No 1. jūnija ļauts medīt stirnāžus, taču tas nenozīmē, ka visi mednieki tūlīt metīs plintes plecos un diebs uz tuvējo pļaviņu pēc medījuma. Pēc tam kad pāris bargās ziemas populāciju bija krietni paretinājušas, mednieku kolektīvi nesteidzas uz stirnām, var teikt, ka Latvijā vairākus gadus tās kļuvušas pat par saudzējamu radību. Arī šogad daudzviet klubos spriež, ka joprojām medīs mazāk par Valsts meža dienesta atļauto limitu jeb lielāko pieļaujamo nomedīšanas apjomu. Dažs gribot uzaudzēt kuplāku bariņu, cits pietaupīšot nebaltām dienām, vēl kādam rūp trofeju kvalitāte.
Stirnas – mūsu nākotne
Mednieku kluba “Turlavas mednieks” vadītājs Mārtiņš Ozoliņš atzīst, ka stirnas viņu kolektīvā tiks saudzētas arī šajā medību sezonā. “Kā sapulcē teica viens kolektīva biedrs – kad atnāks Āfrikas cūku mēris, mums medīšanai paliks tikai buki – tā ir mūsu nākotne,” kolēģa vārdus citē Ozoliņš, kurš 50 mednieku lielo kompāniju vada jau 14 gadus. Par stirnu trūkumu turlavieši nevarot sūdzēties – no visiem Dienvidkurzemes virsmežniecības mednieku formējumiem viņiem piešķirts lielākais nomedīšanas limits – 190 stirnas, to skaitā 60 stirnāži. Vadītājs nosaka, ka populācija sakuplojusi, vietām pat par daudz, jo viņu pusē regulāri notiekot sadursmes ar automobiļiem: “Skrien tās stirnas virsū mašīnām, katru gadu pāris auto sasit, vietējie par to pukst.” Šogad Turlavas mednieki izmantošot visu stirnāžu limitu un mīļā miera labad tikpat paņemšot kazlēnus un varbūt arī pa kādai kazai, jo Valsts meža dienests (VMD) aicinot medībās ievērot dzimumu proporciju. “Tagad, vells parāvis, āžiem jāņem līdzi kazas,” pasūrojas kluba priekšnieks.
Saldus novada biedrības “Ezeres mednieku klubs” vīriem cita taktika – piešķirto limitu viņi izmantojot gandrīz pilnībā – ap 94 līdz 95%. “Mums ir diezgan liels stirnu blīvums, pēc uzskaites limits vēl ir pieticīgi prasīts,” spriež šopavasar par vadītāju ievēlētais Miervaldis Andersons. Dažu gadu saudzējošais režīms viņu stirnu populācijai nācis par labu – šajā medību sezonā kolektīvam ļauts nomedīt 80 stirnas un kazlēnus, 40 stirnāžus. Ja iepriekš uz trīs vīriem medījuši vienu āzi, bet kaza tikusi diviem, tad tagad diviem medniekiem sanāk viens buks, katram – pa kazai vai kazlēnam un vēl paliek pāri dzinējmedībām, parēķina vadītājs.
Dienvidkurzemē, kas līdzās Zemgalei ir viens no stirnām bagātākajiem reģioniem, klimatiskie apstākļi nebija atstājuši tik bargas sekas kā citviet Latvijā un populācija atkopusies samērā ātri. Par to liecina cipari, norāda VMD Dienvidkurzemes virsmežniecības inženieris medību jautājumos Gunārs Freimanis. Pagājušajā sezonā limits izpildīts jau par 61%, kas ir augstākais rādītājs, ja zināms, ka valstī stirnas nomedītas 40% no atļautā apjoma. Savukārt aizpērn medību stratēģiju Dienvidkurzemes teritorijā vairāk nekā bargās ziemas ietekmējuši cūku sērgas draudi, kad cītīgāk medītas mežacūkas, bet stirnas palikušas otrajā plānā. No piešķirtā limita izmantojuši tikai 21%.
Viens āzis – viena kaza
Par daža laba žēlošanos, ka VMD “spiež” medīt arī kazas, Gunārs Freimanis nosaka: “Mēs medniekiem skaidrojam – ja vēlaties labu populāciju un normālas trofejas, jāievēro selektīvo medību principi un līdzīgā skaitā jāmedī āži un kazas.” Daudzviet kolektīvos vēl saglabājusies padomju laiku medību tradīcija tēviņus medīt divtik vairāk par mātītēm. Medību literatūrā noteikts, ka dabā, cilvēku neietekmētās vai mazāk ietekmētās populācijās dzimumu struktūra ir viens pret vienu – viens āzis uz vienu kazu. Medību speciālists un trofeju eksperts Jānis Baumanis uzsver, ka mednieki ar nepareizu medīšanu izjauc dzimumu līdzsvaru, kas vēlāk ietekmē populācijas kvalitāti. “Ja mums uz vienu buku ir trīs līdz četras kazas, tad arī visšvakākais un knapākais āzītis tiks kazām klāt un sekos ne tik labas kvalitātes pēcnācēji, kā mums gribētos,” norāda Baumanis.
VMD speciālisti papētījuši, ka Latvijā pēdējās divās sezonās no kopējā stirnu skaita tēviņi tiek medīti 46 un 43% apjomā. Aizpērn visvairāk āžu, 729, nomedīti Zemgales pusē, kas ir 45% no iegūto stirnu apjoma, pagājušajā gadā situācija uzlabojās, jo nomedīto tēviņu apjoms sarucis līdz 37%. Pareizi ievērojot dzimumu un vecumu proporciju, medī valsts ziemeļaustrumu daļas mednieki, no limita izmantojot apmēram vienu trešdaļu āžu, divas trešdaļas atstājot kazām un kazlēniem. Viņu ietekme uz kopējo rādītāju gan ir neliela, jo sastāda vien 1% no visa stirnu skaita Latvijā. Negatīvi izceļas Ziemeļkurzemes mednieki, kas aizpērn nomedīja 61% āžu, arī Vidzemes centrālās un ziemeļu daļas kolektīviem no nomedītā stirnu apjoma vairāk nekā puse ir tēviņi. Stirnām bagātajā Dienvidkurzemē dzimumu proporciju medībās izdodas ievērot ar mainīgām sekmēm.
Ezeres medniekiem, kā apgalvo viņu vadītājs M. Andersons, izlases medību principi nesagādājot grūtības. “Vai tad gaļas dēļ vien ejam uz medībām, mums taču svarīgi, lai būtu arī kāda paliekoša vērtība,” viņš piebilst. Uz stirnāžiem pats vēl nesteidzoties, jo sezona gara – var medīt līdz novembra beigām, turklāt mednieks zina, ka viņa teritorijā pagaidām uzturas četri jaunie āzīši, kas vēl nav ņemami. “Kolektīvā esam vienojušies, ka perspektīvos, ar smukiem radziņiem, kas pēc dažiem gadiem sasniegs medaļas vērtību, mēs nemedījam,” stāsta Andersons. Gaides medībās dzīvnieku varot novērtēt katrs mednieks, dzinējmedībās ir grūtāk, tāpēc gadās noguldīt arī pa kādam perspektīvam bukam.
Statistika rāda, ka bieži kļūdas gadās tieši rudens pusē, dzinējmedību laikā, stāsta VMD speciālists Gunārs Freimanis. “Šo mums neizdodas izskaust, jo mednieki vēlas izlietot pāri palikušās atļaujas, bet stirnāžiem jau ir nokrituši ragi un viņus no stirnām grūti atšķirt,” viņš piebilst.
Izcili āži izaug arī Centrālvidzemē
Nesenā Latvijas medību trofeju izstāde Jaunmoku pilī parādīja – pat ja trofeju iegūts mazāk, starp tām ir lieliski eksemplāri. Ar 164,05 punktu vērtu guvumu varēja palepoties arī “Ezeres mednieku klubs”. Kolektīva biedrs, mednieks ar 40 gadu pieredzi Māris Kļaustiņš zelta buku nomedīja pasen – 2003. gadā, taču līdz izstādei trofeja nonāca tikai šogad. Stirnāzi izsekojis ar pacietību – novērojis, kur un cikos dzīvnieks mēdz pārvietoties, jo zināms taču, ka vecie buki ir ļoti vērīgi. Droša šāviena attālumā ticis tikai kādā piektajā vai sestajā reizē, var būt, ka palīdzējis arī lietainais laiks, kas kliedējis āža uzmanību. Pateicībā par dāsno dabas mātes devumu, Māris stirnāžus līdz šai sezonai vairs nav medījis. “Devu āžiem pīppauzi,” viņš nosaka, taču tagad gan pošas uz medībām – var būt, ka līdz svētkiem dabūs kādu jāņu buku.
Par stirnāžu trofeju parādes līderi ar 182 punktiem eksperti atzina Cesvaines mednieku kolektīva vadītāja Aivara Stradiņa pērnruden nomedītā deviņarpus gadu vecā buka rotu. Ar šo panākumu cesvainieši apliecināja, ka ne jau tikai Dienvidkurzemē un Zemgalē mednieki var lepoties ar labiem stirnāžiem, bet pats mednieks jūtas gandarīts, ka ir uz pareizā ceļa un viņa piemērs var būt paraugs arī citiem klubiem.
“Uz stirnāžu medībām neeju kā uz loteriju – sava medību iecirkņa āžus es zinu no gada uz gadu, jo viņus vēroju un pētu,” par stirnāžu medību veiksmes pamatu stāsta Stradiņš. Viņš novērojis, ka šiem dzīvniekiem raksturīgi uzturēties divus līdz trīs kilometrus rādiusa lielā platībā. “Visā visumā stirna ir konservatīvs dzīvnieks, kas uzturas vienā teritorijā, tāpēc, ja tu pats vai kāds cits nepārsteigsies un neizņems šo dzīvnieku no aprites pirms laika, tad viņš tur arī dzīvos,” spriež mednieks. Protams, jārēķinās arī ar apstākļiem, kas ievieš korekcijas, – slimībām, klejojošiem suņiem, plēsoņām, autotransportu, kas dzīvniekus notriec uz ceļiem. Uz stirnāžu medībām Stradiņš dodas vasaras beigās, kad stiprākie stirnāži ir parūpējušies par pēcnācējiem. “Medījot tos jau no 1. jūnija, var gadīties, ka dabūjam stiprākos un riestam paliek vājākie tēviņi,” skaidro Stradiņš. Šā iemesla dēļ cesvainieši uz buku medībām līdz šim gājuši, sākot no 1. augusta, šogad kārtība pamainīta – lēmums, kad medīt stirnāžus, atstāts grupu vadītāju ziņā. Šosezon cesvainiešiem atļauts medīt 15 stirnāžus, kā arī 32 kazas un kazlēnus. Stirnas uz kazlēnus viņi saudzēšot, jo prioritāte ir kuplāks stirnu bars. “Šajā jautājumā man ar Jāni Baumani dalās viedoklis – esmu par to, ka jāmedī veci stirnāži un neperspektīvie jaunie, bet kazas un kazlēnus atstājam, lai savairotu populāciju,” kolektīva nostāju pamato vadītājs.
