Lūsis Latvijā kopš 2022. gada ir īpaši aizsargājama un nemedījama suga. Tas nozīmē, ka jautājums par lūšu populācijas apsaimniekošanu šodien vairs nav saistīts ar ikgadēja nomedīšanas apjoma noteikšanu, kā tas bija agrāk. Taču medību aizliegums neatbrīvo valsti no pienākuma sekot līdzi lūšu populācijas stāvoklim – zināt, kur lūši sastopami, kā mainās to skaits, cik veiksmīgi tie vairojas un kā to klātbūtne ietekmē citas savvaļas dzīvnieku sugas.
Tieši šeit sākas sarežģītākā daļa. Aizliegt medības ir salīdzinoši vienkārši. Daudz grūtāk ir pēc tam izveidot tādu monitoringa sistēmu, kas ilgtermiņā spēj aizstāt datus, kuri iepriekš tika iegūti arī no nomedītajiem dzīvniekiem.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieki savos darbos uzsver, ka pēc lūšu medību pārtraukšanas būtiski samazinājies līdzšinējais bioloģiskā materiāla apjoms, kas ļāva vērtēt populācijas struktūru, dzimumu un vecumu, reprodukciju, ģenētiku un citus rādītājus. Tāpēc šobrīd īpaši nozīmīga kļuvusi pāreja uz neinvazīvām metodēm – meža kamerām, pēdu uzskaitēm un DNS saturošu paraugu ieguvi.
Aizsargāt nozīmē arī zināt
Lūsis (Lynx lynx) Latvijā ir iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, un tā aizsardzību nosaka arī Eiropas Savienības Dzīvotņu direktīva. Direktīva paredz ne tikai sugas aizsardzību, bet arī pienākumu dalībvalstīm uzraudzīt tās aizsardzības stāvokli. Savukārt reizi sešos gados valstīm Eiropas Komisijai jāsniedz ziņojums, kurā ietverti arī monitoringa rezultāti.
Tātad ar juridisku statusu vien nepietiek. Lai varētu pamatoti apgalvot, ka sugas aizsardzības stāvoklis ir labvēlīgs, nepieciešami dati par populācijas dinamiku, izplatību un ilgtermiņa dzīvotspēju. Tieši to paredz arī pati Dzīvotņu direktīvas izpratne par labvēlīgu sugas aizsardzības stāvokli.
Tas nozīmē, ka jautājums nav tikai par to, vai lūsi drīkst vai nedrīkst medīt? Daudz būtiskāks ir jautājums – cik labi mēs šobrīd zinām, kas ar lūšu populāciju Latvijā notiek?
Cik lūšu Latvijā ir?
Uz šo jautājumu šobrīd nav viena vienkārša un precīza skaitļa, ko varētu attiecināt uz visu valsti.
Pēdējos gados Latvijā ir veikti pētījumi, kuru mērķis ir izstrādāt un pārbaudīt jaunu monitoringa pieeju pēc lūšu kļūšanas par nemedījamu sugu. Viens no nozīmīgākajiem bija LVMI Silava pētījums Starptautiski salīdzināmu Eirāzijas lūšu populācijas stāvokļa parametru ieguve Latvijā, kas norisinājās no 2022. līdz 2024. gadam. Tā mērķis bija noteikt lūšu populācijas blīvumu Latvijas centrālajā daļā un attīstīt sistēmu, kas nākotnē ļautu iegūt starptautiski salīdzināmus datus.
Pētījumā aptuveni 400 kvadrātkilometru teritorijā tika izmantotas slēpņu kameras un matu lamatas. 2023. gadā pētnieki tajā identificēja vismaz četrus līdz piecus dažādus lūšus jeb aptuveni 1–1,25 dzīvniekus uz 100 kvadrātkilometriem. Savukārt 2024. gadā tika konstatēti vismaz desmit dažādi lūši jeb aptuveni 2,5 dzīvnieki uz 100 kvadrātkilometriem.
Tomēr paši pētnieki uzsver – ar diviem gadiem nepietiek, lai secinātu, ka populācijas blīvums patiešām būtiski pieaudzis. Lai noteiktu ilgtermiņa tendenci, monitorings jāturpina ilgāk un jāpaplašina uz vairākām teritorijām dažādos Latvijas reģionos.
Vienlaikus Silava 2026. gadā norādījusi, ka pēdējos gados lūšu novērojumu Latvijā kļūst vairāk un pētnieku vērtējumā populācija ir pieaugusi. To veicina arī laba barības bāze, tostarp stirnu pieejamība, kā arī fakts, ka mūsdienās mežos ir daudz vairāk slēpņu kameru un cilvēki biežāk dalās ar novērojumiem.
Lūšus redzam arvien biežāk, bet cik to patiesībā ir?
Pēdējos gados lūši arvien biežāk nonāk cilvēku redzeslokā – tos fiksē slēpņu kameras, pamana mednieki un citi dabā gājēji, turklāt netrūkst arī novērojumu cilvēku apdzīvotu vietu tuvumā. Tādēļ problēma vairs nav tajā, ka lūsi būtu ārkārtīgi grūti pamanīt. Daudz sarežģītāk ir pēc šiem novērojumiem noteikt, cik lūšu konkrētajā teritorijā patiesībā dzīvo.
Lūsis izmanto plašu teritoriju un spēj pārvietoties lielos attālumos. Viens un tas pats dzīvnieks var tikt nofotografēts vairākās slēpņu kamerās, atstāt pēdas dažādās vietās un salīdzinoši īsā laikā tikt novērots vairākos punktos. Tāpēc nevar vienkārši saskaitīt visas fotogrāfijas, video, pēdu nospiedumus un cilvēku ziņojumus, pieņemot, ka katrs no tiem liecina par citu lūsi.
Tieši tādēļ nepieciešams sistemātisks monitorings, kas ļauj atšķirt atsevišķus īpatņus un vērtēt populāciju ilgākā laika periodā. Latvijā jau tiek izmantotas un pārbaudītas dažādas metodes – slēpņu kameru tīkls, lūšu individuāla atpazīšana pēc kažoka plankumu raksta, matu lamatas, DNS analīzes, kā arī vides DNS jeb e-DNS paraugu iegūšana, tostarp no svaigām pēdām sniegā.
Tātad jautājums nav par to, vai lūšus iespējams konstatēt – novērojumu kļūst arvien vairāk. Būtiskākais ir, vai šie dati tiek pietiekami plaši, regulāri un sistemātiski apkopoti un analizēti, lai tie ļautu spriest ne tikai par lūšu klātbūtni, bet arī par populācijas lielumu un tā izmaiņām.
Kas mainījās, pārtraucot lūšu medības?
Līdz 2020./2021. gada medību sezonai lūši Latvijā vēl tika medīti ierobežotā apjomā. Piemēram, pēdējā sezonā tika nomedīti 77 lūši.
No nomedītajiem dzīvniekiem pētnieki varēja iegūt ļoti vērtīgu informāciju – noteikt dzimumu, vecumu, reproduktīvo stāvokli, ievākt audus ģenētiskajiem pētījumiem un analizēt veselības stāvokli.
Tas nenozīmē, ka medības pašas par sevi ir vienīgais vai nepieciešamais monitoringa veids. Taču tās nodrošināja regulāru bioloģiskā materiāla plūsmu, ko pēc medību aizlieguma nācies aizstāt ar citām metodēm.
Tieši tādēļ mednieku nozīme nav pazudusi līdz ar lūšu medību pārtraukšanu.
Mednieks joprojām ir viens no svarīgākajiem informācijas avotiem
Mednieki mežā pavada ļoti daudz laika, pārzina konkrētas teritorijas un izmanto slēpņu kameras. Viņi redz pēdas, sastop lūšus, pamana mātītes ar mazuļiem un atrod plēsēju nomedīto dzīvnieku atliekas.
LVMI Silava 2023.–2024. gada pētījumā izmantoti ne tikai pētnieku slēpņu kameru dati, bet arī Valsts meža dienesta apsekojumi, ziņojumi lietotnē Mednis un brīvprātīgi iesniegti lūšu novērojumi. Divu gadu laikā pētnieku rīcībā nonāca simtiem VMD fiksētu gadījumu un gandrīz tūkstotis ziņojumu no lietotnes Mednis.
Tas ļoti skaidri parāda – mednieks nav tikai cilvēks, kurš iegūst medījumu. Viņš var būt arī nozīmīgs datu avots savvaļas dzīvnieku monitoringā.
Tieši šajā aspektā medniecība ir daļa no risinājuma. Ne obligāti tādēļ, ka konkrētā suga būtu jāmedī, bet tādēļ, ka mednieku infrastruktūra, zināšanas, novērojumi un klātbūtne dabā ļauj iegūt informāciju, ko valstij vienai saviem spēkiem būtu ļoti dārgi un sarežģīti savākt.
Lūsis un stirnas – cik liela ir ietekme?
Lūsis ir specializēts plēsējs, un viena no tā nozīmīgākajām medījuma sugām Eiropā ir stirna. Tāpēc lūšu populācijas stāvokli nevar aplūkot atrauti no to barības bāzes.
Latvijā stirnu populācija pašlaik ir liela. Valsts meža dienests 2025./2026. gada sezonā to vērtēja ap 202 000 dzīvnieku. Dienests pat norādīja, ka, lai saglabātu esošo stirnu skaitu, ik gadu būtu nepieciešams nomedīt aptuveni 30–40 tūkstošus stirnu, savukārt faktiski 2025./2026. gada sezonā tika nomedīti nepilni 20 tūkstoši.
Tas nozīmē, ka Latvijā pašlaik nav pamata vienkāršoti apgalvot, ka lūši būtu izraisījuši stirnu populācijas sabrukumu. Šādu secinājumu dati neatbalsta.
Tomēr tikpat nepareizi būtu lūša ietekmi ignorēt vispār. Vietējā mērogā plēsēja ietekme var būt ļoti atšķirīga – jo īpaši vietās, kur vienā teritorijā regulāri uzturas vairāki lūši vai kur citu iemeslu dēļ samazinās stirnu blīvums.
Tieši tāpēc pilnvērtīgam monitoringam jāvērtē ne tikai lūšu skaits, bet arī to blīvums, vairošanās sekmes, izplatība un attiecības ar galvenajām medījuma sugām.
Aizliegums nav tas pats, kas apsaimniekošana
Latvijas pieredze labi parāda, ka lūšu medību aizliegšana bija tikai viens lēmums. Pēc tā nepieciešams nākamais solis – stabila, ilgtermiņa monitoringa sistēma.
Silava pētnieki paši norādījuši, ka monitoringu nedrīkst aizstāt vienkāršots ekspertu vērtējums. Lūšu populācija mainās lēni, dzīvniekus ir grūti konstatēt, tie izmanto lielas teritorijas, tāpēc ticama aina rodas tikai ilgākā laika periodā un pietiekami plašā teritorijā.
Šāda monitoringa sistēma var apvienot slēpņu kameru datus, ģenētisko paraugu analīzes, pēdu uzskaites, Valsts meža dienesta apkopoto informāciju un sabiedrības ziņojumus. Būtiska nozīme tajā ir arī mednieku iesaistei un viņu sniegtajiem novērojumiem.
Un šeit ir būtiska atšķirība: atzīt medniekus par monitoringa un savvaļas dzīvnieku apsaimniekošanas partneriem nenozīmē automātiski prasīt atjaunot lūšu medības.
Jebkāda diskusija par iespējamām lūšu medībām nākotnē būtu pavisam cits jautājums, kuram nepieciešams gan juridisks pamats, gan pietiekami ticami dati par populācijas stāvokli. Pašlaik lūsis Latvijā ir īpaši aizsargājama nemedījama suga.
Taču viena lieta gan ir skaidra jau tagad, sugu nevar kvalitatīvi aizsargāt, ja par tās stāvokli trūkst pietiekami plašu un regulāri salīdzināmu datu.
Aizsargāt nenozīmē tikai aizliegt. Aizsargāt nozīmē arī zināt, kas dabā patiesībā notiek. Un šajā procesā mednieki joprojām var būt būtiska risinājuma daļa.
Nepopulārākās medības Latvijā un cik ilgi var medīt bulli. “Šauj garām!” #352 epizode
👉 Abonē 3 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 3 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības septembra numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
