaļa tiek ēsta lielākā daudzumā un ilgstoši, sekas var būt ļoti nepatīkamas. Turklāt izmaiņas sākas nemanāmi.
Piemēram, suņiem nervu sistēmas bojājumi var būt pastāvīgi un neatgriezeniski.
Saindēšanās gadījumā būtu jāveic specifiska detoksikācija. Un tas ir ne tikai sarežģīti, bet arī dārgi. Profilaktiski daudz vienkāršāk ir pāriet uz bezsvina munīciju…
Savukārt, ja skrots nelaimes gadījuma rezultātā nokļūst muskuļos vai zem ādas, tad tās tiek iekapsulētas. Jāuzsver, ka muskuļos nav spēcīgas skābes, kas nepieciešama svina izšķīdināšanai, sistēmiska saindēšanās ir ļoti reta, jo svins principā nevar uzsūkties… Taču skrotis var izraisīt vietēju iekaisumu, sāpes vai artrītu, ja tās atrodas tuvu locītavai…
Savukārt kaulu šķembas, ja tās ir tiešām asas un cietas (no garajiem kauliem), var galvenokārt bojāt mutes gļotādu, barības vadu, traheju, nolauzt zobus. Īpaši jāuzmanās, ja suns nav pieradināts pie svaigēšanas.”
Vairāk lasi žurnāla Medības augusta numurā vai portālā lasi.lv!
Pameta sievu un aizgāja prom! Būs dati, būs medības! “Šauj garām!” #350 epizode
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
