Vācu īsspalvainais putnusuns, biežāk mednieku vidū saukts par kurchāru, ir vidēja auguma, gludspalvains un ļoti universāls medību suns. Tā ir atlētiska, eleganta un muskuļota šķirne, kas apvieno ātrumu, izturību, labu ožu un izteiktu vēlmi strādāt kopā ar cilvēku.
Kurchārs nav tikai skaists suns ar cēlu siluetu. Tas ir darba suns ar ļoti plašu pielietojumu – piemērots putnu medībām, nomedīto ūdensputnu pienešanai, asinspēdai, ievainota dzīvnieka atrašanai un dažādiem praktiskiem uzdevumiem medībās. Tieši šī daudzpusība ir iemesls, kāpēc kurchārs jau ilgu laiku tiek uzskatīts par vienu no elegantākajām un vienlaikus praktiskākajām medību suņu šķirnēm Eiropā.
Kurchārs ir ātrs, veikls, izturīgs un nebaidās no sarežģītiem laikapstākļiem. Vēlā rudenī auksts ūdens var ierobežot ilgstošu darbu pīļu medībās, taču uz sauszemes, arī sniegā, šis suns spēj strādāt ilgi un mērķtiecīgi. Protams, pēc medībām saimniekam jāparūpējas, lai suns tiktu nosusināts un varētu atpūsties siltumā. Kurchāram ir īss apmatojums, tāpēc, lai gan suns ir izturīgs, tas nav domāts ilgstošai salšanai vai dzīvei ārā.
Šķirnei raksturīgs brūns, brūni raibs, melns vai melni raibs apmatojums ar baltiem laukumiem un plankumiem. Ausis ir nokarenas, acis – brūnas, skatiens modrs un ļoti uzmanīgs. Kurchārs kustas viegli, elastīgi un ar tādu pārliecību, kas uzreiz pasaka – šis suns ir radīts darbam.
Par asti un darba traumām
Vēsturiski šīs šķirnes medību suņiem astes tika kupētas jeb saīsinātas. Iemesls nebija izskats, bet praktiska nepieciešamība. Medībās un ikdienā garas, spēcīgas, kustīgas astes bieži tiek traumētas – krūmos, mežā, niedrēs, arī mājās, kad suns priekā sit asti pret sienām, mēbelēm vai durvīm. Šādas traumas mēdz dzīt ļoti ilgi un atkārtoties.
Lai suns neskrien pakaļ medījumam pēc šāviena. Medību suņu apmācība
Mūsdienās attieksme pret astes kupēšanu Eiropā ir ļoti atšķirīga. Daļā valstu tā ir aizliegta, citviet konkrētām darba šķirnēm joprojām ir pieļaujama veterinārārsta uzraudzībā. Latvijā Dzīvnieku aizsardzības likums paredz, ka praktizējošs veterinārārsts drīkst izdarīt astes apgriešanu tikai konkrētu šķirņu suņiem, un vācu īsspalvainais putnusuns ir viena no šīm šķirnēm.
Tas nozīmē, ka diskusija par darba suņu astēm joprojām nav tikai estētikas jautājums. Mednieki un audzētāji bieži uzsver praktisko pusi – darba suns ikdienā saskaras ar riskiem, ko izstāžu vai mājas suņu kontekstā ne vienmēr ir viegli saprast.
Kurchāra raksturs
Par vācu īsspalvainajiem putnusuņiem stāsta audzētāja Migle Narbutaite, kura ikdienā strādā ar šo šķirni un labi pazīst kurchāru darba raksturu.
Viņa uzsver, ka kurchārs ir stabils, dzīvespriecīgs un ļoti sabiedrisks suns. Tas nav agresīvs ne pret cilvēkiem, ne pret citiem suņiem, ja vien ir pareizi audzināts un socializēts. Mājas vidē kurchārs bieži ir īsts mīļuma iemiesojums – uzticīgs, emocionāls, sirsnīgs un ļoti piesaistīts savai ģimenei.
Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka neviens suns nepiedzimst par ideālu sabiedrības locekli. Pat gudrākajiem un stabilākajiem suņiem vajadzīga apmācība, skaidri noteikumi un socializācija.
Kurchārs ir ļoti inteliģents un spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus. Tas nav suns, kas mehāniski izpildīs katru komandu kā robots. Tas domā līdzi, vērtē situāciju un reizēm patur sev nelielu brīvību rīkoties patstāvīgi. Tieši tas padara šo šķirni tik interesantu. Labi audzināts kurchārs kļūst par personību – ar savu raksturu, darba stilu un attiecībām ar saimnieku.
Vienlaikus kurchāram ir ļoti izteikta vēlme sadarboties. Tas vēlas palīdzēt, iepriecināt un strādāt kopā ar cilvēku. Šajā ziņā tas atšķiras, piemēram, no daļas laiku, kurās neatkarība un vēlme pašām pieņemt lēmumus var būt daudz izteiktāka. Kurchāram patīk darīt kopā – medīt, trenēties, sportot, staigāt, spēlēties un būt daļai no ģimenes ikdienas.
Tieši šīs enerģijas dēļ kurchārs vislabāk piemērots aktīviem cilvēkiem. Tam vajadzīgas regulāras pastaigas, brīva izskriešanās, iespēja strādāt ar degunu un mentāla slodze. Šis nav suns, kuram pietiks ar īsu pastaigu ap māju un gulēšanu uz dīvāna visu atlikušo dienu.
Ja mājās ir kaķis vai citi mazi dzīvnieki
Kurchārs ir medību suns ar ļoti spēcīgu instinktu. Tas jāņem vērā, ja mājās jau ir kaķis, trusis vai citi mazi dzīvnieki. Tas nenozīmē, ka kopdzīve nav iespējama, taču attiecības jāveido uzmanīgi un apzināti.
Socializācija ir obligāta. Sunim jau no mazotnes jāmāca, kas ir ģimenes loceklis, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kā arī jānodrošina kontrole situācijās, kur var ieslēgties medību instinkts. Kurchāra enerģiju, patstāvību un darba vēlmi nevar apspiest – to vajag novirzīt pareizā virzienā.
Kucēna audzināšana sākas uzreiz
Jebkuras šķirnes kucēna audzināšana sākas brīdī, kad tas ienāk jaunajās mājās. Kurchāra gadījumā tas ir īpaši svarīgi. Šī šķirne ir gudra, ātri mācās un tikpat ātri iemācās arī nevēlamu uzvedību, ja saimnieks nav konsekvents.
Audzētāja Migle Narbutaite uzsver, ka sagatavošana pieauguša suņa dzīvei sākas jau audzētavā. Kucēni tiek pieradināti pie dažādām skaņām, vides kairinājumiem un cilvēka klātbūtnes. Piemēram, lai mazinātu bailes no pēkšņiem trokšņiem, kucēni rotaļīgā veidā tiek iepazīstināti ar skaļākiem pokšķiem, tos sasaistot ar kaut ko pozitīvu, piemēram, barību. Tā kucēns iemācās, ka pēkšņa skaņa pati par sevi nav iemesls panikai.
Mazam kucēnam nevajadzētu pastiprināt čīkstēšanu, prasīšanos vai trauksmainu skriešanu ap saimnieku. Uzmanību, kārumu vai rotaļlietu suns saņem tad, kad ir mierīgs. Tā jau no pirmajām dienām veidojas skaidra komunikācija – mierīga uzvedība atmaksājas.
Vēlāk sākas arī pirmās medību iemaņu spēles. Kucēni tiek iepazīstināti ar medījamo putnu spārniem, smaržām, priekšmetu meklēšanu un atnešanu. Šīs nodarbības sākumā ir rotaļīgas, taču tās ieliek ļoti svarīgus pamatus vēlākam darbam.
Labi socializēts un savam vecumam atbilstoši apmācīts kucēns aug daudz vieglāk. Viņš nebaidās no jaunām situācijām, nekrīt panikā pie katra trokšņa un ar interesi uztver pasauli. Savukārt kucēns, kuram netiek veltīts pietiekami daudz laika, jauno bieži uztver ar bailēm, un tas rada stresu gan sunim, gan saimniekam.
Iepazīstināšana ar medību procesu
Apmēram sešu nedēļu vecumā kucēnus rotaļu veidā var sākt iepazīstināt ar dažādu medījamo putnu spārniem un ādām, mācīt pareizu reakciju un pirmās sadarbības prasmes ar cilvēku. Nopietnākas nodarbības parasti sākas vēlāk – ap četru mēnešu vecumu, kad kucēns jau spēj koncentrēties ilgāk un labāk saprot uzdevumu.
Audzētavā Upė jaunās paaudzes iepazīstināšana ar darbu sākas ar pastaigām mežā un laukos kopā ar pieredzējušiem suņiem. Kucēni mācās no vecākajiem – kā izmantot degunu, kā meklēt, kā apstāties un norādīt uz medījumu, kā saglabāt stilu un mieru.
Vēlāk kucēni tiek iepazīstināti ar dzīvu paipalu vai fazānu. Daži jau pirmajā reizē nostājas skaistā stājā, citiem vajadzīgs laiks, lai saprastu, ko tieši no viņiem gaida. Pēc tam seko iepazīstināšana ar pēdām – kucēniem parāda, ka medījums atstāj smaržu, un viņi mācās to izmantot.
Apmācībā var izmantot pa zemi vilktu trusi vai fazānu, lai jaunais suns ar apakšējo ožu mācītos atrast medījumu pēc atstātās pēdas. Jau no pirmajām dienām jaunajās mājās svarīgas ir arī rotaļas ar dažādiem priekšmetiem, to meklēšana un atnešana.
Kad kucēni jau iepazinuši medījuma smaržu, meklēšanu un pirmās pēdas, var sekot šāviena tests. To dara ļoti pārdomāti, pozitīvā atmosfērā, bieži vien kucēniem rotaļājoties kopā ar pieaugušiem un pieredzējušiem suņiem. Tā jaunie suņi redz līdzsvarotu reakciju uz šāvienu un pozitīvu darba azartu.
Medības katram kucēnam sākas individuāli. Daži ir gatavi pirmajam reālajam darbam jau ap pusgada vecumu, citi tikai gada vecumā vai vēlāk. Liela nozīme ir arī sezonai. Ja kucēnam ziemas sākumā ir tikai pieci vai seši mēneši, viņu nevajadzētu vest sarežģītos un aukstos apstākļos. Savukārt, ja pusgada vecums sakrīt ar vasaras beigām vai rudeni, pirmās pīļu medības jaunajam putnusunim var kļūt par ļoti vērtīgu skolu.
Aktīvs nenozīmē hiperaktīvs
Daudziem cilvēkiem kurchārs šķiet hiperaktīvs. Patiesībā šī šķirne ir ļoti aktīva un enerģiska, taču aktīvs un hiperaktīvs nav viens un tas pats. Hiperaktivitāte kurchāram drīzāk uzskatāma par trūkumu, nevis šķirnes normu.
Kurchāram nepieciešama nopietna fiziskā un mentālā slodze, īpaši pirmajos dzīves gados. Tieši šis periods ir ļoti svarīgs rakstura, uzvedības un darba iemaņu veidošanā. Liels privātmājas pagalms pats par sevi nav risinājums. Suns, kurš dzīvo lielā pagalmā, bet nesaņem saimnieka uzmanību, treniņus un kopīgu darbu, nebūs laimīgāks par suni, kurš dzīvo dzīvoklī, bet katru dienu tiek vests dabā, trenēts un iesaistīts saimnieka dzīvē.
Kurchāram svarīgākais ir kontakts ar cilvēku. Tam vajadzīga kustība, uzdevumi, meklēšana, aportēšana, darbs ar degunu un skaidra sadarbība ar saimnieku. Bez tā enerģija var pārvērsties nevēlamā uzvedībā.
Viena no labākajām nodarbēm kurchāram ir meklēšana un medījuma atnešana. Šāda nodarbe vienlaikus nodarbina prātu, degunu un ķermeni. Suns analizē smaržas, ignorē traucēkļus, strādā koncentrēti un vienlaikus veido ciešāku kontaktu ar saimnieku. Tieši šīs prasmes vēlāk ļoti noder arī medībās un darba pārbaudēs.
Kontakts ar saimnieku ir visa pamatā
Medībās un ikdienā produktīvs darbs ar kurchāru nav iedomājams bez laba kontakta. Suns nedrīkst uztvert medības kā jautru spēli tikai sev. Tam jāsaprot, ka medības ir komandas darbs, kur galvenais virziena devējs ir saimnieks vai pavadonis.
Šis kontakts neveidojas vienā dienā. Tas sākas jau kucēna vecumā – ar kopīgām pastaigām, rotaļām, skaidriem noteikumiem, pozitīvu motivāciju un konsekventu audzināšanu. Kārumi, rotaļlietas, kopīgi uzdevumi un uzslava par pareizi izpildītu darbību veido pamatu sadarbībai visā suņa dzīvē.
Svarīgi atcerēties – kontaktu nevar balstīt bailēs. Labs darba suns uzticas savam cilvēkam. Tas zina, ko no viņa gaida, un grib sadarboties. Bailēs balstītas attiecības var dot īslaicīgu paklausību, bet tās nekad nedos patiesu partnerību.
Darba pārbaudes un šķirnes saglabāšana
Kurchārs ir universāls putnusuns, un vairākās valstīs šādu šķirņu darba spējas tiek pārbaudītas īpašās darba pārbaudēs. Tajās vērtē putna meklēšanu, stāju, reakciju uz šāvienu, paklausību, darbu ūdenī, medījuma atnešanu un spēju strādāt pa pēdu vai asinspēdu.
Latvijā medībās atļauts izmantot šķirnes medību suņus, kas ir vakcinēti un apzīmēti atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Darba pārbaudes nav tikai formāls diploms – tās palīdz saglabāt šķirnes patieso būtību. Ja medību šķirnes ilgstoši tiek audzētas tikai pēc izskata, neņemot vērā darba īpašības, ar laiku tās var zaudēt to, kādēļ vispār tika radītas.
Tieši tāpēc atbildīgi audzētāji un šķirnes entuziasti turpina strādāt ar kurchāriem kā medību suņiem – trenē tos, piedalās pārbaudēs un izmanto reālā darbā. Bez šīs praktiskās puses universāla un ļoti gudra medību šķirne var pamazām pārvērsties par skaistu, bet darba ziņā tukšu dekoratīvu suni.
Medības ar kurchāru
Kurchārs pieder pie FCI 7. grupas – putnusuņiem. Šķirne tika veidota kā universāls medību suns, lai gan tās galvenā specializācija ir putnu medības. Kurchārs izmanto augšējo ožu, lai atrastu putnus zālē, krūmos vai mežā, un pēc tam ar stāju norāda medniekam to atrašanās vietu.
Tāpat suns spēj izmantot arī apakšējo ožu, ja jāseko dzīvnieka pēdām vai jāmeklē ievainots medījums. Šī spēja noder arī putnu medībās, jo fazāni un citi putni bieži skrien pa zemi un paceļas spārnos tikai tad, kad vairs nevar izvairīties citādi.
Latvijas apstākļos īpaši nozīmīga kurchāra darba joma ir ūdensputnu medības. Kurchāriem parasti ļoti patīk ūdens. Viņi ar azartu strādā niedrēs, krūmos, atklātā ūdenī un spēj pienest arī lielāku putnu, piemēram, zosi. Tomēr saimniekam jāatceras – īsspalvains suns nav neierobežoti pasargāts no aukstuma. Pēc medībām suns jānosusina un jānodrošina silta vieta atpūtai.
Ja par suņa veselību rūpējas, kurtshārs var strādāt ilgi. Pretējā gadījumā aukstums, mitrums un pārslodze ar gadiem var radīt locītavu, muskuļu, nervu vai muguras problēmas.
Kurchārs var medīt arī cienījamā vecumā
Kurchāri bieži saglabā darba prieku daudzus gadus. Protams, viss ir atkarīgs no suņa veselības, kopšanas, fiziskās formas un tā, cik pārdomāti suns tiek noslogots.
Audzētāja Migle Narbutaite stāsta, ka viņas pirmā un vecākā kuce Upė, tuvojoties desmit gadu vecumam, joprojām saglabā medību kaisli. Solis vairs nav tik ātrs kā jaunajiem suņiem, taču acīs joprojām redzama vēlme strādāt. Ja suns ir veselīgs, pareizi kopts un nav pārslogots jaunībā, tā darba mūžs var būt ļoti ilgs.
Kurchāram medības nav tikai fiziska nodarbe. Tās ir viņa dzīves piepildījums – iespēja izmantot ožu, prātu, kustību un sadarbību ar cilvēku.
Veselība
Kurchārs kopumā ir spēcīga un veselīga šķirne, kuras dzīves ilgums bieži sasniedz 14–17 gadus. Tomēr, tāpat kā citām šķirnēm, arī kurchāriem var būt veselības riski. Literatūrā min gūžas locītavu displāziju, dažas acu un ādas problēmas, bet daudz kas atkarīgs no izcelsmes, audzēšanas darba un pārošanas partneru izvēles.
Dziļās krūškurvja uzbūves dēļ kurchāriem jāievēro piesardzība attiecībā uz kuņģa sagriešanos vai uzpūšanos. Suni nevajadzētu intensīvi nodarbināt uzreiz pēc ēšanas. Labāk barot vairākas reizes dienā mazākās porcijās, pēc aktīvas slodzes un pēc maltītes dot laiku mierīgai atpūtai.
Medību suņi regulāri nonāk saskarē ar savvaļas dzīvniekiem, tāpēc jāseko arī parazītiem un infekcijām. Pēc medībām un pastaigām dabā suns jāpārbauda, vai nav ērču, ādas bojājumu, iekaisumu vai citu problēmu. Jāatceras par profilaksi pret ērcēm, blusām un iekšējiem parazītiem.
Īpaša uzmanība jāpievērš arī niezei un situācijām, kad suns sāk pastiprināti kasīties. Kašķa ērci suns var iegūt no lapsām, jenotsuņiem, retāk arī citiem savvaļas dzīvniekiem. Pirmās pazīmes var būt spēcīga kasīšanās, īpaši plecu un kakla rajonā, līdz pat asiņojošiem ādas bojājumiem.
Ko darīt, ja suns atsakās nest medījumu vai mantu? Medību suņu apmācība
Kopšana
Kurchāra īsais apmatojums ir salīdzinoši viegli kopjams, tomēr tas nenozīmē, ka spalvas mājās nebūs. Šķirne met apmatojumu, un divas reizes gadā tas var būt izteiktāk. Lai palīdzētu sunim atbrīvoties no vecās spalvas, pietiek pāris reizes nedēļā izmantot gumijas suku vai cimdu.
Mazgāt īsspalvainu suni ir salīdzinoši vienkārši, un siltajā laikā daļu darba paveic arī peldēšana. Taču pēc medībām, īpaši dubļos, niedrēs vai aukstā ūdenī, suns jānotīra, jānosusina un jāpārbauda ķepas, ausis un āda.
Ausis jāpārbauda regulāri, jo nokarenās ausīs var uzkrāties mitrums un netīrumi. Tas var veicināt iekaisumus, īpaši suņiem, kas daudz peld vai strādā slapjā vidē.
Kurchāru nevajadzētu turēt ārā kā voljēra suni. Šai šķirnei nepieciešams ciešs kontakts ar cilvēku un ģimeni. Tā vēlas būt daļa no ikdienas, strādāt, kustēties un saņemt uzmanību. Medības, sports, pārgājieni, pastaigas un treniņi kopā ar saimnieku – tas ir kurchāra ideālais dzīves ritms.
Popularitāte un šķirnes nākotne
Kurchārs kļūst arvien atpazīstamāks, taču labi, ka tas nav pārvērties par modes šķirni. Tiklīdz kāda darba suņu šķirne kļūst pārāk populāra tikai ārējā izskata vai sociālo tīklu dēļ, pastāv risks, ka to audzēšanā sāk dominēt peļņa, nevis darba īpašību, veselības un rakstura saglabāšana.
Tas šobrīd novērojams vairākās valstīs ar dažām citām putnusuņu šķirnēm. Jo vairāk šķirni izvēlas cilvēki, kuri nav gatavi tās enerģijai un vajadzībām, jo vairāk rodas problēmu – suns kļūst nevaldāms, nelaimīgs vai tiek pārdots tālāk.
Kurchārs nav suns visiem. Taču cilvēkam, kurš saprot, ko nozīmē aktīvs medību suns, un ir gatavs ieguldīt laiku, darbu un pacietību, tas var kļūt par izcilu partneri.
Nedaudz vēstures
Šķirnes izcelsme nav pilnībā viennozīmīga, taču skaidrs, ka vācu īsspalvainais putnusuns izveidojās laikā, kad Eiropas medību kultūrā pieauga vajadzība pēc universāla darba suņa. Aptuveni 18. gadsimta vidū, kad medībās arvien plašāk izmantoja gludstobra ieročus, medniekiem bija vajadzīgs suns, kas spētu atrast medījumu, norādīt uz to, kā arī atnest nomedītu vai ievainotu putnu un nelielu dzīvnieku.
Otrs svarīgs faktors bija medību pieejamības maiņa. Medības pamazām vairs nebija tikai aristokrātijas privilēģija, un plašākam mednieku lokam bija vajadzīgs daudzpusīgs, praktisks suns, kas spēj paveikt vairākus uzdevumus.
Kurchāra izveidē, visticamāk, nozīmīga loma bijusi senajam spāņu pointerim. Daļa pētnieku uzskata, ka pēdu meklēšanas darba spējas varētu būt saistītas arī ar Svētā Huberta suņu līnijām, kas ir mūsdienu bladhaundu priekšteči. Tiek minēts arī angļu pointers.
Šo šķirņu ietekme palīdz izskaidrot kurchāra labo ožu, meklēšanas spējas, izturīgo stāju un daudzpusību. Vācu medniekiem un audzētājiem salīdzinoši īsā laikā izdevās izveidot suni, kas spēj atrast, norādīt, izcelt un pienest medījumu, kā arī nepieciešamības gadījumā sekot dzīvnieka pēdām vai asinspēdai.
Karalisks nevis izskata, bet darba dēļ
Kurchāru mēdz saukt par karalisku medību suni ne jau tāpēc, ka tas būtu domāts tikai izstāžu ringiem vai skaistām fotogrāfijām. Tas ir karalisks savā darba manierē – elegants, mērķtiecīgs, gudrs un ļoti cieši saistīts ar cilvēku.
Tas nav suns, kuru vienkārši palaist mežā un gaidīt, ka viss notiks pats no sevis. Kurchāram vajadzīga audzināšana, sadarbība, slodze, skaidri uzdevumi un saimnieks, kurš saprot šīs šķirnes būtību.
Pareizās rokās vācu īsspalvainais putnusuns kļūst par izcilu medību partneri, sportisku ģimenes biedru un ļoti īpašu kompanjonu. Taču tas prasa laiku, zināšanas un atbildību – tieši to pašu, ko prasa labas medības.
👉 Abonē 6 mēnešiem bez pielikumiem.
👉 Abonē 6 mēnešiem ar lielo ģimenes komplektu.
Žurnāla Medības maija numurs ir klāt! Iegādājies to šeit
