Informācijas avots: Igaunijas Mednieku savienība
Ko darīt, ja bērns, nākot mājās no skolas, sastop lāci? Vai pēc šādas tikšanās viņš nākamajā dienā uzdrošināsies viens pats doties pa ierasto ceļu? Un vai jaunā māmiņa, kura pastaigas laikā ar bērnu ratiņiem ierauga svaigas lāča pēdas, jutīsies droši, nākamreiz dodoties ārā? Tie ir jautājumi, kas Igaunijā kļūst arvien aktuālāki, jo, pieaugot lāču populācijai, palielinās arī iespēja sastapt lielo plēsēju cilvēku apdzīvotu vietu tuvumā.
Igaunijas Mednieku savienības tīmekļvietnē publicētais Jānusa Vaikso (Jaanus Vaiksoo) raksts pievērš uzmanību cilvēkiem, kuri ikdienā dzīvo līdzās lāčiem. Lai gan tas ir mednieku organizācijas publicēts viedokļraksts, tajā aplūkota problēma, kas sniedzas tālāk par medību saimniecību un savvaļas dzīvnieku populācijas apsaimniekošanu. Runa ir par cilvēku drošības sajūtu, ierasto dzīvesveidu un iespējām bez bailēm doties dabā.
Saskaņā ar Igaunijas Vides pārvaldes (Keskkonnaamet) augustā publiskotajiem datiem valstī dzīvo aptuveni 1100 brūno lāču. Pieaugot šo dzīvnieku skaitam, arvien biežāk tiek ziņots par to parādīšanos apdzīvotās vietās un to tuvumā.
Raksta autors kritizē lāču aizsardzības atbalstītājus, kuri iebilst pret populācijas regulēšanu, un uzdod jautājumu – cik daudz uzmanības šajās diskusijās tiek pievērsts cilvēkam?
Viņaprāt, lāča klātbūtnes radītās sekas nevar vērtēt tikai pēc nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem vai fiziskiem uzbrukumiem. Arī sastapšanās, kurā neviens nav cietis, var ilgstoši ietekmēt cilvēka pašsajūtu un ikdienas paradumus.
“Nebaidieties, lācis neko nedarīs!”
Iedomājieties pavisam ikdienišķu situāciju. Jūs pastaigājaties parkā vai skrienat, kad pēkšņi priekšā parādās liels suns. Tā saimnieks nesteidzīgi nāk krietnu gabalu aiz dzīvnieka.
Jūs sastingstat, sirds sāk pukstēt straujāk, bet suņa saimnieks no attāluma uzsauc: “Nebaidieties, viņš neko nedara!”
Tieši ar šādu daudziem pazīstamu situāciju Jānuss Vaikso sāk savu rakstu, norādot, ka līdzīgā veidā cilvēkus mēdz mierināt arī dedzīgākie lāču aizstāvji.
“Nebaidieties, lācis neko nedarīs!”
Taču, autora ieskatā, šādi mierinājumi nepalīdz saprast cilvēku, kuram sastapšanās ar lielu plēsēju rada patiesas bailes.
Vienam lācis var šķist aizraujošs savvaļas dzīvnieks, kuru gribētos novērot vai nofotografēt. Citam tā parādīšanās pie mājām vai ierastajā pastaigu maršrutā var kļūt par iemeslu mainīt savus ikdienas paradumus.
Vaikso atgādina, ka vēl pirms kāda laika pat lāča pēdu atrašana mežā bija ievērības cienīgs notikums. Tagad cilvēki šos dzīvniekus sastop ne tikai mežos, bet arī uz ceļiem, laukos, apdzīvotās vietās un pat māju pagalmos.
Ne velti iedzīvotājiem tiek sniegti ieteikumi, kā rīkoties negaidītas sastapšanās gadījumā.
Kad bailes sāk noteikt ikdienu
Viena no būtiskākajām autora aplūkotajām tēmām ir bērnu drošība.
Iedomāsimies bērnu, kurš dzīvo laukos un ikdienā viens pats mēro ceļu no skolas uz mājām. Kādu dienu viņam priekšā negaidīti parādās lācis.
Pat ja dzīvnieks neizrāda agresiju un dodas prom, pati sastapšanās bērnam var kļūt par spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu.
Vai šādā brīdī bērns atcerēsies visus ieteikumus par pareizu rīcību? Vai spēs saglabāt mieru?
Vaikso uzsver, ka pēc šādas pieredzes bērnam var rasties bailes vispār doties ārpus mājas. Savukārt vecāki, raizējoties par iespējamu sastapšanos ar lāci, sāk bērnus visur vest ar automašīnu, nevis ļauj viņiem patstāvīgi pārvietoties un pavadīt laiku ārā.
Pirms dažiem gadiem jaunās māmiņas ar bērnu ratiņiem pastaigājās pa gājēju un velosipēdistu celiņu, kad tikko uzsnigušajā sniegā pamanīja lāča pēdas.
Pēc autora teiktā, pagāja zināms laiks, līdz sievietes atkal uzdrošinājās doties pastaigās kopā ar bērniem.
Šajā gadījumā sievietes pašu lāci nemaz nesastapa. Tomēr ar pēdu pamanīšanu ierastajā pastaigu vietā pietika, lai mainītos viņu drošības sajūta.
Un tieši šeit rodas būtisks jautājums – vai cilvēka bailes kļūst mazāk nozīmīgas tikai tāpēc, ka dzīvnieks viņam nav nodarījis fizisku kaitējumu?
Vai cilvēka bailes drīkst vienkārši ignorēt?
Jānuss Vaikso kritizē attieksmi, kurā cilvēki, kuri paši no lāčiem nebaidās, citu bailes uzskata par nepamatotām vai pat izsmejamām.
Viņaprāt, tas, ka viens cilvēks spēj mierīgi uztvert sastapšanos ar lielu plēsēju, nenozīmē, ka ikvienam būtu jājūtas tāpat.
Cilvēki baidās no dažādām lietām. Vienam bail no zirnekļiem, citam no tumsas, lidošanas vai publiskas uzstāšanās. Kāpēc tad bailes sastapt lāci būtu uzskatāmas par kaut ko mazsvarīgu?
Autora vērtējumā citu cilvēku baiļu noniecināšana ir ciniska, jo īpaši tad, ja runa ir par situācijām, kas ietekmē viņu ikdienu un drošības sajūtu.
Rakstā kritizēts arī veids, kā publiskajās diskusijās dažkārt tiek attēloti mednieki – it kā viņu vienīgais mērķis būtu par katru cenu nomedīt pēc iespējas vairāk lāču.
Vaikso iebilst pret šādu vienkāršotu pretstatījumu, kurā vienā pusē atrodas it kā labie dzīvnieku aizstāvji, bet otrā – sliktie mednieki.
Viņaprāt, šāda pieeja neveicina konstruktīvu diskusiju par to, kā nodrošināt gan lāču populācijas saglabāšanu, gan cilvēku drošību.
Dzīvotspējīga lāču populācija un sabiedrības pacietības robežas
Raksta autors uzsver, ka arī mednieki vēlas, lai Igaunijā saglabātos veselīga un dzīvotspējīga brūno lāču populācija.
Tomēr, viņaprāt, tas iespējams tikai tad, ja dzīvnieku skaits tiek saprātīgi regulēts un vienlaikus ņemtas vērā sabiedrības iespējas un vēlme sadzīvot ar lielajiem plēsējiem.
Igaunijas Vides pārvaldes informācija liecina, ka brūno lāču populācija valstī pieaug kopš 2013. gada. Vienlaikus šie dzīvnieki arvien biežāk tiek sastapti apdzīvotās vietās un to tuvumā.
Pārvalde norāda, ka atļaujas problemātisku lāču nomedīšanai tiek izsniegtas kā galējs risinājums, lai novērstu atkārtotus postījumus un cilvēkiem bīstamas situācijas.
Savukārt Vaikso savā rakstā aicina neaizmirst par cilvēkiem, kuriem dzīvošana līdzās lāčiem nav teorētiska diskusija.
Tas ir bērns, kuram katru dienu jānokļūst mājās no skolas. Tā ir māmiņa, kura vēlas bez raizēm iziet pastaigā ar bērnu ratiņiem. Tie ir lauku iedzīvotāji, kuri vēlas justies droši savā pagalmā.
Un jautājums, ko autors uzdod, ir pavisam vienkāršs – vai, aizstāvot lāčus, mēs pietiekami ieklausāmies arī cilvēkos, kuriem ikdienā ar šiem dzīvniekiem jāsadzīvo?
Lāču kļūst vairāk arī Latvijā. Kā rīkoties, sastopot lielo plēsēju?
Arī Latvijā lāču novērojumi vairs nav retums. Dzīvnieki tiek sastapti ne tikai mežos, bet arī lauku viensētu un apdzīvotu vietu tuvumā. Tomēr ne katra sastapšanās ar lāci nozīmē ārkārtas situāciju.
Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) atgādina, ka rīcība atkarīga no tā, kur dzīvnieks atrodas un kā tas uzvedas.
Ja lācis sastapts mežā, uz lauka vai viensētas tuvumā, taču uzvedas dabiski, izvairās no cilvēkiem un nerada apdraudējumu, novērojumu ieteicams reģistrēt portālā Dabasdati.lv.
Šāda informācija palīdz speciālistiem sekot līdzi lāču izplatībai Latvijā.
Ja lācis regulāri atgriežas pie mājām vai uzturas apdzīvotā vietā, jāinformē pašvaldība vai pašvaldības policija. Vienlaikus svarīgi novērst iespējamos barības avotus – padarīt nepieejamus atkritumus, kompostu un citus pārtikas produktus, kas var piesaistīt savvaļas dzīvnieku.
Ja lācis nonācis pilsētvidē, uzvedas agresīvi vai rada tiešu apdraudējumu cilvēkiem, nekavējoties jāzvana uz 112.
Sastopot lāci, svarīgākais ir saglabāt mieru, netuvoties dzīvniekam un neprovocēt to. Nedrīkst mēģināt lāci aizdzīt, tam sekot vai tuvoties, lai uzņemtu fotogrāfijas un video.
Tāpat nevajadzētu skriet prom, jo lācis spēj pārvietoties ievērojami ātrāk par cilvēku. Drošāk ir mierīgi un lēnām atkāpties, negriežot dzīvniekam muguru.
Ja lācis pieceļas pakaļkājās, tas ne vienmēr nozīmē gatavošanos uzbrukumam – šādi dzīvnieks var censties labāk saskatīt vai saost apkārt notiekošo.
Īpaša piesardzība nepieciešama, ja sastapta lācene ar mazuļiem.
Arī Latvijā aicina diskutēt par lāču populācijas regulēšanu
Pieaugot lāču sastapšanas gadījumu skaitam, arī Latvijā aktualizējies jautājums par cilvēku drošību un lielo plēsēju populācijas apsaimniekošanu.
Sabiedrības iniciatīvu platformā ManaBalss.lv izveidota iniciatīva Par drošību Latvijas mežos un lāču populācijas ierobežošanu, kuras autori aicina pievērst lielāku uzmanību cilvēku drošībai un izvērtēt nepieciešamību regulēt lāču populāciju.
Ar iniciatīvas pamatojumu iespējams iepazīties un to atbalstīt platformā ManaBalss.lv.
Igaunijas pieredze atgādina, ka līdzās jautājumam par savvaļas dzīvnieku aizsardzību pastāv vēl kāds – kā panākt, lai cilvēki, kuri dzīvo lielo plēsēju tuvumā, varētu justies droši?
Jo dabas aizsardzība un cilvēku drošība nav savstarpēji izslēdzoši mērķi. Ilgtspējīgai līdzāspastāvēšanai nepieciešams ņemt vērā abus.
Brīdinām, mežā ir plēsēji! Whatsapp grupa Suņu drošībai. Vilku, lāču un lūšu novērojumi Latvijā
Janvāra pirmajās dienās tika izveidota jauna, publiski pieejama Whatsapp grupa Suņu drošībai. Vilku, lāču un lūšu novērojumi Latvijā.
Kad atbrauks specvienība un sašņorēs. Par nākotni un zaļo teroru. Šauj garām #357
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz 18. oktobrim ar tematiskajiem pielikumiem par izdevīgāku cenu.
Žurnāla Medības oktobra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
