Jau nākammēnes sāksies medības ar dzinējiem. Noteikti nevienam vien cilvēkam, kurš nule izlēmis dzīvot laukos, radīsies jautājums – cik tuvu mājām, apdzīvotai vietai vai ganībām drīkst rīkot medības? Vai jāievēro 200, 500 vai 1000 metru distance? Kā rīkoties medniekiem, sastopoties ar cilvēkiem, kuri neizprot dzīvi laukos un ar to saistītās norises?
Īsā atbilde abām pusēm – medības reglamentējošajos normatīvajos aktos nav noteikts vispārējs minimālais attālums metros vai kilometros no dzīvojamām ēkām, apdzīvotām vietām vai mājlopiem. To ne reizi vien uzsvēris arī Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis.
Taču tas nenozīmē, ka pie mājām vai ganībām drīkst medīt bez ierobežojumiem. Attāluma vietā likums nosaka teritorijas, medību tiesību un ļoti stingras drošības prasības. Katrs gadījums jāvērtē pēc konkrētās vietas, redzamības, reljefa, šāviena virziena un iespējamā apdraudējuma.
Drošu vai nedrošu medību vietu nevar noteikt tikai ar mērlenti.
Meža malās parādās arvien vairāk māju
Medību saimniecība mainās reizē ar cilvēku dzīvesveidu. Lielo pilsētu tuvumā un citās pieprasītās lauku teritorijās arvien vairāk meža ieloku, lauku un mežmalu ieskauj dzīvojamās mājas, vasarnīcas un nelieli privātīpašumi. Vietās, kur agrāk bija vienlaidus medību platības, tagad jārēķinās ar iedzīvotājiem, mājdzīvniekiem, atpūtniekiem, transportu un daudzām īpašumu robežām.
Daļa jauno lauku iedzīvotāju medības uztver kā sev svešu vai nepieņemamu nodarbi. Savukārt medniekiem no zemes, mežu un lauksaimniecības zemju īpašniekiem vienlaikus tiek prasīts ierobežot dzīvnieku skaitu un mazināt postījumus.
Tādējādi veidojas pretruna: sabiedrība un zemes apsaimniekotāji sagaida efektīvu dzīvnieku populāciju regulēšanu, bet apbūve un platību sadrumstalotība samazina vietu skaitu, kur iespējams izdarīt drošu šāvienu. Īpaši sarežģīti tas ir dzinējmedībās.
Kur medīt aizliegts?
Medību likuma 3. panta trešā daļa nosaka, ka medīt aizliegts kapsētās, vietās, kur nav reģistrēts medību iecirknis, izņemot likumā paredzētos gadījumus, citos normatīvajos aktos noteiktajās vietās un gadījumos.
Izņēmumi attiecībā uz nereģistrētām medību platībām paredzēti noteiktām nelimitēto medījamo dzīvnieku medībām, medībām publiskajās ūdenstilpēs un to tauvas joslā, kā arī ievainota medījamā dzīvnieka izsekošanai noteiktajā kārtībā.
Savukārt pilsētas teritorija ir īpašs gadījums. Ja medījamie dzīvnieki apdraud sabiedrisko kārtību un drošību vai rada postījumus, pilsētā tos drīkst medīt tikai atbilstoši attiecīgās pašvaldības noteiktajai kārtībai. Pašvaldība var noteikt zonas, paņēmienus, izmantojamos līdzekļus un papildu drošības nosacījumus.
Tādēļ pirms medībām jānoskaidro ne tikai tas, vai zeme ietilpst reģistrētā medību iecirknī, bet arī tas, vai konkrētajā teritorijā nav citu ierobežojumu.
Drošību nenosaka mērlente
Medību noteikumi paredz, ka katrs medību dalībnieks pats ir atbildīgs par drošības prasību un medības reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanu. Īpaši būtisks ir noteikumu 63. punkts: pirms šāviena medniekam jāpārliecinās, ka šaušanas virzienā neatrodas cilvēki, mājdzīvnieki, tostarp mājlopi, transportlīdzekļi, ēkas, ceļi, pa kuriem pārvietojas cilvēki vai transportlīdzekļi.
Tātad izšķirošs nav vienīgi attālums līdz mājai. Jāņem vērā visa iespējamā šāviņa trajektorija, mērķa apkārtne un tas, kas atrodas aiz mērķa. Dzīvžogs, krūmi, migla vai tumsa nav drošs aizsegs un nedod pārliecību, ka aiz tiem nav cilvēka, dzīvnieka, ēkas vai transportlīdzekļa.
Ja medniekam piešķirtajā vietā drošs šāviens iespējams tikai ļoti šaurā sektorā, piemēram, starp diviem kokiem un meža dziļumā, šāvienu drīkst raidīt tikai šajā sektorā. Ja arī par to nav pilnīgas pārliecības, šaut nedrīkst.
Kāpēc dzinējmedības kļūst sarežģītākas?
Dzinējmedībās vienlaikus pārvietojas dzinēji, suņi un medījamie dzīvnieki, bet mednieki atrodas iepriekš noteiktās vietās. Apdzīvotā un sadrumstalotā ainavā medību vadītājam jāņem vērā dzīvojamās mājas un vasarnīcas abās masta pusēs, pagalmi, aploki un ganības, ceļi, meža takas un iedzīvotāju pārvietošanās vietas, zemesgabali, kuros medību tiesības nav nodotas. Tāpat jāņem vērā arī īpašumu robežu radītie medību platību pārrāvumi, ierobežota redzamība aizaugušu stigu vai neizkoptu šaušanas virzienu dēļ, vietas, kur reljefs nenodrošina drošu šāviņa apstāšanos.
Savukārt privātīpašnieku lēmumi par medību tiesību nodošanu vai nenodošanu ir jārespektē. Tomēr daudzu nelielu zemesgabalu izņemšana no medību iecirkņa var izveidot sarežģītu platību mozaīku, kas apgrūtina gan medību organizēšanu, gan vienotu dzīvnieku populācijas apsaimniekošanu.
Tas, ka medības teorētiski drīkst organizēt, vēl nenozīmē, ka konkrētajā mastā tās iespējams sarīkot droši. Medību vadītājam jābūt gatavam mainīt mednieku izvietojumu, samazināt masta platību, noteikt papildu aizliegtos šaušanas sektorus vai no konkrētā masta atteikties.
Īpašās prasības dzinējmedībās
Medību vadītājam pirms dzinējmedībām jāinstruē dalībnieki par vispārējām un konkrētajai vietai raksturīgajām drošības prasībām. Katram medniekam jāzina mednieku līnijas virziens un blakus esošo mednieku atrašanās vietas.
Medību noteikumos ir minēti arī konkrēti attālumi, taču tie nav attālumi no mājām:
200 metri – šaušana mastā jāpārtrauc, ja dzinēji atrodas tuvāk par 200 metriem no mednieku līnijas;
15 metri – šāviņš vai tā daļa nedrīkst lidot tuvāk par 15 metriem no cita mednieka;
70 grādi – atļautais šaušanas sektors uz abām pusēm no perpendikula pret mednieku līniju.
Šos skaitļus nedrīkst kļūdaini uzskatīt par universāliem aizsargattālumiem no dzīvojamām ēkām, ciema robežas vai mājlopiem.
Ja nav iespējams drošs šāviens, jāmaina medību paņēmiens
Apbūves tuvumā dzinējmedības ne vienmēr būs piemērotākais risinājums. Ja drošu šaušanas sektoru ir maz, jāapsver iespēja izvēlēties mazākus un rūpīgāk plānotus mastus. Jā, nāksies atteikties no atsevišķu teritoriju dzīšanas. To vietā var izmantot individuālās medības no paaugstinājuma un medības postījumu vietās atbilstoši noteiktajai kārtībai laikā, kad apkārtnē ir mazāka cilvēku kustība. Tāpat, visticamāk, būs jāveido sadarbība ar blakus esošajiem medību tiesību lietotājiem.
Medību efektivitāti nedrīkst palielināt uz drošības rēķina. Ja konkrētajos apstākļos drošs šāviens nav iespējams, pareizais lēmums ir nešaut.
Dzīvnieku kustību nosaka arī lauksaimniecība
Lieli vienas kultūras sējumi, īpaši ziemāji vai rapsis, noteiktā laikā var pievilināt dzīvniekus no plašākas apkārtnes. Dzīvnieku bari seko pieejamajai barībai, tāpēc postījumu vietas un medību nepieciešamība katru gadu var mainīties. Savukārt izcirtumi un jaunaudzes rada bagātīgu barības bāzi pārnadžiem. Ja vienlaikus samazinās droši apmedījamo platību apjoms, dzīvnieku skaita ierobežošana kļūst arvien sarežģītāka.
Dažu dzīvnieku nomedīšana no ļoti liela, konkrētā vietā koncentrēta bara var būt nepietiekama, lai būtiski samazinātu postījumus. Tādēļ problēmu nevar atrisināt tikai viena mednieku biedrība vai viens zemes īpašnieks. Nepieciešama plašāka sadarbība starp medniekiem, lauksaimniekiem, mežu īpašniekiem, pašvaldību un blakus esošo platību apsaimniekotājiem.
Biežākie mīti
Mīts: tuvāk par 200 metriem no mājas medīt aizliegts.
Nepareizi. Šāds vispārējs attālums Medību likumā un Medību noteikumos nav noteikts. Noteikumos minētie 200 metri attiecas uz dzinēju tuvošanos mednieku līnijai dzinējmedību laikā.
Mīts: ja medības notiek reģistrētā medību iecirknī, šaut drīkst jebkurā vietā.
Nepareizi. Reģistrēts medību iecirknis ir tikai viens no tiesiskajiem priekšnoteikumiem. Joprojām jāievēro medību tiesības, termiņi, pašvaldību un citi ierobežojumi, kā arī visas drošības prasības.
Mīts: ja tēmēklī māja vai cilvēks nav redzams, šāviens ir drošs.
Nepareizi. Medniekam jāpārliecinās par visu šaušanas virzienu un mērķa fonu. Ja to nevar droši izdarīt, šāviens nav raidāms.
Mīts: liels dzīvnieku skaits pats par sevi attaisno intensīvākas dzinējmedības.
Nepareizi. Dzīvnieku skaita un postījumu samazināšanas nepieciešamība neatceļ drošības prasības. Ja dzinējmedības konkrētajā teritorijā nevar sarīkot droši, jāizraugās cits paņēmiens.
Mīts: viens neliels zemesgabals kopējo medību organizēšanu neietekmē.
Ne vienmēr. Daudzi nelieli platību pārrāvumi var izjaukt loģisku mednieku līniju, sarežģīt dzinēju kustību un samazināt drošus šaušanas sektorus.
Mīts: nepatika pret medībām dod tiesības noteikt, kas notiek blakus īpašumā.
Nepareizi. Personas iebildumi paši par sevi nemaina citā īpašumā likumīgi nodotās medību tiesības. Vienlaikus medniekiem jārespektē cilvēka tiesības atrasties savā īpašumā vai publiski pieejamā vietā un nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt viņa radītu vai viņam draudošu faktisku drošības risku.
Mīts: šāviens mājas tuvumā automātiski pierāda pārkāpumu.
Ne vienmēr. Tuvums pats par sevi vēl nepierāda pārkāpumu. Jāvērtē medību vietas tiesiskais statuss, šāviena virziens, iespējamais apdraudējums un citi faktiskie apstākļi.
Saruna bieži novērš konfliktu
Cilvēks, kurš nesen pārcēlies uz laukiem, var nezināt, kāpēc konkrētajā vietā notiek medības, kā tiek sargāti lauksaimniecības sējumi un jaunaudzes vai kā tiek kontrolēts dzīvnieku skaits. Savukārt mednieks var nezināt jauno iedzīvotāju ikdienas paradumus – pastaigu maršrutus, suņu vešanu, bērnu rotaļu vietas vai mājlopu turēšanas režīmu.
Tuvējo māju iedzīvotāju iepriekšēja informēšana nav visām medībām noteikts obligāts pienākums, tomēr tā ir saprātīga prakse, īpaši dzinējmedībās. Savlaicīga saruna ļauj paziņot aptuveno medību laiku un teritoriju, noskaidrot, vai tuvumā paredzēti lauku darbi vai cita cilvēku kustība. Tāpat ir iespējams vienoties par ērtāko saziņas veidu un izskaidrot medību mērķi un drošības pasākumus, savlaicīgi pamanīt apstākļus, kuru dēļ medību plāns jāmaina.
Saziņa nenozīmē atteikšanos no likumīgām medību tiesībām. Tā palīdz novērst pārpratumus un situācijas, kurās viena puse mēģina otru pārsteigt ar jau notikušu faktu.
Ko darīt, ja medības apzināti traucē?
Ne katra cilvēka atrašanās mežā, uz ceļa vai savā īpašumā ir medību traucēšana. Cilvēkam ir tiesības likumīgi izmantot savu īpašumu un publiski pieejamas vietas arī tad, kad tuvumā notiek medības.
Ja personas rīcība rada bīstamu situāciju, medības vai konkrētais masts nekavējoties jāpārtrauc. Ar ieroci rokās nedrīkst iesaistīties strīdā. Notikuma apstākļi jāfiksē un vispirms jāinformē medību vadītājs, medību tiesību lietotājs un attiecīgais zemes īpašnieks.
Ja pastāv tūlītējs apdraudējums cilvēkiem, jāzvana uz vienoto ārkārtas palīdzības numuru 112. Savukārt juridisks vērtējums par konkrēto rīcību jāatstāj kompetentajām iestādēm – pats mednieks nedrīkst pieņemt, ka jebkura nepatīkama vai medības izjaucoša darbība automātiski ir pārkāpums.
Mednieku pienākums ir medīt likumīgi un droši. Zemes un mežu īpašniekiem nepieciešams savstarpēji koordinēt medību tiesību izmantošanu un postījumu ierobežošanu. Lauksaimniekiem un mežsaimniekiem jāizmanto arī citi pieejamie aizsardzības pasākumi. Pašvaldībām jāpalīdz risināt konfliktus teritorijās, kur apbūve sastopas ar lielu savvaļas dzīvnieku blīvumu. Savukārt iedzīvotājiem jāapzinās, ka dzīve meža malā nozīmē ne tikai skaistu ainavu, bet arī savvaļas dzīvniekus un nepieciešamību tos apsaimniekot.
Likums nenosaka vienu universālu skaitli, kas pasaka, cik tuvu mājām vai mājlopiem drīkst medīt. Tas nenozīmē mazāk drošības – tieši pretēji. Katrs mednieks ir personīgi atbildīgs par to, lai šāviens nevienu neapdraudētu.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
Ja dod, tad jāņem! Kad lapsa pī…peli un briežu vietā stirna. Video blogs #106
👉 Abonē 4 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 4 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības augusta numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
