Tas bija visai negaidīti. Kā lielai daļai no mums, arī raksta autorei kādreiz nākas saskarties ar ārstiem. Šoreiz bija nepieciešama patiešām kvalificēta speciālista palīdzība, un laimīgā kārtā izdevās pierakstīties pie plaukstas ķirurga Dr. med. Dzintara Ozola. Kāds bija iemesls? Diezgan banāla problēma ar vissvarīgāko pirkstu ikvienam medniekam. Manā gadījumā tas bija labās rokas rādītājpirksts. Kādam tas varētu būt kreisās rokas pirksts, ja mednieks ir kreilis.
Nonākot uz konsultāciju ārsta kabinetā un saņemot ierosinājumu operāciju veikt rudenī, es lūdzu to pārcelt uz janvāra beigām. Ārsts bija gana pārsteigts, jo parasti cilvēki cenšas pēc iespējas ātrāk izdarīt to, kas nepieciešams. Uz viņa jautājumu, kāpēc tā, es atbildēju, ka tuvojas aktīvā sezona un pirksts man būs vajadzīgs.
Likumsakarīgi dakteris pajautāja, kas tā par aktīvo sezonu. Kad es atbildēju, ka teju, teju sāksies dzinējmedības, viņš, priecīgi smaidot, paziņoja, ka arī ir mednieks. Jāsaka, ka esam pazīstami jau pāris gadus, un šķita pašsaprotami iepazīstināt ar šo unikālo cilvēku arī mūsu žurnāla lasītājus.
Kas īsti ir Dr. med. Dzintars Ozols?
Intervijas ar cilvēkiem, par kuriem nezini īpaši daudz, ir kā Alises ceļojums Aizspogulijā. Uz katra soļa tu atklāj kaut ko jaunu un interesantu. Sākot sarunu, dakteris ieskicēja divus savas dzīves galvenos virzienus. Tā ir medicīna, konkrēti plastikas ķirurģija ( ne krūšu implanti), un Zemessardze.
“Interesantākais ir tas, ka tādas specialitātes kā mikroķirurģija principā nav. Es esmu plastikas ķirurgs, rokas ķirurgs un bērnu ķirurgs. Man ir trīs specialitātes, un es specializējos rokas rekonstruktīvajā ķirurģijā, ārstējot gan bērnus, gan pieaugušos jebkurā vecumā. Principā tā arī ir mana specialitāte,” uzsākot sarunu, atklāja Dzintars.
Viņš paskaidroja, ka mikroķirurģija būtībā ir paņēmiens, kuru var izmantot neiroķirurgi, acu ķirurgi un citu specialitāšu ārsti: “Šo terminu izdomāja padomju laikos, lai apzīmētu specifiskus brūču ārstēšanas paņēmienus.”
Saknes ģimenē
Ārsti, tāpat kā mednieki, ļoti bieži ir savas profesijas dinastiju pārstāvji, tādēļ likumsakarīgi būtu pajautāt, vai mūsu šā mēneša intervijas varonim ģimenē bija arī kāds mediķis. Viņš atklāja, ka mamma bija medicīnas māsa, kura visu mūžu bija sapņojusi iegūt iespēju turpināt mācības un kļūt par ārsti. Dažādu iemeslu dēļ tas neizdevās, taču viņa varēja iedēstīt šā sapņa sēkliņu sava dēla dvēselē.
“Es sākumā nebiju pārliecināts, taču mans vecākais brālis Ģirts Ozols, kurš pats ir agronoms un mednieks, iedrošināja mani iet mācīties par ārstu. Vidusskolā mani iecienītākie priekšmeti bija bioloģija, ķīmija un fizika, tādēļ arī pasniedzēji mudināja mani izvēlēties medicīnas izglītību,” atklāja Dzintars.
Mūsu sarunas biedrs pilnā mērā izbaudīja studentu dzīvi, lai gan viņam kā teicamniekam bija vislielākā stipendija tajos laikos, veseli deviņi lati.
“Tajos laikos bija iespēja paņemt studējošā kredītu, kas nodrošināja apmēram četrdesmit latu mēnesī. Tomēr lielā mērā man palīdzēja arī ģimene. Deviņdesmito gadu otrajā pusē bija iespēja privāti no valsts pirkt cirsmas un tās izstrādāt. Tēvs mums pilnīgi droši uzticēja motorzāģi un citus instrumentus, un mēs devāmies pelnīt naudu,” par daudziem no mums vēl svaigā atmiņā esošo izdzīvošanas laiku stāstīja ārsts, atzīstot, ka strādājuši bez ķiverēm, paši uz savu risku, un vienīgais nopietnais darbarīks bijis motorzāģis.
“Mūsu lauki ir tepat Pierīgā. Baldone tolaik bija pavisam mazs miests, kas tagad jau pamazām aug. Tādēļ vēl jo pārsteidzošāk man bija atklāt, cik patiesībā mežā ir daudz dzīvnieku. Dažreiz mežā atstātās nogāztās apses pēc pāris dienām bija pilnībā nograuztas, un kļuva skaidrs, ka te paviesojušies aļņi, par kuru klātbūtni Pierīgas teritorijās šķita savādi domāt,” gremdējoties atmiņās, stāstīja ārsts un piebilda, ka turpat viņam šobrīd pieder lauku īpašums, kurā var izbaudīt dabas dāvāto mieru un klusumu.
Interesanti, ka arī ceļš uz medībām tikai daļēji balstās ģimenes pieredzē. Mūsu ārsta vectēvs bija mednieks, taču galvenais iemesls, kādēļ plaukstas ķirurgs kļuva par mednieku, ir daudz nopietnāks.
Latvijas ķirurgu sasniegumus pasaulē ne vienmēr pamana
Līdz pandēmijas sākumam Dzintars Ozols vismaz vienu vai divas reizes gadā devās uz starptautiskām konferencēm. Viņš ne tikai klausījās citu valstu speciālistu ziņojumus, bet arī pats uzstājās, prezentējot Latvijā paveikto un pacientu ārstēšanā sasniegtos rezultātus.
Īpaši spilgti viņam atmiņā palikusi konference Honkongā, kas notikusi ap 2018. vai 2019. gadu. Tā bija ļoti specifiska, iedzimtām plaukstas un augšējās ekstremitātes deformācijām veltīta konference, kurā pulcējās aptuveni 200 šīs jomas ekspertu no visas pasaules. Dzintars tajā prezentēja Latvijā izmantotās ārstēšanas metodes un sasniegtos rezultātus.
“Pēc konferences pie manis pienāca kāds pazīstams eksperts no Lielbritānijas un teica, ka šīs jomas speciālisti cits citu pazīst un vairāk vai mazāk zina, ar ko katrs nodarbojas. Un bija pārsteigts, klausoties manu prezentāciju par kaut ko tādu, par ko viņi pat nav iedomājušies, ka to iespējams izdarīt kaut kur citur,” atcerējās ķirurgs un piebilda, ka Latvijas ārsti savus rezultātus starptautiskajā vidē joprojām parāda pārāk reti.
Visu interviju lasi žurnāla Medības oktobra numurā!
Ja oktobra numurs vēl nav izlasīts, ir īstais brīdis to izdarīt! Meklē preses tirdzniecības vietās vai lasi elektroniski! Klikšķini šeit, lai iegādātos žurnālu digitāli!
Kad pārkāptas nepieciešamās aizstāvības robežas! Šauj garām! #358 epizode
👉 Abonē 2 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 12 mēnešiem līdz ar tematiskajiem pielikumiem.
Iznācis žurnāla Medības trešais pielikums Mednieka gads 2027!
