Ir pieņemts domāt, ka briežu dzimtas dzīvnieku eksemplāri ar nepareiziem ragiem ir obligāti nomedījami. Pirmkārt, anomālas trofejas veidojas samērā reti un ir uzskatāmas par unikālu guvumu. Otrkārt, nepareizība liecina par traumu, ievainojumu vai veselības problēmām. Daļai mednieku būs arī treškārt: stirnāzis, alnis vai staltbriedis nodos nākamajai paaudzei arī šo nepareizo ragu formu un tādēļ no populācijas ir izņemams.
Anomālijas ir pārmantojamas?
Anomālas trofejas var veidoties dažādu traumu, veselības traucējumu un slimību dēļ. Vienā gadījumā sekas ir pārejošas un dzīvnieks jau nākamajā gadā vai pēc pāris gadiem atkal leposies ar normāla izskata ragiem, citā gadījumā sekas ir paliekošas. Tomēr pēc trofeju meistaru un ekspertu viedokļa, traumu sekas nav pārmantojamas.
Vai tā varētu būt, ka dzīvnieki ar nepareizu trofeju pretstatā pieņemtajam uzskatam patiesībā ir taupāmi? Vēl jo vairāk – kādos gadījumos anomālijas nav pārmantojamas?
Dabā simetrija, izmērs un jauda, arī ja mēs runājam par briežu dzimtas tēviņu ragu rotu, ir veselības pazīmes. Ja dzīvnieks nav vesels, ja tas ir ieguvis traumu, ne tikai tā ķermenis piedzīvos izmaiņas.
Arī ragu forma mainīsies. Tomēr tas attiecas tikai uz konkrēto eksemplāru, bet ne tā pēcnācējiem.
Mūsdienās cilvēku ietekmētajā vidē ar visiem ceļiem, lauksaimniecību un žogiem dzīvniekiem ir daudz lielākas izredzes gūt traumu vai ievainojumu, taču diez vai tas atceļ evolūcijas principus. Briedim ar nepareizu trofeju, vismaz lielākai daļai tādu, nav izredžu uzvarēt riesta cīņās. Tas ir uzvedībā balstīts dabiskās atlases mehānisms. Dzīvnieks, kas pārcietis tik nopietnu ievainojumu, triecienu vai slimību, noteikti būs vārgāks un nevarīgāks salīdzinājumā ar veselīgiem, pieaugušiem sugas tēviņiem un diez vai tam kārtējā vai vairākos nākamajos gados vispār būs izredzes nodot savus gēnus tālāk. Tiem, kuri pārojas pāros, proti, kad vienam tēviņam ir viena mātīte, piemēram, aļņiem un stirnāžiem, ir nedaudz lielākas iespējas atrast partneri, taču, ja populācijas dzimuma un vecuma struktūra ir normāla, uzvaru gūs un draudzeni iekaros tēviņš ar spēcīgiem vai vismaz normāliem un simetriskiem ragiem.
Mātītes arī izvēlas pēc iespējas labāku partneri. Tajā pašā laikā tēviņi ar normāli veidotiem ragiem arī šādu nepareizu eksemplāru noteikti nostums malā, un tam būs ļoti maz izredžu nodot savus gēnus nākamajām paaudzēm,” paskaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Dr. biol Jānis Ozoliņš, apstiprinādams, ka traumu sekas nemaina dzīvnieka ģenētiku un, ja tam izdosies sapāroties, tālāk tiks nodoti tam piemītošie gēni, bet ne traumētās trofejas izskats.
Tajā pašā laikā zinātnieks norāda, ka tās izmaiņas trofejas izskatā, kas radušās hormonālo traucējumu dēļ, var tikt nodotas arī pēcnācējiem. Tas gan neattiecas uz parūkveida ragiem, kas veidojas vīrišķā hormona trūkuma vai sēklinieku traumas dēļ, jo tādam dzīvniekam nav dzimumdziņas vai fiziskas iespējas sapāroties.
Ragi garāki par ausīm, bet ar baltiem galiem – perspektīvs vai medījams? Skaidro Raimo Jansons
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
