Laikam jau nebūs tāda mednieka, kurš pēc janvāra pēdējo dienu notikumiem nebūtu dzirdējis mednieku biedrības Ramata nosaukumu. Diemžēl notikums bija ļoti bēdīgs – dzinējmedību sezonas pēdējā dienā vilki saplosīja Rietumsibīrijas laiku Brendu. Kā ikdienā klājas Ramatas medniekiem, kas medī teju pašos Latvijas ziemeļos? Par to zina stāstīt Gatis Brokāns. Viņš jau desmit gadus ir ne tikai mednieku biedrības vadītājs, bet arī tas cilvēks, kurš pēc ilgāka pārtraukuma Ramatas apkaimē burtiski reanimēja medības ar dzinējiem. Tieši šī iemesla dēļ mednieki, kuri jau bija sākuši, ja tā var teikt, atsvešināties, atkal bija gatavi medīt kopā un atbalstīt cits citu.
Medības bez armijas režīma – disciplīna ar humora devu. Ciemos pie MB Ramata medniekiem
Cik gadus tu jau medī?
Mednieka stāžs man ir 15 gadu. Pēdējos desmit esmu Ramatā un arī vadu biedrību. Pirms manis biedrību vadīja Māris Mencis. Diemžēl vienās medībās viņam nošāva suni. Ļoti bēdīgs notikums, taču tā notika. Māris ļoti pārdzīvoja. Pieļauju, ka tieši tāpēc viņš nolēma atkāpties no biedrības vadītāja amata.
Tajā brīdī es vēl nebiju šajā klubā un medību gaitas biju sācis nesen. Medīju medību klubā Lībieši Skaņkalnes pagastā.
Taču dzīvoju šeit, Ramatas pagastā. Vēroju, kas notiek medību biedrībā. Tā bija sākusi stagnēt: vīri vairs nerīkoja medības ar dzinējiem, gāja tikai gaides medībās. Man šķita, ka vairākas lietas notiek tā, kā tam nevajadzētu būt. Šeit esmu vietējais, un man ir svarīgi, ka manā dzimtajā pusē viss ir kārtībā, arī medību jomā. Lēnā garā iepazinos ar visiem vīriem. Protams, lielākā daļa mednieku ir vietējie, taču ir arī mednieki, kuri brauc no Rīgas. Ārzemnieki, ja tā var teikt.
Man tajā brīdī bija 25 gadi, un sapratu – ja vēlos stūrēt šo kuģi, man ir vajadzīga arī medību vadītāja apliecība. Nevienam nesakot, mācījos, devos uz eksāmenu un to nokārtoju. Kļūt par medību vadītāju bija mans sapnis!
Un tad vienā dienā paziņoju, ka esmu arī medību vadītājs un ka mums nepieciešams rīkot medības ar dzinējiem. Protams, pieredzes man nebija absolūti nekādas. Biju piedalījies medībās ar dzinējiem mednieku klubā Lībieši. Tur bija vairāki pieredzējuši mednieki, no kuriem varēja mācīties, īpaši disciplīnu. Ja tās nav, notiek visādas bēdu lietas.
Labi atceros to dienu, kad kārtoju medību vadītāja eksāmenu. Ziemeļvidzemes virsmežniecības medību inženieris Jānis Ročāns pasniedza man medību vadītāja apliecību un teica: “Nu gan tu esi izvēlējies sev smagu nastu!” Pie sevis toreiz nodomāju: nu kas tur liels, varētu vadīt katru sestdienu!
Visu interviju lasi žurnāla Medības marta numurā!
Guļ ceļmalā ar salauztu mugurkaulu un mokās, bet vilki gaudo! Meža ziņas #28
👉 Abonē 9 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē e-izdevumu 9 mēnešiem ar 3 pielikumiem.
Žurnāla Medības marta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
