Sociālajos tīklos arvien biežāk redzams viens un tas pats – meži esot izcirsti, tāpēc vilki uzbrūk aitām, lāči ienāk pilsētās, lapsas zog vistas un mazos sunīšus, bet lūši parādās cilvēku māju tuvumā. Šis arguments skan emocionāli, vienkārši un pirmajā brīdī pat pārliecinoši. Taču dabā reti kas ir tik vienkārši.
Vai tiešām savvaļas dzīvnieki arvien biežāk nonāk cilvēka tuvumā tāpēc, ka tiem vairs nav kur dzīvot? Vai arī patiesība ir daudz sarežģītāka – dzīvnieki pielāgojas, izmanto cilvēka radītos barības avotus, apdzīvotās vietās jūtas drošāk un vienkārši mācās dzīvot ainavā, kuru cilvēks jau sen ir būtiski pārveidojis?
Latvijas piemērs rāda, ka jautājums nav atrisināms ar vienu frāzi, ka meži ir izcirsti. Mežsaimniecība Latvijā notiek, ciršanas apjomi un konkrētu mežu apsaimniekošana sabiedrībā raisa diskusijas, taču tas nenozīmē, ka savvaļas dzīvnieku parādīšanās pilsētās un ciemos automātiski skaidrojama ar mežu trūkumu. Latvija joprojām ir viena no mežiem bāgātākajām valstīm Eiropā, un arī oficiālie dati rāda, ka meža platības ilgtermiņā nav pazudušas. Tieši pretēji – tās palielinās.
Vienlaikus mainās dzīvnieku uzvedība. To redzam arvien biežāk – lācis klīst pa Jēkabpils ielām, cits ķepainis agri no rīta pārpeld Daugavu pie Kokneses, lūsis mēģina nokost mājas kaķi, lapsas bez īpaša satraukuma staigā pilsētvidē, bet stirnas, aļņi un mežacūkas kļūst par ikdienišķākiem ciemiņiem pie ceļiem, viensētām un privātmāju rajoniem.
Mežu Latvijā netrūkst, bet ainava ir mainījusies
Publiskajā telpā bieži var dzirdēt apgalvojumu, ka mežu kļūst arvien mazāk un tieši tāpēc dzīvnieki ienāk cilvēku tuvumā. Taču Latvijas gadījumā šāds skaidrojums ir pārāk vienkāršots.
Latvijā mežs klāj vairāk nekā pusi valsts teritorijas. Tas nenozīmē, ka nav problēmu ar konkrētu mežu apsaimniekošanu, intensīvu ciršanu atsevišķās teritorijās, bioloģiski vērtīgu audžu saglabāšanu vai sabiedrības uzticēšanos lēmumu pieņemšanai. Par to ir jārunā. Taču tas nav tas pats, kas apgalvot, ka savvaļas dzīvniekiem Latvijā vairs nav kur dzīvot.
Drīzāk jārunā par to, ka cilvēka pārveidotā ainava kļūst arvien sarežģītāka. Meži mijas ar lauksaimniecības zemēm, ceļiem, privātmāju ciematiem, viensētām, infrastruktūru, elektrolīnijām, karjeriem un rūpnieciskām teritorijām. Dzīvnieki šajā ainavā pārvietojas, barojas, meklē patvērumu un pielāgojas. Daļa sugu to dara ļoti veiksmīgi.
Līdzīga situācija redzama arī Lietuvā. Tur publiskajā telpā arī bieži izskan apgalvojumi, ka dzīvnieki pilsētās parādās izcirsto mežu dēļ, taču oficiālā statistika rāda, ka Lietuvas mežu platības pēdējās desmitgadēs ir augušas. 2024. gadā meži klāja aptuveni trešdaļu Lietuvas teritorijas. Tas vēlreiz apliecina – savvaļas dzīvnieku ienākšana apdzīvotās vietās nav skaidrojama tikai ar mežu platībām.
Kāpēc dzīvnieki parādās cilvēku tuvumā?
Daudzi savvaļas dzīvnieki ļoti labi pielāgojas cilvēka radītai videi. Tas nav tikai tikai Baltijas valstu fenomens. Lapsas dzīvo pilsētu parkos daudzviet Eiropā. Mežacūkas regulāri redzamas Berlīnē, Romā un citās lielās pilsētās. Bebri apdzīvo pilsētu upes un kanālus. Stirnas un aļņi šķērso ceļus, ieklīst ciemos un nonāk pilsētu nomalēs.
Šādos gadījumos iemesls ne vienmēr ir dzīvotņu trūkums. Bieži vien dzīvnieki vienkārši izmanto to, ko cilvēks pats ir radījis – viegli pieejamu barību, drošākas vietas, mazāku traucējumu konkrētos apstākļos un vidi, kurā nav medību spiediena.
Pilsētu un ciemu tuvumā ir atkritumi, komposta kaudzes, dārzi, krituši augļi, mājputni, āra voljēros atstāta dzīvnieku barība, suņu un kaķu barības bļodas, grauzēji, dekoratīvie augi un citas lietas, kas savvaļas dzīvniekiem ir ļoti pievilcīgas. Dzīvnieks nav ļauns un nenāk pie cilvēka atriebties par izcirstu mežu. Viņš seko barībai, patvērumam un iespējām.
Lapsa pilsētā nav sensācija
Lapsas ir viens no labākajiem piemēriem tam, cik veiksmīgi savvaļas dzīvnieks spēj pielāgoties cilvēka videi. Tās dzīvo parkos, kapsētās, mazdārziņu teritorijās, privātmāju rajonos un pat pilsētu centros. Lapsai pilsēta var būt izdevīga – tur ir grauzēji, pārtikas atliekas, siltākas slēptuves un mazāk dabisko draudu.
Par to pēdējā laikā runāts arī Lietuvā, kur publiskajā telpā izskanējuši gadījumi par lapsām, kas apdzīvotās vietās apdraud mazus mājas suņus, tostarp jorkšīras terjerus. Tas var šķist pārsteidzoši tikai no cilvēka skatpunkta. Savvaļas plēsējam mazs suns, mājputns vai nepieskatīts kaķis nav ģimenes mīlulis – tas ir viegli iegūstams medījums.
Problēmas sākas brīdī, kad cilvēki lapsas sāk barot, pieradināt, fotografēt no pāris metru attāluma vai uztvert kā pusmājdzīvniekus. Pie cilvēka pieradusi lapsa zaudē dabisko piesardzību. Tā arvien biežāk nāk pie mājām, interesējas par mājputniem, mazajiem mājdzīvniekiem un barību.
Tāpēc lapsa pilsētā pati par sevi nav katastrofa. Taču lapsa, kuru cilvēks regulāri baro un pieradina, var kļūt par problēmu.
Lācis Latvijā vairs nav rets viesis
Lāču tēma Latvijā pēdējos gados kļuvusi īpaši aktuāla. Vēl pirms dažiem gadiem sabiedrībā bieži tika runāts, ka lāči Latvijā galvenokārt ir caurstaigātāji. Tagad situācija ir mainījusies. Lāči tiek novēroti arvien biežāk, arvien plašākā teritorijā, un ir skaidrs, ka tie vairs nav tikai nejauši viesi no kaimiņvalstīm.
Sākta iniciatīva Par drošību Latvijas mežos un lāču populācijas ierobežošanu. Ar iniciatīvu un tās pamatojumu plašāk iespējams iepazīties platformā ManaBalss, kur par to iespējams arī parakstīties.
To spilgti parāda arī pēdējā laika gadījumi. Lācis Jēkabpilī, kur cilvēki to filmēja un vēroja pilsētvidē. Savukārt pie Kokneses lācis agri no rīta pārpeldēja Daugavu virzienā no Likteņdārza uz vietējo laivu piestātni netālu no Kokneses luterāņu baznīcas. Pēc tam ķepainis, visticamāk, izvērtēja, kur doties tālāk, un vēlāk atgriezās Daugavas kreisajā krastā, kur ir lielāki meža masīvi un mazāk cilvēku.
Šādi gadījumi sabiedrībā izraisa lielu interesi, taču tie arī ļoti skaidri parāda, cik svarīga ir cilvēku rīcība. Lāci nedrīkst dzīt, vajāt, provocēt, mēģināt pieiet tuvāk vai filmēt kā izklaides objektu. Tas ir liels, spēcīgs un ļoti gudrs savvaļas dzīvnieks, kas ātri mācās un spēj atcerēties vietas, kur atradis barību vai piedzīvojis konfliktu.
Lāči ļoti labi saož ēdienu. Atkritumu konteineri, ārā atstāta dzīvnieku barība, bišu dravas, komposta kaudzes, augļu dārzi vai pārtikas pārpalikumi var kļūt par iemeslu, kāpēc dzīvnieks atgriežas konkrētā vietā. Ja lācis iemācās saistīt cilvēku vai cilvēka dzīvesvietu ar viegli iegūstamu barību, konflikta risks būtiski pieaug.
Mājas kaķis lūsim viegls medījums
Arī lūšu klātbūtne cilvēku tuvumā kļūst par arvien aktuālāku sarunu tematu. Nesen saņemtais video, kurā redzams, kā lūsis mēģina nokost kaķi, vēlreiz atgādina vienkāršu, bet daudziem nepatīkamu patiesību – mājas kaķis vai mazs suns savvaļas plēsējam var būt viegli iegūstams medījums.
Cilvēkam kaķis ir ģimenes loceklis. Lūsim tas ir neliels, salīdzinoši viegli noķerams dzīvnieks. Lūsis nerīkojas ļauni un nešķiro dzīvniekus pēc tā, vai tie cilvēkam ir mīļi. Viņš ir plēsējs, kas izmanto iespēju.
Tas nenozīmē, ka tagad jāceļ panika vai jābaidās iziet pagalmā. Taču tas nozīmē, ka teritorijās, kur lūši ir manīti, mājdzīvniekus nevajadzētu atstāt bez uzraudzības, īpaši vakaros, naktīs un agros rītos. Mazs suns vai kaķis ārā viens pats plēsējam ir daudz vieglāks medījums nekā stirna vai zaķis.
Apdzīvotās vietās dzīvniekiem reizēm ir drošāk
Vēl viens būtisks faktors, par ko runā mazāk, ir drošība. Pilsētās, ciemos un privātmāju rajonos medības nenotiek. Dažās vietās ir mazāk dabisko traucējumu, vairāk slēptuvju, vairāk barības un mazāks risks, ka dzīvnieku kāds traucēs tā, kā tas notiek mežā medību sezonā.
Lapsai pilsēta var nozīmēt vairāk pieejamas pārtikas. Stirnai privātmāju rajons var nozīmēt dārzus ar dekoratīviem augiem. Mežacūkai – komposta kaudzi vai zālienu, kur var atrast barību. Lācim – atkritumus, bišu stropus vai barības smaržu. Lūsim – viegli pieejamu kaķi vai nelielu suni.
Dzīvnieki ļoti ātri mācās. Ja konkrēta vieta dod barību un nerada lielu risku, dzīvnieks var tur atgriezties. Tas nav stāsts par vienu izcirstu mežu. Tas ir stāsts par cilvēka radītu vidi, kuru savvaļas dzīvnieki izmanto savā labā.
Cilvēka rīcība bieži nosaka konflikta risku
Jo vairāk savvaļas dzīvnieku dzīvo cilvēku tuvumā, jo svarīgāka kļūst mūsu pašu uzvedība. Daļu konfliktu var novērst ļoti vienkārši – neatstājot ārā pārtiku, sakārtojot atkritumus, pieskatot mājdzīvniekus un nebarojot savvaļas dzīvniekus.
Īpaši svarīgi ir neaiztikt dzīvnieku mazuļus. Stirnēns pļavā, zaķēns zālē vai lapsēns pie alas ne vienmēr ir pamests. Daudzos gadījumos māte ir tuvumā, un cilvēka vēlme izglābt dzīvnieku var nodarīt vairāk ļauna nekā laba.
Savvaļas dzīvnieks nav mājdzīvnieks. Pat ja tas izskatās mierīgs, ziņkārīgs vai pat piemīlīgs, tas joprojām ir savvaļas dzīvnieks ar saviem instinktiem un aizsardzības reakcijām.
Kā pasargāt pagalmu no nevēlamiem savvaļas viesiem?
– Neatstājiet pārtikas atkritumus vaļējos konteineros, maisos vai pie mājas.
– Izmantojiet cieši aizveramus atkritumu konteinerus.
– Neatstājiet ārā suņu un kaķu barību, īpaši vakarā un naktī.
– Savāciet kritušos augļus un citus barības avotus dārzā.
– Nebarojiet lapsas, stirnas, mežacūkas, lāčus vai citus savvaļas dzīvniekus.
– Nepieradiniet dzīvniekus pie cilvēka klātbūtnes un cilvēka pārtikas.
– Mazos mājdzīvniekus vakarā un naktī neatstājiet ārā vienus.
– Mājputnus un sīkos mājlopus turiet drošos, no plēsējiem pasargātos aplokos vai kūtīs.
– Pamanot lāci vai citu lielu savvaļas dzīvnieku, netuvojieties, nesekojiet, nemēģiniet fotografēties un nefilmējiet to no neliela attāluma.
– Ļaujiet dzīvniekam mierīgi aiziet un nepieciešamības gadījumā ziņojiet atbildīgajiem dienestiem.
Problēma nav tikai mežos
Savvaļas dzīvnieku tuvošanos dzīvnieku apdzīvotām vietām nevar izskaidrot ar vienu saukli. Jā, cilvēka darbība maina ainavu. Jā, mežsaimniecība, lauksaimniecība, ceļi, apbūve un infrastruktūra ietekmē dzīvnieku pārvietošanos. Taču vienlaikus dzīvnieki pielāgojas, izmanto jaunas iespējas un bieži vien paši izvēlas cilvēka tuvumu, ja tas nozīmē barību, drošību vai vieglākus apstākļus.
Tāpēc svarīgākais jautājums nav tikai tas, cik Latvijā ir mežu. Svarīgākais jautājums ir – vai mēs paši protam dzīvot līdzās savvaļai tā, lai neveicinātu konfliktus ar meža dzīvniekiem.
Lapsa pilsētā, lācis ceļmalā, lūsis medī kaķi vai alnis uz šosejas nav izcirsto mežu sekas. Tā ir daļa no realitātes, kur cilvēks un savvaļas dzīvnieki dzīvo arvien ciešāk līdzās. Un tieši tāpēc ar skaļiem saukļiem nepietiek. Ir vajadzīgas zināšanas, atbildīga rīcība un sapratne, ka savvaļas dzīvnieku nedrīkst padarīt par mājdzīvnieku, atrakciju vai sociālo tīklu varoni. Jo mazāk mēs viņus pieradināsim pie sevis, jo drošāk būs gan cilvēkiem, gan pašiem dzīvniekiem.
Tikai 190 lāču, bet tie jau staigā pa Latvijas pilsētām, un lūsis uzbrūk mājas kaķim. Meža ziņas #33
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
