Ir novērojumi, kas rodas nevis laboratorijā, bet mežā. Turklāt reizēm vienu un to pašu pamana vairāki cilvēki neatkarīgi cits no cita. Tieši tā ir ar kādu interesantu parādību, par kuru pēdējā laikā esam diskutējuši ar medniekiem, kuri daudz medī kopā ar labi apmācītiem medību suņiem.
Runa ir par medībām ar pieiešanu. Suns nevis strādā brīvi mežā, dzen vai meklē, bet mierīgi iet blakus medniekam – pie kājas vai pavadā, vai iet mazliet medniekam pa priekšu. Mūsu gadījumā tie ir arī diezgan lieli suņi, piemēram, vācu asspalvainie putnusuņi jeb drathāri. Un vairāki cilvēki ir pamanījuši vienu un to pašu – ja šāds suns iet blakus, stirnas un staltbrieži dažkārt uz cilvēku, kas tuvojas, reaģē citādi.
Nav tā, ka dzīvnieks mednieku neredz vai vispār nebaidās. Tas pamana tuvošanos, paceļ galvu, skatās un vēro. Taču reizēm šķiet, ka tas dara to ilgāk. Dzīvnieks nesteidzas uzreiz mesties prom un dažkārt ļauj pienākt tuvāk nekā situācijā, kad cilvēks pārvietojas viens.
Protams, mednieku novērojums vēl nav zinātnisks pierādījums. Tomēr rodas jautājums – vai tam varētu būt kāds izskaidrojums? Interesanti, ka, sākot meklēt zinātniskus pētījumus, sākumā atrodam gandrīz pretēju atbildi.
Zinātne saka – suns parasti traucē vairāk
Viens no pazīstamākajiem pētījumiem šajā jomā ir 2001. gadā publicētais Wildlife Responses to Pedestrians and Dogs, kurā pētnieki salīdzināja savvaļas dzīvnieku reakciju uz cilvēku vienu pašu un cilvēku kopā ar suni. Rezultāti liecināja, ka melnastes briežiem suņa klātbūtne palielināja traucējumu – dzīvnieki cilvēku ar suni pamanīja un uz to reaģēja lielākā attālumā nekā uz cilvēku vienu pašu.
Arī vēlākos pētījumos un zinātniskajos apskatos par cilvēku rekreācijas ietekmi uz pārnadžiem suņi bieži parādās kā papildu traucējuma faktors. Īpaši tas attiecas uz suņiem, kas pārvietojas brīvi.
Un te nekāda liela noslēpuma nav. No savvaļas pārnadža skatpunkta suns ir potenciāls plēsējs. Ja tas skrien pa mežu, met lokus, pēkšņi maina kustības virzienu, izmanto degunu, seko pēdām vai sāk virzīties tieši dzīvnieka virzienā, situācija kļūst diezgan nepārprotama. Taču te ir viena būtiska atšķirība. Tas nav tas, ko mēs novērojam.
Mūsu aprakstītajā situācijā suns neskrien 20 vai 50 metrus medniekam priekšā. Tas nemeklē, nedzenas un patstāvīgi nemaina kustības virzienu. Labi apmācīts suns pārvietojas cieši blakus cilvēkam. Reizēm pat pie pavadas. Un tad rodas pavisam cits jautājums – ko īsti dzīvnieks redz?
Divas kājas pēkšņi kļūst par sešām
Mums cilvēka siluets ir pašsaprotams. Vertikāls ķermenis, divas kājas, divas rokas un ļoti raksturīga gaita.
Taču stirna vai staltbriedis pasauli neredz tāpat kā cilvēks. Briežu dzimtas dzīvniekiem acis atrodas galvas sānos, nodrošinot ļoti plašu redzeslauku. Šāda redzes sistēma lieliski piemērota tam, lai pamanītu kustību un laikus konstatētu potenciālu apdraudējumu. Savukārt spēja lielākā attālumā izšķirt smalkas objekta detaļas nav tāda pati kā cilvēkam.
Un tagad iedomāsimies mednieku, kuram cieši blakus iet 25 vai 30 kilogramus smags drathārs. No attāluma vairs nav tikai ierastais divkājaina cilvēka siluets. Parādās vēl viens ķermenis un vēl četras kājas. Turklāt šīs sešas kājas kustas dažādos ritmos. Cilvēkam ir divkājaina gaita, sunim – četrkājaina. Suns brīžiem ir nedaudz priekšā, brīžiem pussoli aizmugurē, tā ķermenis daļēji pārklāj cilvēka kāju aprises.
Vai tas var izjaukt savvaļas dzīvniekam ierasto cilvēka vizuālo tēlu? Par to lasi žurnāla Medības oktobra numurā vai portālā lasi.lv!
Kad atbrauks specvienība un sašņorēs. Par nākotni un zaļo teroru. Šauj garām #357
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz 18. oktobrim ar tematiskajiem pielikumiem par izdevīgāku cenu.
Žurnāla Medības oktobra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
