Katram medniekam ir savi uzskati par suņa audzināšanu, apmācību un sadarbību ar četrkājaino palīgu. Vieni uzskata, ka medību sunim nepieciešama stingra disciplīna, citi dod priekšroku lielākai patstāvībai. Netrūkst arī mednieku, kuri ir pārliecināti, ka medību suns vispār nav īpaši jāapmāca – pietiek ļaut tam brīvi izpaust dabiskos instinktus, un izaugs lielisks medību biedrs.
Taču vai tā patiešām ir? Kur beidzas suņa patstāvība un sākas patvaļa? Un, pats galvenais, kādu sadarbību medībās var sagaidīt no suņa, kurš ignorē saimnieka komandas, nevēlas atdot medījumu vai pat izrāda agresiju pret cilvēku?
Medību sunim patstāvība ir nepieciešama. Piemēram, dzinējmedībās, strādājot pa pēdām vai meklējot ievainotu dzīvnieku, tam bieži jāpieņem lēmumi bez tūlītējiem saimnieka norādījumiem. Tomēr patstāvība nenozīmē, ka suns drīkst ignorēt komandas vai apdraudēt apkārtējos.
Svarīgi arī saprast, ka nepaklausība ne vienmēr nozīmē cīņu par līdera vietu. Suņa uzvedību var ietekmēt nepietiekama apmācība, bailes, stress, pārmērīgs uzbudinājums vai pat veselības problēmas.
Aplūkosim biežākās situācijas, kas liecina, ka saimnieka un medību suņa sadarbībā kaut kas nav kārtībā.
Vispirms iezīmēšu teritoriju, un tad nākšu!
Pazīstama situācija? Saimnieks pasauc suni, bet četrkājainais draugs turpina ostīt zemi, apstājas pie viena krūma, paceļ kāju pie nākamā un tikai pēc vairākām minūtēm nesteidzīgi ierodas pie cilvēka.
Šāda uzvedība biežāk raksturīga suņu tēviņiem, kuriem teritorijas iezīmēšana ir īpaši svarīga, tomēr līdzīgi var rīkoties arī kuces.
No vienas puses, suns taču atnāca! Daudziem saimniekiem ar to pietiek. Taču medībās dažas minūtes var būt izšķirošas.
Iedomājies situāciju, kad suns tuvojas ceļam, pa kuru pārvietojas automašīnas, vai dodas kaimiņu medību platību virzienā. Šādā brīdī komanda Pie manis! nedrīkst būt tikai ieteikums.
Ja suns regulāri vilcinās, tas parasti liecina, ka komanda vēl nav pietiekami nostiprināta vai apkārtējie kairinātāji tam šķiet interesantāki par atgriešanos pie saimnieka.
Risinājums ir sistemātiska apmācība. Sākumā atsaukšanu trenē vidē, kurā ir maz traucēkļu, pēc tam pakāpeniski palielina uzdevuma sarežģītību. Noder arī gara apmācības pavada, kas ļauj kontrolēt situāciju, nepakļaujot suni riskam.
Svarīgi, lai suns saprastu – atsaukšanās uz komandu vienmēr ir izdevīga. Par ātru atgriešanos jāseko uzslavai, gardumam vai citam sunim nozīmīgam apbalvojumam.
Suns izliekas, ka saimnieku nedzird
Saimnieks sauc, bet suns turpina iesākto. Viņš skrien tālāk, pēta smaržas vai aizrautīgi seko pēdām, pat nepagriežot galvu cilvēka virzienā.
Šāda situācija medību suņu īpašniekiem ir īpaši pazīstama. Medību instinkts var būt tik spēcīgs, ka apkārtējā vide kļūst daudz interesantāka par saimnieka balsi.
Tomēr tas nenozīmē, ka suns apzināti cenšas pazemot cilvēku vai demonstrēt savu pārākumu.
Visbiežāk problēma ir nepietiekami nostiprināta atsaukšanas komanda vai pārāk sarežģīta vide konkrētajam apmācības līmenim.
Ko darīt?
Pirmkārt, nevajadzētu bezgalīgi atkārtot vienu un to pašu komandu. Ja suns pierod, ka Pie manis! tiek atkārtots piecas vai desmit reizes, viņš var iemācīties reaģēt tikai pēc vairākkārtēja aicinājuma.
Otrkārt, nedrīkst sodīt suni par atgriešanos, pat ja tā prasījusi vairākas minūtes. Pretējā gadījumā suns var sākt saistīt tuvošanos saimniekam ar nepatīkamām sekām.
Apmācībā dažkārt palīdz arī kustība pretējā virzienā, kas mudina suni sekot cilvēkam. Tomēr šādu paņēmienu drīkst izmantot tikai drošā vietā, kur suns nevar nokļūt uz ceļa, pazust vai apdraudēt citus.
Īpaši labi atsaukšanas pamatus iespējams nostiprināt kucēna vecumā, kad suns vēl dabiski cenšas turēties cilvēka tuvumā.
Suns pienāk, bet neļauj sevi noķert
Vēl viena pazīstama aina – suns atsaucas uz saimnieka balsi, pieskrien pāris metru attālumā, bet tad sāk lēkāt, skraidīt apkārt un izvairīties no cilvēka rokām.
Saimnieks sper soli uz priekšu, suns atkāpjas. Cilvēks mēģina viņu satvert, bet suns aizskrien vēl tālāk.
Dažkārt tā ir vienkārša vēlme rotaļāties. Taču iespējams arī, ka suns ir iemācījies – tiklīdz viņu noķers, pastaiga vai cita patīkama nodarbe beigsies.
Tāpēc ir svarīgi panākt, lai atgriešanās pie saimnieka ne vienmēr nozīmētu brīvības zaudēšanu.
Treniņu laikā suni var pasaukt, apbalvot, mierīgi pieskarties kaklasiksnai un pēc tam atkal ļaut doties savās gaitās.
Var arī pagriezties sānis, pietupties vai mierīgi attālināties, mudinot suni pienākt tuvāk. Galvenais – nepārvērst situāciju par ķeršanas spēli.
Ja suns ir pārāk uzbudināts, nevajadzētu viņu sodīt vai fiziski piespiest pakļauties. Tas var tikai palielināt stresu un vēlmi izvairīties no cilvēka.
Medību sunim īpaši svarīgi iemācīt ne tikai pienākt, bet arī mierīgi palikt blakus, ļaut piesprādzēt pavadu un vajadzības gadījumā iekāpt automašīnā.
Suns dzird komandu, bet gaida, kad saimnieks pienāks pats
Reizēm suns nekur nebēg. Viņš mierīgi stāv vai sēž, dzird saimnieka aicinājumu, taču pat nedomā kustēties.
Ja cilvēks šādās situācijās regulāri pats dodas pie suņa, lai uzliktu pavadu vai kaklasiksnu, dzīvnieks var vienkārši nebūt iemācījies, ko no viņa sagaida.
Tā ir apmācības problēma, nevis obligāti spītība.
Tomēr jāņem vērā arī suņa ķermeņa valoda. Ja tas novērš skatienu, sastingst, pieplok zemei vai izrāda citas diskomforta pazīmes, iespējams, dzīvnieks baidās no saimnieka reakcijas.
Šādā gadījumā jāizvērtē, vai suns iepriekš nav sodīts par tuvošanos vai pieļautajām kļūdām.
Atsaukšanas komanda jātrenē pakāpeniski, izmantojot skaidrus norādījumus un pozitīvu pastiprinājumu. Sunim jāzina ne tikai tas, ko nozīmē konkrētā komanda, bet arī tas, ka tās izpildīšana ir droša un patīkama.
Negrib atdot rotaļlietu vai medījumu
Medību suņa darbā prasme atdot atrasto vai pienesto priekšmetu ir īpaši nozīmīga.
Taču ko darīt, ja suns satver rotaļlietu, aportējamo priekšmetu vai medījumu un atsakās to atdot?
Dažkārt šāda uzvedība tiek uztverta kā nepaklausība vai mēģinājums dominēt pār saimnieku. Tomēr bieži vien tās pamatā ir tā dēvētā resursu sargāšana – suns baidās zaudēt kaut ko sev vērtīgu.
Ja kucēnam regulāri ar varu atņem rotaļlietas vai ēdienu, tas var iemācīties, ka cilvēka tuvošanās nozīmē nepatīkamu zaudējumu.
Tādēļ daudz efektīvāk ir veidot uzticēšanos.
Viens no vienkāršākajiem paņēmieniem ir priekšmetu apmaiņa. Suns tur rotaļlietu, saimnieks piedāvā gardumu un mierīgi dod komandu Dod!. Tiklīdz suns priekšmetu atlaiž, viņš saņem apbalvojumu.
Sākumā rotaļlietu var arī uzreiz atdot atpakaļ, lai suns saprastu, ka priekšmeta nodošana nenozīmē tā neatgriezenisku zaudēšanu.
Vēlāk šo prasmi iespējams pārnest uz aportēšanas vingrinājumiem un medību situācijām.
Īpaši svarīgi: ja suns, sargājot priekšmetu, rūc, rāda zobus vai mēģina kost, nevajadzētu to ar spēku izraut no mutes. Šādā situācijā ieteicams konsultēties ar kvalificētu kinologu, kuram ir pieredze darbā ar resursu sargāšanu.
Suns sargā savu ēdienu
Līdzīga situācija var veidoties arī pie barības bļodas.
Suns ēd, bet, tiklīdz saimnieks tuvojas, dzīvnieks sastingst, sāk rūkt vai pat atņirdz zobus.
Šāda uzvedība ne vienmēr nozīmē, ka suns sevi uzskata par galveno ģimenē. Daudz biežāk tā saistīta ar nedrošību un vēlmi pasargāt vērtīgu resursu.
Problēmu var pastiprināt cilvēku paradums kucēnam regulāri atņemt ēdienu, pārbaudot, vai tas zina savu vietu.
Mūsdienu suņu uzvedības speciālisti šādu pieeju neiesaka. Atkārtota barības atņemšana var palielināt suņa satraukumu un veicināt agresīvu reakciju.
Daudz lietderīgāk ir panākt, lai cilvēka tuvošanās barības bļodai sunim asociētos ar kaut ko patīkamu.
Piemēram, saimnieks var no droša attāluma pievienot bļodai īpaši gardu kārumu, netraucējot sunim ēst. Pakāpeniski dzīvnieks iemācās, ka cilvēka klātbūtne nenozīmē barības zaudēšanu.
Atsevišķi iespējams trenēt arī komandu Gaidi!, kas palīdz sunim mierīgi sagaidīt atļauju sākt ēst.
Tomēr gaidīšanas komanda pati par sevi neatrisina resursu sargāšanu.
Ja suns pie barības kļūst agresīvs, īpaši svarīgi nepieļaut bērnu tuvošanos ēšanas laikā un meklēt profesionālu palīdzību.
Dīvāns ir mans, un punkts!
Nav noslēpums, ka arī medību suņi mēdz baudīt visas mājas mīluļu privilēģijas.
Lai gan daudzi mednieki apgalvo, ka suns guļ tikai savā vietā, realitātē pat visstingrākajiem vīriem reizēm patīk, ja taksis vai dzinējsuns, apvēlies uz muguras, krāc blakus uz dīvāna un miegā kustina ķepas, iespējams, sapņojot par kārtējām medībām.
Un tajā nav nekā slikta.
Problēma sākas tad, ja suns dīvānu uzskata par tik vērtīgu vietu, ka rūc uz cilvēkiem, kuri vēlas apsēsties blakus.
Šādā gadījumā runa var būt par vietas sargāšanu.
Sunim nepieciešama sava droša un ērta atpūtas vieta, kur viņu neviens netraucē. Tāpat jāievieš skaidri un konsekventi noteikumi par atrašanos uz mēbelēm.
Ja suns izrāda agresiju, nevajadzētu viņu ar spēku vilkt nost no dīvāna. Drošāk ir izmantot iepriekš apgūtu komandu, piemēram, Vietā!, un apbalvot tās izpildīšanu.
Kamēr problēma nav atrisināta, piekļuvi dīvānam var ierobežot.
Svarīgākais ir panākt, lai suns saprastu, kāda uzvedība no viņa tiek sagaidīta, nevis mēģināt pierādīt savu pārākumu ar fizisku spēku.
Ārpus mājas suns sāk sargāt saimnieku
Dažkārt suns pastaigas laikā sāk riet uz svešiniekiem, rūkt, nostājas cilvēkam priekšā vai cenšas viņu aizsegt no apkārtējiem.
Šāda uzvedība var šķist aizkustinoša – suns taču aizstāv savu saimnieku!
Tomēr ne vienmēr tā ir apzināta aizsardzība.
Iespējams, suns pats jūtas nedroši un cenšas palielināt attālumu līdz cilvēkam vai dzīvniekam, kuru uztver kā draudu.
Dažkārt problēmu pastiprina saimnieka satraukums, nekonsekventa rīcība vai nepietiekama suņa socializācija.
Medību suņiem šī problēma var izpausties arī situācijās, kad sastopami citi mednieki, sveši suņi vai nepazīstami cilvēki.
Svarīgi iemācīt sunim mierīgi reaģēt uz apkārtējiem kairinātājiem un uzticēties saimnieka norādījumiem.
Ja suns regulāri izrāda draudošu uzvedību, nepieciešams izvērtēt tās cēloņus kopā ar kinologu vai suņu uzvedības speciālistu.
Suns sargā vienu ģimenes locekli no otra
Vēl sarežģītāka situācija rodas tad, ja suns neļauj vienam ģimenes loceklim tuvoties otram.
Piemēram, suns guļ blakus saimniecei, bet, tiklīdz viņai tuvojas dzīvesbiedrs, sāk rūkt vai cenšas nostāties starp abiem.
Šāda uzvedība var būt saistīta ar resursu sargāšanu, bailēm, iepriekšējo pieredzi vai pārmērīgu pieķeršanos konkrētam cilvēkam.
Nav pamata automātiski pieņemt, ka suns vienu cilvēku uzskata par savu īpašumu, bet otru – par zemāku bara locekli.
Tomēr problēmu ignorēt nedrīkst.
Visiem ģimenes locekļiem jāievēro vienoti noteikumi. Vēlams, lai abi pieaugušie piedalītos suņa apmācībā, izmantojot vienādas komandas un līdzīgus apbalvošanas principus.
Ja suns jau ir mēģinājis kost, nepieciešama profesionāla palīdzība un drošības pasākumi, lai nepieļautu atkārtotus incidentus.
Suns apčurā cilvēka kāju
Diez vai ir daudz nepatīkamāku pārsteigumu par situāciju, kad suns pienāk pie cilvēka, paceļ kāju un iezīmē viņu gluži kā kādu krūmu.
Šādu uzvedību mēdz interpretēt kā augstāko necieņas izpausmi, tomēr suņu uzvedības skaidrojums nav tik vienkāršs.
Urīna iezīmēšana var būt saistīta ar hormonālo aktivitāti, uzbudinājumu, stresu, ieradumu vai nepietiekamu apmācību.
Svarīgi noskaidrot, kādos apstākļos tas notiek.
Ja suns regulāri urinē nepiemērotās vietās vai uz cilvēkiem, vispirms jāizslēdz veselības problēmas. Pēc tam jāstrādā pie vēlamās uzvedības nostiprināšanas.
Sodīšana pēc notikušā parasti nav efektīva, jo suns var nesaprast, par ko tiek sodīts.
Suns mēģina uzlēkt cilvēkam un veic pārošanās kustības
Arī šādu uzvedību nereti skaidro kā dominances demonstrēšanu.
Tomēr suņiem tā var būt saistīta ar dažādiem iemesliem – pārmērīgu uzbudinājumu, stresu, rotaļu, seksuālu motivāciju vai iemācītu ieradumu.
Tādēļ nevajadzētu automātiski pieņemt, ka suns šādi cenšas pārņemt varu pār saimnieku.
Ja suns mēģina veikt pārošanās kustības pret cilvēku, viņa uzmanību mierīgi jāpārvirza uz citu nodarbi. Var lūgt izpildīt zināmu komandu un apbalvot mierīgu uzvedību.
Nav ieteicams suni kratīt aiz skausta, celt gaisā vai citādi fiziski sodīt. Tas var radīt bailes, sāpes un veicināt aizsargreakciju.
Ja uzvedība kļūst uzmācīga vai atkārtojas ļoti bieži, jāizvērtē iespējamie cēloņi kopā ar speciālistu.
Rūkšana un košana – brīdinājums, kuru nedrīkst ignorēt
Agresija pret saimnieku ir viena no nopietnākajām problēmām, ar ko var saskarties suņa īpašnieks.
Ja suns rūc, rāda zobus vai mēģina kost, vispirms jānoskaidro šādas uzvedības iemesls.
Iespējams, suns baidās. Varbūt viņam kaut kas sāp. Iespējams, iepriekšējā pieredze ir iemācījusi, ka cilvēka tuvošanās nozīmē nepatīkamas sekas.
Dažkārt agresīvu reakciju veicina arī nepareiza apmācība.
Piemēram, ja kucēnu apzināti kaitina, provocē vai fiziski soda, tas var iemācīties aizstāvēties ar zobiem.
Medību suņu audzināšanā īpaši svarīgi nošķirt medību instinktu un darbu ar medījamo dzīvnieku no agresijas pret cilvēku.
Tas, ka suns ir drosmīgs un neatlaidīgs medībās, nenozīmē, ka tam būtu pieļaujams agresīvi izturēties pret saimnieku vai citiem cilvēkiem.
Turklāt rūkšana pati par sevi ir brīdinājuma signāls. Ja suns tiek sodīts par rūkšanu, tas var pārstāt brīdināt, bet problēma, kas izraisīja agresiju, saglabāsies.
Rezultātā nākamajā reizē dzīvnieks var uzreiz mēģināt kost.
Tāpēc agresijas gadījumā svarīgi nevis apspiest brīdinājuma signālus, bet saprast to cēloņus un novērst situācijas, kurās suns jūtas spiests aizstāvēties.
Ja agresija parādījusies pēkšņi, nepieciešama arī veterinārārsta konsultācija, lai izslēgtu sāpes vai saslimšanu.
Noslēgumā – medību sunim vajadzīgs uzticams saimnieks, nevis bargākais priekšnieks
Medību suņa apmācībā svarīgākais ir konsekvence, pacietība un savstarpēja uzticēšanās.
Sunim nepieciešami skaidri noteikumi, saprotamas komandas un paredzama saimnieka rīcība. Taču tas nenozīmē, ka cilvēkam sava autoritāte jāpierāda ar fizisku spēku vai iebiedēšanu.
Mūsdienu suņu apmācībā priekšroka tiek dota vēlamās uzvedības nostiprināšanai – uzslavām, gardumiem, rotaļām un citām sunim nozīmīgām balvām.
Tas nenozīmē, ka sunim tiek atļauts viss. Tieši pretēji – skaidras robežas un konsekventa apmācība palīdz izveidot drošu un uzticamu sadarbību.
Nav ieteicams izmantot tādus sodus kā ēdienreizes izlaišana, ilgstoša piesiešana, kratīšana aiz skausta vai piespiedu noguldīšana uz muguras. Šādi paņēmieni var palielināt stresu un sabojāt suņa uzticēšanos cilvēkam.
Savukārt par katru pareizi izpildītu komandu, veiksmīgu aportēšanu, atgriešanos pie saimnieka vai citu vēlamu rīcību suns ir pelnījis uzslavu.
Īpaši vērtīgi ir pamanīt arī brīžus, kad suns pats pieņem pareizu lēmumu – piemēram, pastaigas laikā bez aicinājuma atgriežas pie saimnieka vai mierīgi atsakās no kāda traucēkļa.
Tieši šādi veidojas sadarbība, kas vēlāk noder medībās.
Labs medību suns nav tas, kurš baidās no sava saimnieka. Labs medību suns ir tas, kurš viņam uzticas, saprot komandas un spēj patstāvīgi strādāt tad, kad tas nepieciešams.
Un labs saimnieks ir tas, kurš prot šo līdzsvaru panākt.
Zibenīgi ātrumi, barāža un konkurence. Tiesneši no Serbijas vērtē mūsu putnusuņus lauka pārbaudēs
Kad atbrauks specvienība un sašņorēs. Par nākotni un zaļo teroru. Šauj garām #357
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz 18. oktobrim ar tematiskajiem pielikumiem par izdevīgāku cenu.
Žurnāla Medības oktobra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
