Jebkurā arodā ir iesācēji un meistari. Pirmie mēdz bieži kļūdīties, otri – izceļas ar pieredzi un gandrīz nevainojamu sniegumu. Un nav nozīmes tam, kāda veida arods tas ir: finanšu darījumi vai transporta vadīšana. Makšķerēšana tam visam ir kaut kur pa vidu. Jebkurš makšķernieks, arī es, kādreiz bija iesācējs. No savas pieredzes es varu sniegt vairākus ieteikumus makšķerniekiem iesācējiem, norādot uz viņu galvenajām kļūdām.
1. Dziļuma problēmas
Bieži vien iesācēji makšķernieki neapzinās, kādā dziļumā atrodas zivs un kādā slānī ir ēsma. Mēs bieži redzam, kā 3–4 metru vai lielākā dziļumā ir zivis, kas tur barojas, bet iesācējs neatlaidīgi makšķerē ūdens virsējos slāņos. Tas ir ne vien skumjš skats, bet arī smieklīgs. Tāpēc, ja nav acīmredzamu pazīmju, ka ir vērts makšķerēt ūdens virsējos slāņos, ieteicams makšķerēt un savu laimi pamēģināt grunts tuvumā.Ja runājam par makšķerēšanu ar pludiņa makšķeri, it īpaši mierīgām zivīm, deviņos gadījumos no desmit ir vērts makšķerēt tā, lai ēsma atrastos uz grunts vai tuvu tai, jo zivis, kas dzīvo uz grunts, no tās arī barojas. Ar spiningu viss ir sarežģītāk: jā, plēsīgās zivis bieži uzturas grunts tuvumā, bet tādas zivis kā sapali un meža vimbas vasarā biežāk tiek noķertas ūdens virsējos slāņos. Populārās zivis, piemēram, līdakas, asari, sami un ruduļi, bieži sastopamas dažādos ūdens slāņos. Tās var atrasties gan grunts tuvumā, gan arī ūdens virsējos slāņos. Protams, iesācējam bez pieredzes grūti noteikt zivju darbības apvārsni, bet tas ir viens no galvenajiem makšķerēšanas uzdevumiem, tajā slēpjas liela daļa veiksmes.
2. Stratēģija
Jautājums par to, cik ilgi makšķerēt kādā noteiktā vietā, ja nav copes, ir sarežģīts. Šeit jaunpienācēji, kuriem trūkst savas stratēģijas, bieži pieļauj kļūdas: viņi stundām ilgi sēž savā vietā bez nevienas copes, ticot, ka neatlaidība vainagosies panākumiem vai gluži pretēji – skrien no punkta A uz punktu B, bet ēsma ūdenī atrodas labi ja 10–15 minūtes. Ja mēs spiningojam, tad šāda skriešana ar biežu vietas maiņu ir pilnībā attaisnojama, tas balstās uz zivju aktivitāti. Ja zivs ir pasīva, labāk izvēlēties vienu vai divas makšķerēšanas vietas, kur tas ir visperspektīvāk (krasas gultnes vai krasta reljefa izmaiņas, zemūdens ķērāji, ūdens augi), šādās vietās zivis uzturas. Ja runājam par miermīlīgo zivju makšķerēšanu ar pludiņa makšķeri vai fīderi, tad nevajadzētu pārāk bieži mainīt vietu. Ideāli, ja izdodas uzreiz atrast perspektīvu makšķerēšanas laukumu un tad gaidīt, līdz iebarojamā ēsma sāks darboties. Tieši šādās situācijās ir jāizrāda izturība. Kāds jauns makšķernieks man nesen atklāja, kādu interesantu copēšanas stratēģiju viņš piekopj. Viņš cenšas piefiksēt, kur īstie veči sēž, un jau nākamajā dienā, kad vieta ir atbrīvojusies, viņš ir klāt un makšķerē, panākumi ir ar mainīgām sekmēm (pēc viņa paša vārdiem). Principā puiša stratēģija ir apsveicama, jo perspektīvajā vietā vēl joprojām darbojas pieredzējušā vīra iebarojamā ēsma.
3. Troksnis
Daudzi iesācēji makšķernieki vēl nav sapratuši, ka makšķerēšana no krasta vai laivas nav diskotēka vai debašu zāle. Nedrīkst daudz un skaļi runāt, staipīties krastā, ieslēgt skaļu mūziku vai radīt citu troksni. Makšķerējot ir nepieciešams saglabāt maksimālu klusumu un maskēšanos. Es pat teiktu, mācies klausīties klusumu!
4. Apģērbs
Daudzas zivis, īpaši tīrā ūdenī, ir ļoti redzīgas, tātad apģērbs tumšās vai neitrālās krāsās un kamuflāža ir labākais risinājums šādam pasākumam. Nedrīkst vilkt koši krāsainu, baltu vai sarkanu apģērbu. Jācenšas saplūst ar apkārtējo ainavu.
5. Jāceļas agri
Bieži nākas redzēt, ka makšķernieki iesācēji pa dienas vidu pienāk pie ūdenskrātuves, bet pēc vairāku stundu gaidīšanas viņi ir traki izbrīnīti, kāpēc lomā ir vien sīkas zivtiņas. Jā, gadās izņēmumi, kad zivis ir aktīvas dienas laikā (īpaši tas notiek pavasarī vai rudenī). Bet kopumā vispiemērotākais laiks jebkuru zivju ķeršanai ir rīts un vakars. Un, ja jaunais makšķernieks pāris stundu agrāk iztrausīsies laukā no gultas un vēl rītausmā ieradīsies copes vietā, viņa izredzes stipri palielināsies.
6. Ātrāk, augstāk, spēcīgāk
Nē, nē, makšķerēšana nav sporta sacensības, kurās labāko rezultātu gūst tas, kurš aizmetis tālāk. Iesācēji bieži maldīgi uzskata, ka, jo tālāk tiek izmesta ēsma, jo ātrāk tiek ietīta aukla, jo lielāks būs loms. Vienīgā zivs mūsu platuma grādos, kurai patiktu ātrs “upura” peldējums, ir meža vimba, un tad ne jau katru dienu. Un, kas attiecas uz metiena tālumu, tad arī ne vienmēr zivis ir tālāk no krasta. Zivis var baroties gandrīz pie pašām kājām, piemēram, niedru piekrastes malā. Tas, protams, nenozīmē, ka lielajā tālumā zivju nav, vien to, ka makšķerniekam metieni jāveic pārdomāti.
7. Guru pēdās
Kur lai makšķernieks iesācējs gūst zināšanas un pieredzi? Ne tikai no savām kļūdām, bet arī no grāmatu un interneta vietņu lasīšanas. Nereti makšķerēšanas apstākļos pie ūdenskrātuves ir grūti orientēties tikai ar teorētiskām zināšanām. Jāskatās, ko dara citi copmaņi. Ja redzat, ka kāds braši ķer, bet jūsu loms ir visai pieticīgs, tad ir vērts skatīties un analizēt, ir jāmēģina saprast, kas padara kolēģi tik veiksmīgu. Nebaidieties arī lūgt padomu. Jābūt gan gatavam, ka normāli makšķernieki sniegs nenovērtējamus ieteikumus, bet plātīzeri to nedarīs.
8. Ko ķeram?
Daudzi iesācēji makšķernieki nezina, ko viņi ķer, kāda veida zivis. Tā ir milzīga kļūda! Pirms gūt panākumus makšķerēšanā, ir svarīgi pazīt pretinieku pēc izskata un ieradumiem.
Ūdenskrātuvē noķertais ir jānoskaidro, prasot citiem copmaņiem, vai arī jāmēģina pašam izdarīt minējumus, pamatojoties uz ūdenskrātuves veidu un raksturu. Ja tas ir dīķis, mēģiniet ķert līņus vai karūsas; ja upe – tad līdakas, raudas vai brekšus. Un atcerieties: pieredzējis makšķernieks copē zivis ne tikai pie ūdenskrātuves, bet jau mājās, izplānojot maršrutu, vietu, inventāru, mānekļus un ēsmas.
9. Nolaidība
Bieži vien makšķerēšanas iesācēji pieļauj mežonīgas tehniskas kļūdas. Šeit ir pavisam īss saraksts:
a) viņi piesien āķi ar duci parastu mezglu, nevis izmanto vienu kompetentu makšķerēšanas mezglu, par kuru ir vērts uzzināt no pieredzējušiem makšķerniekiem vai no literatūras, vai no interneta;
b) viņi nepārbauda makšķerauklu. Nereti aukliņa nodevīgi samudžinājusies pie kāta pirmā gredzena vai tulpītes. Sapīšanās gadījumā nolauž kāta spicīti. Cita kāta, protams, līdzi nav, līdz ar to makšķerēšanas prieki ir beigušies;
c) iesācēji nereti pārāk cieši aizgriež spoles bremzi, kā rezultātā tās funkcija netiek pildīta. Pieķērusies lielāka zivs vienkārši pārplēš auklu, bet makšķernieks rauj sev matus no galvas;
d) mānekļu un pludiņu zudumi ir daudzējādā ziņā saistīti ar neuzmanīgu attieksmi pret makšķerēšanas inventāru kopumā. Nereti vizuļi vienkārši ir sarūsējuši, bet pludiņiem ir pavisam bēdīgas kvalitātes kembriki. Pret rīkiem nepieciešams izturēties gluži tāpat, kā militāristi izturas pret ieročiem, tad viss būs savās vietās, viss darbosies un nekas nerūsēs;
e) rezerves makšķerēšanas piederumi. Daudzi iesācēji dodas uz ūdenskrātuvi tikai ar vienu makšķerēšanas komplektu, neņemot līdzi rezerves āķus, atsvarus, pavadiņu auklu, pludiņus, mānekļus utt. Un, ja kas aizķeras vai noraujas, tad agri vai vēlu makšķerēšana ir jāpārtrauc. Diemžēl.
10. Neuzmanība pret detaļām
Patiesībā tas ir pats galvenais. Makšķerēšanā nav sīkumu. Tie ir panākumu atslēga, bet dažkārt tieši sīkumi var sačakarēt makšķerēšanas priekus. Analizē, copes laikā pievērs uzmanību visam: savam inventāram, domām un situācijai uz ūdenskrātuves. Un tad liela, skaista zivs peldēs un kļūs par tavējo.
Raksts publicēts, sadarbībā ar Zivju fondu!
Mānekļa krāsa neseko zivij, bet gan makšķerniekam – Kristiāns Godiņš. “Ķeram lielo!” #24 epizode
